Mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā augušiem cilvēkiem šķiet prātam neaptverami, ka par Latvijas valstiskuma simbolu godināšanu kādreiz varēja arestēt, notiesāt un uz ilgiem gadiem nosūtīt spaidu darbos.
Mūsdienu demokrātiskā sabiedrībā augušiem cilvēkiem šķiet prātam neaptverami, ka par Latvijas valstiskuma simbolu godināšanu kādreiz varēja arestēt, notiesāt un uz ilgiem gadiem nosūtīt spaidu darbos. Bet padomju okupācijas laikā tā tas notika.
Šo rindu autoram nācies pieredzēt Valsts drošības komitejas (VDK) darboņa pratināšanu par ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa Rīgā, bet tas jau bija L. Brežņeva laikos, kad par tādām darbībām uz Sibīriju vairs nesūtīja. Nesalīdzināmi bargāks padomju okupācijas režīms bija “tautu tēva” J. Staļina valdīšanas gados, kad jebkura Latvijas neatkarību atgādinoša simbola publiska godināšana varēja beigties ar ilgstošu nebrīvi.
Viens tāds gadījums notika Bauskā 1945. gadā, naktī no 17. uz 18. novembri. Latvijas valsts arhīvā atrodas šī “nozieguma” izmeklēšanas lieta, kas sniedz visai detalizētu minētā notikuma izklāstu.
Patruļnieki sēž slēpnī
Liecinieks Nikolajs Mihailovičs Žerebcovs, kurš tolaik dienēja Padomju armijā, stāstījis, ka naktī uz 18. novembri kopā ar otru patrulētāju atradies slēpnī aptuveni 30 metru no pieminekļa Latvijas atbrīvošanas karā kritušajiem karavīriem. Ap pulksten vieniem naktī pie pieminekļa pienākuši divi nepazīstami vīrieši, tur pastāvējuši trīs četras minūtes, pēc tam viņi kaut ko nolikuši. Abi vīrieši tūlīt arī aizturēti un nogādāti NKVD nodaļā. Noliktais priekšmets izrādījās “buržuāziski nacionālistiskās Latvijas” karodziņš. Tas pievienots lietai kā lietiskais pierādījums.
Protams, abi aizturētie vīrieši tika arestēti un pratināti. Tie bija Alfrēds Baumanis un Vilis Frišmanis. Abi bija dienējuši Sarkanajā armijā.
“Aizdomīgie” personāži
Alfrēds Baumanis dzimis 1909. gadā Bauskā, bijis galdnieks ratnieks ar sešu klašu izglītību. Strādājis savā darbnīcā Rūpniecības ielā 26, dzīvojis Strautnieka ielā 4–2.
Viļa Frišmaņa biogrāfija bija krietni raibāka: dzimis 1910. gadā Ventspilī, vēlāk vecāki pārcēlušies uz Bausku. Šeit viņš pabeidzis vidusskolu, dienējis Latvijas kara flotē, pēc tam strādājis par matrozi uz tirdzniecības kuģiem. 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem un brāli izsūtīts uz Krasnojarskas novadu it kā par to, ka brālis Bruno bijis aizsargos. Vilis 1944. gada janvārī iesaukts Sarkanajā armijā, cīnījies frontē, četras reizes ievainots un apbalvots ar divām medaļām. Demobilizēts 1945. gada 27. oktobrī un atgriezies Bauskā. Vecāki tolaik joprojām atradās Krasnojarskas apgabalā un strādāja NKVD vārdā nosauktā kolhozā. Tēvam toreiz jau bija 72 gadi, bet mātei – 64. Brālis Bruno kritis frontē jau 1943. gadā.
Nopratina karoga šuvēju
Aizturēto nopratināšanā atklāja vēl vienu “noziedznieci” – Olgu Lūsis, kas bijusi pasākuma iniciatore un karoga izgatavotāja. Sieviete dzimusi 1902. gadā Bukaišu pagastā, viņai bijusi piecu klašu izglītība. Darba gaitas sākusi kā laukstrādniece, bijusi sanitāre Dobeles slimnīcā, vēlāk pārdevēja Rīgā. 1934. gadā atbraukusi uz Bausku un šeit atvērusi savu restorānu. Pēc 30. gadu dokumentiem var konstatēt, ka viņai bijis pirmās šķiras restorāns – Pilsdārza paviljons, kas atra dās tagadējā “Randevu” vietā. Pirms aresta dzīvojusi Uzvaras ielā 9–6 un strādājusi par sagādes aģenti Bauskas tabakas audzētāju sovhozā “Upmaļi”. Pratināšanā Olga nemaz necentās savu vainu noliegt un izmeklētājam teica: “No bērna vecuma es tiku audzināta buržuāziskajā Latvijā nacionālā garā, bez tam mani padomju vara apbižoja. 1940. gadā līdz ar padomju varas nodibināšanu Latvijā es šķīros no sava restorāna.”
Par 1945. gada 17. un 18. novembra naktī notikušo visu apsūdzēto un liecinieku nopratināšanas protokolos lasāmas visai līdzīgas liecības. Neviens otram vainu nav mēģinājis uzvelt, drīzāk pat citi līdzdalībnieki pestīti ārā, vairāk vainas uzņemot uz saviem pleciem. Izmeklēšanas noslēgumā apsūdzība tika uzrādīta O. Lūsis un V. Frišmanim.
Vakariņās izstrādā taktiku
Pēc pratināšanas protokoliem var restaurēt notikumu gaitu. 17. novembrī O. Lūsis strādājusi tabakas plantācijā līdz plkst. 20, ap plkst. 21 atgriezusies savā dzīvoklī, kur jau atradušies V. Frišmanis un A. Baumanis (to pašu dzīvokli kā savu pagaidu mājvietu pēc demobilizācijas uzrādījis arī V. Frišmanis). Nedaudz vēlāk ieradās Bauskas patērētāju biedrības strādnieks Lukašēvics ar sievu. Visi iepriekšminētie kopīgi vakariņojuši, iedzēruši degvīnu un alu, V. Frišmanis un A. Baumanis stāstījuši par saviem karadienesta piedzīvojumiem Sarkanajā armijā. A. Baumaņa liecībā lasāms: “Pēc plkst. 23 O. Lūsis sacīja: “Rīt 18. novembris – nacionālās Latvijas dibināšanas diena. Atzīmēsim viņu ar to, ka es izgatavošu nacionālo Latvijas karogu, kuru vajag izkārt pie pieminekļa par godu kritušajiem par neatkarīgo Latviju.”” V. Frišmanis šo ideju atbalstījis, A. Baumanis cietis klusu, bet Lukašēvics ar sievu mēģinājuši Olgu no šāda pasākuma atrunāt.
Pēc tam O. Lūsis uzreiz ķērusies pie darba un no sarkana un balta auduma pašuvusi Latvijas nacionālo karodziņu. Savukārt Vilis Frišmanis to piestiprinājis pie kāta un apņēmies novietot pie Brīvības pieminekļa. Tad kopā ar A. Baumani aizgājis līdz paredzētai vietai un nolicis pieminekļa pakājē. Pēc tam, dodoties prom, aptuveni 30 metru no piemiņas vietas abus aizturējusi militārā patruļa. Pēc pratināšanas protokoliem redzams, ka Vilis ir centies izpestīt draugu Alfrēdu, tas viņam arī izdevies. V. Frišmanis apgalvoja, ka visu darījis vienīgi viņš, bet A. Baumanis pie pieminekļa bijis pavisam netīšām, jo galu galā viņš taču gāja pats uz savu dzīvesvietu un tur taču neko nevar darīt, ka piemineklis patrāpījās pa ceļam.
Bargs tiesas spriedums
Manuprāt, šeit loma bija arī tam, ka V. Frišmanis bija vientuļš, bet A. Baumaņa apgādībā atradās gan vecāki, gan piecgadīgs dēls Gunārs, jo sieva jau bija mirusi.
1946. gada 23. aprīlī Rīgā notika NKVD kara tribunāla sēde, kurā tika tiesāti “šausmīgā nozieguma” – Latvijas nacionālā karoga izgatavošanas un izlikšanas publiskā vietā – īstenotāji. Protams, padomju varas acīs viss, kas saistījās ar Latvijas neatkarību un latviešu nacionālajiem simboliem, šķita kā izaicinājums un “godīgos padomju pilsoņus” vajadzēja pasargāt no tādām “samaitājošām” lietām. Kara tribunāls par galveno vaininieci uzskatīja Olgu Lūsis un piesprieda viņai septiņus gadus ieslodzījumā un trīs gadus nometinājumā, kā arī mantas konfiskāciju. Mantas aprakstā redzams, ka viņai piederējušas dzīvokļa mēbeles, mājsaimniecības priekšmeti un apģērbs.
Vilis Frišmanis saņēma “tikai” piecus gadus ieslodzījumā un trīs gadus nometinājumā, bet bez mantas konfiskācijas, jo viņam piederēja tikai tas, kas bija mugurā… Šķiet – kara tribunāls nav ņēmis vērā apstākli, ka V. Frišmanis vistiešākajā veidā bija “lējis savas asinis padomju tautas labā” (četri ievainojumi frontē!). laikam jau viņa pastrādātais “noziegums” bijis tik smags, ka nevarēja būt nekādu vainu mīkstinošu apstākļu.
Šis ir tikai viens gadījums, bet tamlīdzīgas Latvijas patriotisma izpausmes mūsu rajonā mērāmas simtos.
