Intai Bošai ir 75 gadi. Kādreiz ap viņu virmoja Vecumnieku pagasta kultūras dzīve.
Intai Bošai ir 75 gadi. Kādreiz ap viņu virmoja Vecumnieku pagasta kultūras dzīve. Tagad tikai retumis pensionāre apmeklē sarīkojumus, taču ne mirkli nav jutusies vientuļa.
Atklāj “gaismas pili”
Elegantā, sievišķīgi trauslā dāma ir Vecumnieku tautas nama bijusī vadītāja. Darba piedāvājumu viņa pieņēma 1964. gada 15. maijā, kad kultūras iestādes jaunā ēka tika nodota ekspluatācijā. Pirms tam Inta Boša strādāja Umpārtes bibliotēkā. Tolaik tautas nams bija pirmā lielākā jaunceltne Vecumniekos. Tās atklāšana kļuva par īpašu notikumu arī apkaimes pagastu iedzīvotājiem.
Kultūras ministrija, ko vadīja Vladimirs Kaupužs, uzstāja, ka Vecumniekos pēc tipveida projekta jābūvē daudz lielāka, Grenctāles kultūras namam līdzīga ēka. Vietējā vara tam pretojās un droši vien pareizi darīja.
Pagasta iedzīvotājiem jaunceltne šķitusi kā gaismas pils, taču Intu Bošu pārņēmis apjukums: “Es netiku gudra, kā lai šo namu piepilda. Vajadzēja dibināt jaunas amatieru kopas, bet nezināju, vai cilvēki būs pierunājami. Vispirms devos pie vietējās skolas direktora un lūdzu atbalstu. Palīdzība nebija ilgi jāgaida, jo daudzi skolotāji iestājās korī, ansambļos, drāmas pulciņā. Viņi bija darbīgi, zinātkāri un ieinteresēti visās kultūras norisēs.”
Romantiskie kravas auto
Bijusī vadītāja atceras jaunu dakteru pāri – Intu un Andreju Ozolus –, kuri pēc Medicīnas institūta beigšanas bija norīkoti darbā uz Vecumniekiem. Abi dziedāja korī, spēlēja teātri un palīdzēja Intai Bošai organizēt sarīkojumus un koncertus. Kultūras speciāliste apgalvo, ka pagasta inteliģences radošo iniciatīvu neierobežoja politiski strāvojumi. “Ja vajadzēja, nodziedājām kādu padomju patriotisko dziesmu, bet pārējā laikā darījām to, kas pašiem patīk,” piemetina Inta Boša.
Amatierkopas izvērsa aktīvu koncertdarbību, viesojoties vairāku Zemgales rajonu lauku klubos. Dziedātāji, dejotāji un aktieri izbraukumos devās ar kravas auto, kas bija aprīkots ar dēļu nojumi, lai aizturētu vēju un lietu. Inta Boša domā, ka mūsdienās neviens nebūtu pierunājams kāpt smagās automašīnas kravas kastē un braukt viesizrādēs. Tāds piedāvājums tiktu uztverts kā ļauns joks, bet 60. gadu vidū Vecumnieku inteliģencei ceļošana neērtajā transporta līdzeklī šķitusi romantiska un jautra.
Kopības izjūta nav zudusi
Jaunajā tautas namā Inta Boša bija aculieciniece apdzīvotai vietai raksturīgu kultūras tradīciju sākotnei, kas, gadiem ritot, nostiprinājušās un kļuvušas par nemainīgām vērtībām. Tā, piemēram, skolotāja Lidija Drevinska daudzus spēja aizraut ar teātra spēlēšanu, Mirdza Narunovska un Antonija Mačukāne rosināja pievērsties tautas dejām, bet mūzikas skolotājs Guntis Dobulis atjaunoja interesi par kora dziedāšanu, vadot jaukto kori. “Visvairāk es apbrīnoju Gunta sievu Moniku. Ģimenē bija trīs mazi bērni, bet viņa nekurnēja, ka dzīvesbiedrs līdz vēlam vakaram diriģēja kori un spēlēja neskaitāmos sarīkojumos,” rosīgo laiku atceras Inta Boša.
Ar savām līdzgaitniecēm tautas nama vadītāja uztur pastāvīgus sakarus. Parasti tās ir sarunas pa telefonu vai nejaušas tikšanās uz ielas, bet dažreiz – kopīgi braucieni uz Rīgas teātriem, ko organizē vietējā pašvaldība. Viņa ir skatījusies izrādes Operā un savā iemīļotajā Nacionālajā teātrī.
Veterāne nenoliedz, ka nozīmīgākais saskarsmes līdzeklis ar “lielo” kultūru ikdienā tomēr ir televīzija. Katru dienu domās viņa ir ar savu lielo ģimeni – trim bērniem, septiņiem mazbērniem un diviem mazmazbērniem. Intai Bošai nāk prātā radu zēna novērojums, atgriežoties no pastaigas pa ciemu: “Tevi gandrīz katrs pretimnācējs sveicina. Vai pie jums Vecumniekos tā ir pieņemts?” Katrs smaids un sveiciens Intai Bošai šķiet līdzvērtīgs mīļam vārdam un atzinības apliecinājumam.
