Vēlmi rakstīt izraisīja Ainas Uščas gatavotais atvērums «Māksla apstādina laiku un veido personības» avīzes 17. novembra numurā.
Vēlmi rakstīt izraisīja Ainas Uščas gatavotais atvērums “Māksla apstādina laiku un veido personības” avīzes 17. novembra numurā. Vispirms mani pārsteidza, cik auglīga Svitenes zeme bijusi daudziem talantiem. Sāpīgi bija iepazīt mākslinieku Hariju Purviņu skarbajā realitātē. Atcerējos mūsu skatuves dižgarus V. Artmani un E. Pāvulu 75 gadu jubilejas vakarā “Dailē”, ko jautru nevērta pat aktiera A. Bērziņa cenšanās situāciju pārklāt ar jokiem. Prātā arī mūsu Tautas teātra bijušās prīmas, kam slavas gadi jau aiz muguras, Teātra mūža balvas šī gada ieguvēja L. Dzene.
Populāru, tautā mīlētu cilvēku traģēdija ir vecums, ar kuru kopā nereti atnāk aizmirstība. Teātra zinātniecei L. Dzenei ir laimējies – viņu uzaicinājuši kritiķu “spice” N. Naumanis un S. Radzobe, lūdzot piedalīties “Ābolu ķoča” veidošanā laikrakstā “Diena”. Un tomēr daudziem pie uzmanības un slavas radušiem ilgdzīvotājiem ir neapskaužams liktenis.
Stāstot par sarīkojumiem kultūras iestādēs vai brīvā dabā, īpaši ar valsts vēsturi saistītiem notikumiem, žurnālisti neaizmirst piebilst: pulcējies bija tik un tik cilvēku, pārsvarā vecāka gadagājuma ļaudis. Grūti saprast, kas tas ir – pārmetums vai notikuma maznozīmīgums, vai varbūt šiem cilvēkiem labāk sēdēt mājās? Skan kā apvainojums tiem, kuri laimīgas (vai nelaimīgas?) sakritības dēļ šajā saulē pārāk ilgi aizkavējušies un vēl grib būt līdzcilvēku vidū, sekot kultūras un politiskajiem notikumiem.
Vasarā vēroju ārzemju tūristus, pārsvarā vēl ņiprus sirmgalvjus. Latvija, šķiet, viņiem nepārmet, ka mūžā sakrātā “rietumu” pensija ļauj iepazīt pasauli un valūtu atstāt arī mūsu zemītē. Radioaptaujās par dažādām tēmām visatsaucīgākie zvanītāji ir pensionāri, tie paši vecākā gadagājuma cilvēki. Pārējie strādā, mācās vai arī sava viedokļa viņiem gluži vienkārši nav.
Protams, L. Dzene nav vienīgā, kura noturas apritē. Arī man pazīstamu novadnieku vidū ir ne mazums cilvēku cienījamos gados, kuriem ne tikai pilna galva ideju, bet arī griba un spēja tās realizēt. Bieži savā ielā sastopu Līviju Lapšu. Pret kalnu ejot, jāapstājas un jāievelk elpa. Vienā no Bauskas lielveikaliem pārdevēja viņu centusies atrunāt no prasīto smalkmaizīšu pirkuma, jo tās esot dārgas un pie kases viņai nebūšot, ar ko samaksāt. Pārdevēja droši vien nezināja, ka vecmāmiņa, “nabaga no skata”, pensijas gados ir apstaigājusi desmitiem māju, tikusies ar neskaitāmiem cilvēkiem, izzinājusi viņu likteņus un reizē ar to arī novada vēsturi, gūtos materiālus sakārtojusi grāmatās.
Kurš gan Bauskā nepazīst Guntaru Krūzmētru, kas stiprina sevi ar askētisku dzīvesveidu, nemitīgu izzināšanas kāri, ir interesants sarunu biedrs, savdabīgs un patstāvīgs rakstos, kas reizumis nonāk līdz avīzes slejām.
Komunistiskais režīms izpostījis Zemtautu dzimtu Svitenē. Jānis Zemtautis nav samierinājies ar notikušo. Viņš netic brāļa Gunāra nošaušanas dienai, ko paziņojusi čeka. Tā kā brāļa atdusas vieta nav zināma, netālu no dzimtas mājām Jānis viņam izveidojis piemiņas vietu ar akmenī iekaltiem vārdiem un karoga mastu. Pēc sirds diktāta viņš nenoguris atgādina jaunākai paaudzei par komunistiskā režīma noziegumiem un dziļi pārdzīvo Atmodas ideālistu (arhibīskapa J. Vanaga termins) nostumšanu malā. Kādā tikšanās reizē šovasar, kā parasti, apvaicājos Jānim, kā klājas. “Man viss kārtībā, bet slikti ir manai Latvijai!” viņš atvadīdamies teica. Tobrīd nezināju, ka pēc dažām dienām Jānim paredzēta ļoti smaga operācija. Es varētu nosaukt vēl daudzus apbrīnojamus cilvēkus viņu garīgā spēka dēļ. Viņos raugoties, neļaujos padoties dažādām likstām.
Pavisam citi kompleksi moka bijušos premjerus M. Gaili, V. Birkavu, A. Bērziņu, kurus Valsts prezidentes kanceleja “pazemojusi”, 18. novembra pieņemšanā Nacionālajā teātrī ierādot vietas otrajā balkonā. No vienas puses, var jau viņus saprast. Baudījuši varu un iespējas, viņi nevar samierināties ar to “mazumiņu”, ko nodrošina bagātība, gribas arī goda. No otras puses, jāatkārto Saeimas deputātes I. Rībenas teiktais – nevajag jaukt sevi ar amatu. Jā gan – amats nav mūžīgs, bet ar sevi jādzīvo līdz sirmam vecumam.
Vecāka gadagājuma BAUŠĶENIECE
