Šoruden ap simt mūsu rajona iedzīvotāju bija Grieķijā. Kas viņus vilināja doties garajā ceļojumā? Vai redzēts tas, kas cerēts?
Šoruden ap simt mūsu rajona iedzīvotāju bija Grieķijā. Kas viņus vilināja doties garajā ceļojumā? Vai redzēts tas, kas cerēts?
“Mani šajā braucienā vilināja iespēja ar autobusu ceļot vairākus tūkstošus kilometru pa Eiropu. Grieķijā visiespaidīgākie bija braucieni pa kalnu ceļiem, nokļūšana Meteoras klosterī. Vēl emocionāli brīži bija senajā Olimpijā, stadionā, kurā Olimpisko spēļu laikā šovasar risinājās lodes grūšanas sacensības,” stāsta skaistkalnietis Jānis Kalniņš.
“Jau vairākus gadus cenšos “pastiept” vasaru ilgāk un rudeņos dodos ceļojumos uz dienvidiem. Šajā braucienā nešķērsojām Itāliju, Grieķijā nokļuvām caur Serbiju un Bulgāriju. Izcili neparasts šķita Meteoras klosteris, kalnu ceļi un vakara ugunīs izgaismotā Akropole, kurā varējām nokļūt desmit minūšu gājienā no mūsu viesnīcas. Tādējādi Atēnas varējām redzēt gan dienā, gan vēlās nakts stundās,” tā baušķeniece Inta Baltgalve.
“Braucot uz Grieķiju, mani mulsināja iespēja atkal skatīt seno celtņu atliekas. Jau iepriekš biju vērojusi līdzīgas drupas Romā, bet tās manī neraisīja emocijas. Taču Grieķijā es sajutu burvību, Delfos apjautu, ka tā ir visbrīnumainākā vieta pasaulē. Par Grieķiju ir grūti stāstīt, tā ir jāredz un jāizjūt katram pašam,” iespaidus pauž baušķeniece Solveiga Ikerte.
Dzīvo viegli
Doties uz dienvidu zemēm vēlā rudenī ir izdevīgi vairāku iemeslu dēļ. Tūristu pūļi apskates objektos krietni sarukuši, gaisa temperatūra mums, ziemeļniekiem, šķiet tīkama. Un kur vēl brīnišķā apjauta, ka vari peldēties dienvidu jūras ūdeņos laikā, kad kolēģi un paziņas Bauskā vīkšķās biezās rudens jakās.
Gada tumšākajam laikam tuvojoties, rudens depresijas gaidās, Grieķijā bija interesanti vērot, kā cilvēki dzīvo šajā zemē. Tā bija vēl viena patīkama atziņa – grieķi dzīvo viegli. Protams, tas, iespējams, tikai tāds tūrista skatiens, taču rūpes, sasprindzinājumu nejutām sarunās, to nevarēja novērot arī veikalos un restorānos. Laipni smaidoši, nedaudz bezrūpīgi, dzīvi un sauli baudīdami, grieķi vēl šobaltdien mīt, savu tūkstošgadīgo dievu uzraudzīti.
Olimpiāde beigusies
Viens no apskates objektiem Atēnās bija šīs vasaras Olimpisko spēļu arēnas. Spēļu noskaņa to dzimtenē bija vēl nedaudz jūtama, jau sākot no satiksmes zīmēm Bulgārijā, kas norādīja ceļu uz Atēnām. Pilsētas ielās vēl baloja tematiskie plakāti, skatāma bija piecu apļu simbolika. “Kāpēc tik dārgi ir olimpiskie nieciņi?” vaicājām suvenīru tirgotājiem. “Ko jūs, nu tikai īstais laiks pirkt, jo mantas tagad dabūjamas pat ar 50 procentu atlaidi,” piedāvādams ar olimpisko simboliku rotātu, 25 eiro vērtu T kreklu, priecīgi vēstīja pārdevējs. Nosauktā summa liecina, cik viss bijis nejēdzīgi dārgs Olimpisko spēļu laikā.
Vislielāko vilšanos sagādāja Olimpiskais stadions. Daudzi vēlējās atsaukt atmiņā spēļu noskaņu, aplūkojot moderno arēnu, 300 metru garās, zili izgaismotās arkas. Izrādās, ka Olimpiskā stadiona vietā atkal ir būvbedre, kur šoreiz gan notika jaukšanas, ne celšanas darbi. Grieķi izrēķinājuši, ka lētāk ir dārgās konstrukcijas nojaukt nekā uzturēt milzu stadionu visā tā greznībā.
Sajust senos dievus
Uz Grieķiju jādodas nedaudz romantiskā noskaņā un jāpieņem tie noteikumi, ko šī zeme, tās ļaudis, daba un vēsture piedāvā. Pirms tam vēl noteikti vēlams savākt informāciju un zināt kaut ko par senajiem dieviem, svētvietām. Atrodoties tajās, jāļaujas fantāzijas lidojumam, nedaudz jāpiever acis un līdzās drupām un kolonnu atliekām jāmēģina saskatīt, apjaust senatnes garu, sadzirdēt cilvēku soļus un sajust viņu pieskārienus arkām, akmeņiem, altāriem brīdī, kad arī tava roka sniedzas pie tiem.
Fascinējoša ir pārcelšanās senatnē Delfu svētvietā, Mikēnu pils nocietinājuma vietā vai esot uz milzu antīkā teātra skatuves Epidaurā. Staigāšana pa Atēnām – tā ir klejošana pagātnē, neviļus radot apjausmu, ka pats esi piederīgs šai senajai Eiropas kultūrai. Daudzi atzinuši, ka pirms brauciena šaubījušies, vai drupas un akmeņu krāvumi nebūs garlaicīgi, jo Grieķijā reti kur iespējams skatīt pilnīgus un nenopostītus arhitektoniskus objektus. Taču izrādās, ka tieši apdrupušas Erehteja tempļa kariatīdes vai Olimpijas Zeva tempļa nedaudzās vēl nenogāzušās kolonnas ir patieso vērtību mērs un visa pirmsākums. Lai arī ar prātu nereāli, tomēr kaut vai sapņos atgriezties bērnībā ir tik vilinoši un mīļi. Grieķijā jūties, kā nokļuvis cilvēces bērnībā.
