Turpinājums. Sākums «Bauskas Dzīves» 10. decembra numurā, 2. lpp.
(Turpinājums. Sākums “Bauskas Dzīves” 10. decembra numurā, 2. lpp.)
Māja, kurai vajadzēja kļūt par omulīgu ligzdu jaukai ģimenei, radījusi pamatu tiesu lietām vairāku gadu garumā. No vienas puses bijusī sieva un bērni, no otras – bijušais vīrs, alimentu parādi un dažādas juristu nevērības.
Pusi ēkas
Nama pirkšanaspārdošanas līgumu Normunds A. un baušķenieks Gints S. noslēdza 2001. gada 28. martā. Jaunais īpašnieks māju uz sava vārda ierakstīja Zemesgrāmatā 20. aprīlī.
Iveta tolaik bija precējusies otrreiz, 2001. gada 30. martā viņai piedzima meitiņa. Dažas dienas vēlāk jaunā māte saņēma izziņu no Īslīces pagasta padomes, ka ir pārdota māja, kurā viņa un bērni pierakstīti. Tas ir klajš pārkāpums, pilnīgi nerēķinoties ar viņu un bērniem, uzskata Iveta. Tāpēc 2001. gada 17. maijā viņa vērsās Zemgales apgabaltiesā ar prasību atzīt par spēkā neesošu pirkuma līgumu starp Normundu A. un Gintu S. Vienlaikus Iveta lūdza atzīt, ka viņai ir tiesības uz pusi mājas.
Zemgales apgabaltiesas Civillietu kolēģija galīgo lēmumu pieņēma tikai pēc pusotra ga da – 2002. gada 16. oktobrī, pilnībā noraidot Ivetas prasību. Pircējs tiek uzskatīts par labticīgo ieguvēju, jo nav zinājis, ka starp laulātajiem ir strīds par nesadalītu kopīpašumu, turklāt pirkšanas brīdī uz Zemesgrāmatā nostiprināto īpašumu nebija apgrūtinājuma. Protams, jo tas tika noņemts saskaņā ar tiesu izpildītāja Egila Biezā jau pieminēto iesniegumu.
Uz papīra
Izzinot šo lietu, “Bauskas Dzīve” lūdza Īslīces pagasta padomei skaidrojumu, kā šādā gadījumā jārīkojas pašvaldībai un pagasttiesai, aizstāvot mātes un bērnu tiesības uz pajumti, kas ierakstītas gan Bērnu tiesību aizsardzības likumā, gan starptautiskās konvencijās, kam pievienojusies Latvija. Taču notikušais liek domāt, ka labie nodomi dzīvo tikai uz papīra.
Gaidot atbildi no Īslīces pagasta, vaicāju padomu juristei Dairai Zemturei, kura strādā Bauskas Domē. Viņa atbildēja, ka pašvaldības atteikšanās no pirmpirkuma tiesībām patiesībā ir formāls process. Tā tiek sniegta tad, kad faktiskais, notariāli apstiprinātais darījums jau noticis. Turklāt likums neparedz, ka bāriņtiesai/pagasttiesai būtu jāpārbauda, vai māja gadījumā netiek pārdota kopā ar īrniekiem vai arī tajā pierakstītiem (no 2003. gada 1. jūlija deklarētiem) iemītniekiem.
Tā noticis arī Īslīcē, jo par atteikšanos no pirmpirkuma tiesībām uz 28. martā pārdoto māju Īslīces pagasta padome lēmusi divas dienas vēlāk – 30. martā.
Kas pieder bērnam?
Īslīces pagasta juriskonsulte un pagasttiesas priekšsēdētāja Lauma Balaša notikušo skaidro tā: “Ja pašvaldības administratīvajā teritorijā tiek atsavināts nekustamais īpašums, vietējā vara var izmantot pirmpirkuma tiesības vai arī no tām atteikties. Likumdošana neparedz pašvaldības tiesības kādā citā veidā ietekmēt darījumu gadījumā, kad nekustamā īpašuma pārdevējs un viņa bijusī sieva nav sakārtojuši mantiskās attiecības.
Saskaņā ar Latvijas Republikas Civillikumu pagasttiesas uzdevums ir aizstāvēt bērna mantiskās intereses, ja viņam pašam pieder kāda manta vai ir tiesības to iegūt. (Kas varētu piederēt nepilngadīgiem bērniem? – I. M.) Šajā gadījumā strīds ir par bērnu vecāku mantu, kura izšķiršana nav pagasttiesas kompetencē.
Likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”15. panta attiecīgie punkti, balstoties uz Civillikuma 272. pantu, 395. pantu, 226. pantu, 279. – 284. pantu, reglamentē, kādos gadījumos pagasttiesai ir pienākums un tiesības aizstāvēt bērna personiskās un mantiskās intereses attiecībās ar vecākiem un citām personām. Likuma “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”15. panta 8. punktā noteikts, ka pagasttiesa nodrošina mitekli un aprūpi bērnam, ja ģimene tiek izlikta no dzīvokļa bez citas dzīvojamās telpas ierādīšanas.
Īslīces pagasttiesai nav informācijas par to, ka Iveta un divi viņas nepilngadīgie bērni tiek izlikti no dzīvojamās mājas Bauskas rajona Īslīces pagastā.”
Izsitējus nelīgs
Kas zina, vai tieši to pagasttiesa nesagaidīs. 2001. gada oktobrī, palūgusi no mājas jaunā īpašnieka Ginta S. atslēgas, lai paņemtu dažas lietas, Iveta ar trim bērniem nekavējoties ievācās namā, kur dzīvo arī pašlaik. Tā bija impulsīva rīcība, bet būtībā patvarīga citam piederoša mitekļa ieņemšana.
“Es to apzinos. Bet mēs atgriezāmies mājā, kurā joprojām esam pierakstīti, man ir saglabājušās lietošanas tiesības. Dzīvei šeit īpaša prieka nav, piemēram, normālu apkuri nevaru ierīkot, jo dabasgāzi mājai nepievieno – neesmu īpašniece. Gints šeit ir bijis vienu reizi, domāju, ka ar viņa ziņu mums mēģināja atslēgt elektrību. Bet viņš varētu, piemēram, man piedāvāt noslēgt īres līgumu, es par to padomātu,” saka Iveta.
Uzmeklējot baušķenieku Gintu S., jautāju, kā viņš nolēmis rīkoties turpmāk. Māju Gints pircis savai ģimenei, jo kopā ar sievu, divām meitām pusaudzēm pašlaik dzīvo divistabu dzīvoklī. Īpašuma iegādei bankā paņemts kredīts, kura atmaksāšana jāturpina. Līdzekļus un spēkus prasījusi arī Ivetas ierosinātā tiesāšanās, jo Gintam jālīgst sev advokāts.
“Kā es varu justies? Nevienam to nenovēlu, māju esmu nopircis, bet iekšā tajā netieku. Turklāt iepriekš ar diviem juristiem konsultējos par šo pirkumu, bet neviens nebrīdināja, ka iznākums var būt šāds. Situācija ir stulba. Turklāt neesmu tāds cilvēks, lai nolīgtu kaut kādus izsitējus, lai izmet sievieti ar bērniem uz ielas. Viņa cīnās par savām tiesībām, taču vai man arī nav savu tiesību?” vaicā Gints. Nākamajā numurā lasiet, kā turpinās Ivetas cīņa.
