Pirms pāris dienām es tiku iekļauta kategorijā «komfortablā kristiete».
Pirms pāris dienām es tiku iekļauta kategorijā “komfortablā kristiete”. Šo apzīmējumu deva man nozīmīgs cilvēks, ar kuru biju iegrimusi kārtējā ilgstošā sarunā. Viņa intonācijā neizpaudās pārmetums vai nosodījums. Dīvaini, bet es neiebildu, tajā pašā laikā apzinoties, ka apzīmējums man neglaimo.
Jā, esmu gluži tāda pati kā daudzi tūkstoši un miljoni citu cilvēku. Ik gadu Ziemassvētku gaidīšanas laikā veicu ierastās darbības – piezvanu uz dažiem presē norādītiem labdarības tālruņu numuriem, ik svētdienu Adventes vainagā aizdedzinu sveci, baznīcās vienmēr cenšos atstāt nelielu ziedojumu, dažiem trūcīgiem bērniem uzdāvinu augļu sainīti. Un tas arī ir viss. Notikumos iesaistos tiktāl, lai tie neizraisītu manī ilgstošu diskomfortu un neveicinātu drūmas domas. Teorētiski man nepatīk būt pasīvai vērotājai, kura visu dara it kā pareizi. Taču steiga un aizņemtība vienmēr ir tik liela, ka ikdienā pilnīgi aizēno vēlmi darīt labu kādam cilvēkam, nomierināt viņu vai gluži vienkārši uzklausīt. Un ne jau tikai Adventē, bet vienmēr, kad jūtu – tā noteikti vajadzētu darīt, bet atlieku to uz nenoteiktu laiku nākotnē.
Kopš esmu tikusi pie jauna apzīmējuma, man neviļus jādomā par kristiešiem, kuri neļaujas komfortam. Tāda ir Ruta Hansena, viņas domubiedres un brīvprātīgās palīdzes Pestīšanas Armijā, sievietes Bauskas luterāņu, katoļu, baptistu draudzēs, kuras gadiem apmeklē mājās vientuļus un slimus cilvēkus, sniedzot viņiem cerību un mierinājumu arī tad, kad citādi palīdzēt nav iespējams. Tāpat neviens neliek Vasarsvētku draudzei uzņemties “lieku” apgrūtinājumu, augu gadu gatavojot siltu ēdienu pilsētas bezpajumtniekiem.
Pazīstu arī dažus ārpus draudzēm un konfesijām esošus cilvēkus, kuri sniedz atbalstu vecuma nespēka piemeklētiem bijušiem kolēģiem. Viņiem nenāk ne prātā savu rīcību publiskot, jo kristieša pazemībā tā tiek uzskatīta par labas gribas žestu, nevis upurēšanos. Un cik daudz ir vārdos nenosauktu cilvēku laukos, kuri īstajā brīdī ir gatavi sniegt palīdzīgu roku kaimiņiem, negaidot gandarījumu un atzinību! Turklāt to viņi dara pastāvīgi, nevis tikai Adventē, ko sabiedrība jau sākusi uzskatīt par “oficiālo labdarības laiku”. Tad visi sāk rosīties, jo labdarība taču ir civilizētas sabiedrības pazīme.
Varbūt vienkārši vajadzētu apsēsties un padomāt, kā Dievam un cilvēkiem tīkamos darbus vienmērīgi sadalīt visa gada garumā, apzinoties, ka jaunas atbildības uzņemšanās nesolīs nedz sirdsmieru, nedz ērtības. Es nojaušu, ka pieņemt šādu lēmumu nebūs viegli.