«Nekad nedomāju, ka strādāšu lopkopībā, rūpēšos par dzīvniekiem,» teic Brigita Koltova, rādot rukšus un mīlīgi uzrunājot sivēnmāti par Dacīti.
“Nekad nedomāju, ka strādāšu lopkopībā, rūpēšos par dzīvniekiem,” teic Brigita Koltova, rādot rukšus un mīlīgi uzrunājot sivēnmāti par Dacīti.
Kādreizējā Liellauku kompleksā cūku mītne iekārtota tikai pagājušā gada pavasarī. Latvijas pārmaiņu laiks negaidīti grozījis arī Brigitas dzīvi.
No bankas pie lopiņiem
No Valkas, kur viņa vadīja “Krājbankas” filiāli, finanšu speciāliste atnāca dzīvot uz Ceraukstes pagastu. Brigitas vecāki Irma un Alfrēds Ķemeri ilgus gadus kopsaimniecībā strādāja par lopkopējiem un savulaik Liellauku kompleksā privatizēja vienu tā daļu. Īpašums sadalīts Ķemeru ģimenes četriem bērniem, katrs šeit darbojas atbilstoši interesēm un varēšanai.
B. Koltova stāsta: “Par šādu izvēli izšķīros vecāku dēļ, jo viņiem vajadzīga palīdzība, īpaši mammai. Nenoliedzu, ka ir ļoti grūti. Varat smaidīt, bet draugi man reizēm vaicā: “Kā tev klājas, Zoja?”” Zojas Kosmodemjanskas vārds pazīstams saistībā ar Otrā pasaules kara notikumiem, kuros meitene izturēja spīdzināšanu.
“Bauskas Dzīve” B. Koltovu ievēroja Lauksaimniecības konsultāciju biroja organizēto kursu eksāmenā. Viņa atklāti sacīja, ka ir uztraukusies, taču, pārvarot nervozitāti, loģiski izklāstīja ieceres un sparīgi teica: “Cīnīšos!” Atkal satiekot apņēmīgo sievieti, bija pārsteidzoši uzklausīt šādus vārdus: “Plāni man ir simt gadiem uz priekšu, bet nezinu, kā būs rīt.” Jā, dažkārt tik samudžināta var būt vēlme saimniekot un darboties.
Tik vienkārši – mācās un strādā
Veram cūku mītnes durvis, kur telpas īsā laikā pielāgotas sivēnmātēm, ruksēniem un puscūčiem. Brigita ir daudzko iemācījusies un teic paldies radiņiem, arī kaimiņienēm, kas viņai ātrāk palīdzējušas apgūt iemaņas cūkkopībā. Tagad viņa pati var sivēniem izkniebt zobus, tos potēt un pat mākslīgi apsēklot sivēnmātes. To iemācījusies kursos. Ceraukstiete atceras, ka visvairāk raizējusies, kā izdosies saņemt sivēnus. Grāmatā vairākas reizes pārlasījusi, kā rīkoties.
Aplūkojot B. Koltovas saimniecību, jāatzīst, ka darbs šeit ir nežēlīgs, jo viss veicams ar rokām. Saimniece atzīst: “Jā, ir smagi. Taču cilvēks var daudz, ja vien grib un sāk kaut ko darīt.” Smagākos brīžos Brigitu uzmundrina dēls, sakot īsi: “Mamma, uz priekšu!” Edgaram ir dažādas idejas, viņš arī sniedz materiālu atbalstu, kamēr cūkkopībā nauda jāiegulda un no tās vēl nesanāk peļņa.
Uzlādējas sabiedriskās rosībās
Pamanīju Brigitu arī Latvijas lauku sieviešu apvienības konferencē Rīgā. Viņa bilst: “Esmu pieradusi būt sabiedriski aktīva, tādēļ arī iesaistījos nevalstiskajā organizācijā “Deviņzare”. Domāju, ka nākamā gada sākumā varēšu piedalīties rajona sieviešu klubiņu saietā Vecumniekos. Izejot sabiedrībā, šķiet, saņemu dopingu un ikdienai ir kāds gaišums. Ļoti ceru, ka izdosies sakārtot sociālo vidi Liellaukos. Es jūtu – mani šeit vēl nepieņem, esmu taču ienācēja. Bet man gribas, lai cilvēki neiznieko dzīvi, lai viņi no tās gūst kaut ko vairāk.”
Mācoties kursos Bauskā, Brigita tuvāk iepazinās ar brunavieti Līgu Freimani. Viņa teic: “Vispirms mūs satuvināja kopēja paziņa. Arī man, tāpat kā Brigitai, daudz labu padomu lopkopībā ir devusi Anēlija Matvejeva. Sastopoties nodarbībās, nemaz nojaust nevarēju, ka Brigita tik smagi strādā. Ne reizi nedzirdēju viņu žēlojamies par grūtumu.” Brigita un Līga gudro, ka vajadzētu saaicināt kopā mācību grupu, jo visi labi sapratās. Esot tikai jāgaida sniegs, lai ļautos Ziemassvētku un Jaungada noskaņām.
