Nesenā Briseles brauciena laikā Eiropas Parlamentā uzmeklēju baušķenieci ANCI GULBI. Vairāk par pāris teikumiem nepaspējām izrunāt, jo Ance steidzās daudzajos nebeidzamajos darbos.
Nesenā Briseles brauciena laikā Eiropas Parlamentā uzmeklēju baušķenieci ANCI GULBI. Vairāk par pāris teikumiem nepaspējām izrunāt, jo Ance steidzās daudzajos nebeidzamajos darbos. Garākai sarunai laiku atradām Bauskā. Decembra sākumā viņa bija uz pāris dienām ieradusies Latvijā.
Cik bieži tevi var sastapt Latvijā?
– Mani braucieni nav regulāri, taču cenšos trijos mēnešos reizi būt Latvijā.
Kādi ir tavi pienākumi Briselē?
– Darbojos Parlamenta Nāciju Eiropas grupā, esmu politiskā padomniece. Manā pārziņā ir vairākas komitejas un apakškomitejas, kuru darbā jāpalīdz gan apvienības “TB”/LNNK deputātiem, gan arī citiem mūsu politiskās grupas 27 deputātiem.
Nepilnu pusotru gadu strādājot Briselē, esmu pārliecinājusies, ka daudzreiz nepieciešama ne tikai prasme būt ekspertei un padomniecei, bet jābūt arī politiskam “fīlingam” – jušanai. Esot Briselē un tiekoties ar deputātiem, novēroju, ka parlamentāriešus apkalpojošais personāls pārsvarā ir gados jauni cilvēki. Vai Brisele ir labs karjeras starta laukums?
– Tāds uzskats patiesi pastāv, ka Brisele ir labs sākums ne tikai ierēdņa, bet arī politiķa karjerai. Te darbu atrod jaunieši, kuriem vēl nav savas ģimenes, kuri ir gatavi strādāt ārpus savas valsts un kuri labi zina svešvalodas. Te ir iespēja iepazīt ierēdņu un politiķu darbu, turklāt dažādu valstu pārstāvju izpratnē.
Kā esi iejutusies Briselē? Kas šajā pilsētā tevi iepriecina, kas nepatīk?
– Vispirms gribu uzteikt savus lieliskos kolēģus. Īpaši labi saprotos ar īriem, viņi nav tik snobiski kā, piemēram, briti. Arī citi Latvijas pārstāvji teikuši, ka ar īriem viņiem ir labas attiecības. Vēl viena pozitīvā puse ir viesošanās Latvijā. Tad pavisam citādāk veidojas attiecības ar cilvēkiem, tajās ir vairāk atkalredzēšanās prieka, mazāk rutīnas.
Protams, Beļģija un Brisele nav ideāla. Šajā zemē sabiedrība ir ļoti attālinājusies no dabiskās vides. Autobāņi sašķēluši zemi, uz ceļa var manīt sabrauktus visdažādākos dzīvnieciņus. Neskatoties uz dabiskās vides šaurību, brīnumainā kārtā tie ir samierinājušies ar dzīvi cieši blakus cilvēkam. Te ir mākslīgi, glītās rindās stādīti meži. Citādāki ir arī cilvēki, īpaši ekonomiskajā domāšanā. Viņi ir vairāk tendēti uz procesu, un ļoti bieži ne rezultāts, ne paveiktā kvalitāte nav tik svarīga.
Kas tevi visvairāk nogurdina šajā darbā?
– Tas ir mīts, ka, strādājot Briselē, nav, ko darīt. Vieglāk varbūt ir Komisijas ierēdņiem, taču mums, kas šeit esam pieņemti politiskā darbā, slodze ir milzīga. Nākas rauties, galvu nepaceļot. Dažkārt priekšnieks vēlā vakarā ienāk kabinetā un atgādina: “Meitenes, paskatieties pa logu – īstā dzīve ir tur, laukā!” Taču kā iesi, ja ir vēl tik daudz nepaveiktā. Apstākļi darbam Parlamentā radīti labi, bet dažkārt visai sirreāli. Nākamgad kādā no pazemes stāviem atvērs lielveikalu, līdz ar to vajadzība iziet no milzīgās ēkas diemžēl samazināsies vēl vairāk. Atliks vien vakarā doties uz mājām gulēt. Vēl viena īpatnība, kas daudziem noteikti varētu šķist apgrūtinoša, ir nemitīga ceļotāja dzīvesveids. Riteņsoma man vienmēr ir gatavībā.
Kā tu nonāci politikā? Kāpēc tava izvēle bija tieši “TB”/LNNK?
– Tas bija Atmodas laikā, kad kopā ar vecākiem bijām “uz nacionālās stīgas” – braucām uz manifestācijām Rīgā, piedalījāmies citās aktivitātēs. Kad nolēmu pievērsties politikai, sapratu, ka man vajadzīgs kas stabils, idejisks, nacionāls un pārliecinošs. Pasaulē gan ir nedaudz citādāk – jaunieši vairāk iesaistās politiski kreisi orientētu partiju darbā, jo tās ir kritiskāk noskaņotas, vairāk aicina uz radikālākām pārmaiņām nekā labējie. Ir teiciens: “Ja tu esi jauns un kreisais, tad tev nav sirds, ja vecs un vēl joprojām kreisais, tad tev nav prāta.” Deviņdesmitajos gados Latvijā nebija, ko noliegt, bija jāceļ un jāveido valsts, tāpēc es darbojos kopā ar tēvzemiešiem.
Drīz būs desmit gadu, kopš beidzi vidusskolu. Vai atceries savus skolas laika nodomus? Kā sapņi īstenojušies?
– Joprojām esmu procesā, kas man šķiet pat saistošāks nekā rezultāts. Vidusskolas laikā bija ieceres humanitārā virzienā – žurnālistikā, politikā –, un tā tas arī notiek. Atceros, reiz vēstures skolotājai aizrādīju, ka stunda nevar notikt, jo bija atnākuši tikai daži skolēni. Teicu, ka nav kvoruma, jo process ir leģitīms, ja tajā piedalās noteikta daļa no tiem, kuriem tas paredzēts. Varbūt tas bija pirmais, vēl neapzinīgais solis tā ceļa virzienā, kur esmu pašlaik.
