Mēmeles krastā, kalna galā, stāv mājas «Brikaucki», kurās savas mūža un darba dienas vada Velta un Rolands Drevinski.
Mēmeles krastā, kalna galā, stāv mājas “Brikaucki”, kurās savas mūža un darba dienas vada Velta un Rolands Drevinski.
2005. gada 1. maijā Velta un Rolands svinēs 40 gadu kāzu jubileju. Tā ir manas mammas māsas ģimene, kuru var apbrīnot par spēju saglabāt saskaņu, darba tikumu ilga mūža garumā.
Viņi bija vieni no pirmajiem tā sauktajiem Breša zemniekiem. Tagad aplokā ganās brūnas un raibas govis, pļavās piesieti teļi un jaunlopi. Veltas tantei vienmēr patikuši zirgi. Šeit tie ir divi – Zuze un Stariņš. Mājputni pat nav saskaitāmi. Saimniecībā darbi rit pārdomāti, te cilvēkiem ir iespēja pastrādāt. Vasarās arī skolēni var nopelnīt sev tēriņa vai skolas naudu.
Veltas tante, lai arī paskarba un tieša savā teiktajā un vērtējumā, nekad nevienu no mūsu lielās ģimenes nav atstājusi bez palīdzības, ja kādam tā ir nepieciešama. Nekad nav atteikts, nekad neviens solis nav bijis par grūtu, ja vien viņas spēkos ir palīdzēt. Rolands ir kluss un spēcīga rakstura cilvēks, kuram nepastāv jēdzieni “nevaru” vai “negribu”.
Ģimenē ir izaudzināti trīs bērni: dēli Edgars un Lauris, meita Olita. Vecākais dēls Edgars ar ģimeni saimnieko “Ķekaros”, Lauris ar savējiem dzīvo vecāku mājās un veic darbus siltumnīcās. Meita mīt savā mājā Vecsaules pagasta Ozolainē. Drevinsku ģimeni kuplina septiņi mazbērni.
Esmu lielu pateicību parādā un ceru, ka arī citi uzzinās, ka ir tādi stipri cilvēki kā Velta un Rolands Drevinski, ar kuriem var lepoties gan mūsu lielā dzimta, gan arī mūsu mazā Latvija.
IVETA
