Krīt visbaltākais sniegs – jo sniegam vienkārši ir jākrīt… …uz putnu būrīša tup papagailīši un čirkst – vienkārši dzīvo savu putnu dzīvi…
Krīt visbaltākais sniegs – jo sniegam vienkārši ir jākrīt…
…uz putnu būrīša tup papagailīši un čirkst – vienkārši dzīvo savu putnu dzīvi…
…pagalmā slinki ierejas suns – tam vienkārši ir jārej…
…domas brīžam skrien, brīžam samežģās, brīžam apmaldās pašas sevī – cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka mēdz domāt vai arī mēdz nedomāt…
…sirds klusi smeldz pati sevī… kaut kas nepiepildīts, negūts, nesagaidīts, neizteikts, neuzdāvāts smeldz dziļi sirdī. Liekas, to var izspēlēt vienīgi uz dvēseles klusajām jūtu stīgām. Cilvēks jau tāpēc vien ir cilvēks, ka mēdz just vai arī mēdz nejust…
…klusējot izkūst vārdi uz lūpām, tām pāri netikuši, jo arī vārdiem reizēm ir bailes apmaldīties… Un tomēr cilvēks jau tāpēc vien ir cilvēks, ka spēj runāt, taču izšķirošākajos brīžos mēdz tā arī nepateikt neko…
…tā mēs nākam no savējās un savas tautas pagātnes, tā ejam uz savējo un savas tautas nākotni – izskrienot caur tagadni, caur priekiem un skumjām, caur klusēšanu un vārdu mētāšanu, caur pazaudēšanos un atrašanos… Cilvēks jau tāpēc ir cilvēks, ka visu mūžu ir ceļā no tumsas uz gaismu vai no gaismas uz tumsu…
…tā mēs izskrienam arī caur Ziemassvētkiem, “ķemmējot” veikalus un cepot pīrāgus, “uzprišinot” sirdsapziņu, uzrakstot pieklājības apsveikuma kartītes, pasmaidot klusus, jaukus smaidus…
Ziemassvētki ir ikvienā no mums – vai nu velkot bluķi caur savu sirdsapziņu un sadedzinot nejēdzības sevī, vai arī ejot ar atsegtu galvu pacelt sirdi pie Kristus altāra… Ziemassvētki ir sirdsmiera un mīlestības svētki – sevis gaidīšanas svētki Visaugstākā spožajā ēnā…
…dzied circenītis aizkrāsnē… klusa nakts, svēta nakts…
…Visaugstākā Gars iziet caur mūsu sirdīm, dzemdinot tajās mieru un mīlestību…
…Gaidot Ziemassvētku un Jaungada nakts brīnumus, atcerēsimies – katrs no mums ir viens no vislielākajiem brīnumiem. tā arī izturēsimies cits pret citu.
…Svētīgus Ziemassvētkus!
