Jau pagājis pāris mēnešu, taču vairākas reizes atmiņā atkal uzplaiksnījis psiholoģes Dainas Reinfeldes sacītais par ģimenes krīzi Latvijā.
Jau pagājis pāris mēnešu, taču vairākas reizes atmiņā atkal uzplaiksnījis psiholoģes Dainas Reinfeldes sacītais par ģimenes krīzi Latvijā. Šo domu viņa turpināja ar vēl plašāku secinājumu – ja nav stipras ģimenes, nav arī stipras valsts. Neba tas ir kāds īpašs jaunums, tomēr domas par to mani neatstāj. Zinu, cik daudz cilvēkbērnu, lieli un mazi, jūt dvēseles sāpes.
Atceros pazīstamas skolotājas stāstīto. Pirms Ziemassvētkiem, nenoturot emocijas, viņa raudājusi. Ne jau pašas likstu, bet audzēkņu dēļ. Kāds pamatskolas zēns ļoti cerējis, ka tēvs vai māte ieradīsies uz eglītes sarīkojumu. Taču nevienam neatradās brīvs laiks. Dēla iebildumiem pretī atskanējuši vecāku vārdi, ka jākļūstot patstāvīgam, viņš taču mācoties septītajā klasē. Šajā brīdī puika juties gauži sāpīgi, jo viņš vēl ir sestajā klasē. Audzinātāja runāja par bērnu aptaujā noskaidroto. Uz vaicājumu, kā viņiem visvairāk trūkst, puse atbildējusi īsi – nepietiek mīlestības. Par iepriekš minēto audzēkni skolotāja stāstīja, ka viņa vecāki esot ļoti aizņemti darbā. Ģimene tiešām ir materiāli labi situēta, arī dēlam nauda netiekot žēlota. Taču bērns ilgojas arī pēc citām vērtībām.
Darba tirgus tepat mūsu zemē ir nežēlīgs, un retais darba ņēmējs darba devējam var noteikt, ka viņam ne mazāk svarīga arī ģimene. Taču vēl komplicētākas un šodien pilnībā neapzinātas sekas var radīt cita parādība – vecāku darbs ārpus Latvijas. Jā, labāka atalgojuma meklējumus motivē ar to, ka nauda vajadzīga jaunajai paaudzei. Un paliek mazais, nesapratis, kāpēc māmiņa atrodas tik tālu projām. Galvenokārt pelnītājas tomēr ir mātes.
Statistikas datu apkopojumi liecina, ka ārpus Latvijas strādā jau aptuveni 50 tūkstoši mūsu valsts iedzīvotāju. Galvenokārt viņi ir gados jauni. Rakstniece Anda Līce šim procesam atradusi, manuprāt, trāpīgu apzīmējumu, nosaukdama to par ekonomisko deportāciju un skaitliski salīdzinājusi ar latviešu tautas politisko izsūtīšanu.
Kur meklēt un kā rast risinājumu šai samezglojumu virtenei, kas skar daudzas ģimenes? Darbaspēka aizplūšana pagaidām netiek analizēta valsts institūcijās. Plašsaziņas līdzekļi atkal ir tie, kas uzrāda bīstamību. Pagaidām tā tiek raksturota no vienas puses – kā darbaspēka zaudējums. Bet aiz tā seko emocionālais traumatisms. Jaunās paaudzes pamestība pēc laika diemžēl būs vēl vairāk pamanāma. Mīlestību nesajutis bērns, nepratīs to dalīt saviem tuvajiem.
Mūsu laikrakstā nupat bija ievietota publikācija par emocionālo vardarbību pret bērniem un janvārī gaidāmo Saeimas lēmumu administratīvi sodīt vecākus. Manuprāt, tā ir vēršanās pret sekām, nevis pret cēloņiem. Kāpēc manas valsts politiķi nerod tās vērtības, kas spētu ģimeni, tautu un valsti stiprināt? Mūsu pašu sastrādātais tiek tik nevienlīdzīgi sadalīts. Izrādās, Latvijā minimālā darba alga ir pati zemākā Eiropas Savienībā, bet salīdzinājumā ar Īriju – pat desmit reižu mazāka.
