Gribu pastāstīt, kā sievai pirku Ziemassvētku dāvanu. Kaut arī laiks pagājis, nevaru aizmirst pazemojumu un aizvainojumu.
Gribu pastāstīt, kā sievai pirku Ziemassvētku dāvanu. Kaut arī laiks pagājis, nevaru aizmirst pazemojumu un aizvainojumu. Pārdevējas vārdu minēt nevēlos, jo tepat vien Iecavas tirgū visi notikumi risinājās.
Nevaru atļauties nopirkt jaunu kažoku, tāpēc nolēmu, ka iegādāšos mazlietotu. Trīsdesmit latu par lietotu nutrijas kažoku – tas likās pieņemami. Pārdevēja preci slavēja un atzinās, ka kažociņš esot pašas. Tagad nopirkti citi un šis velti aizņem vietu. “Es tik daudz gadu strādāju tirdzniecībā un sliktu mantu jums nepiedāvāšu,” tā sacīja pārdevēja. Steigā (it kā lai citi neredzot) viņa kažoku ielika maisiņā, paņēma naudu, un darījums bija noslēgts.
Iespējams, ka vīrieši tik labi neprot lietu pērkot izvērtēt, bet, tīri no godaprāta un cilvēciskā viedokļa spriežot, nevarēju iedomāties, ka var iesmērēt tādu mantu. Bet iesmērēja! Kažoks izrādījās peļu un kožu saēsts. Slēpjamās vietas bija nomaskētas, un no pirmā skatiena prece tiešām likās nevainojama. Kad sieva kažociņu uzvilka mugurā, atklājās zili brīnumi – cits pēc cita. Viss dāvināšanas prieks bija sabojāts. Kauns un pazemojums. Laimīgā kārtā naudu izdevās no pārdevējas atgūt. Kā stāstīja viņas kolēģes, ne visiem tas izdodas. Citi pēc dažiem latiem staigājot ilgāku laiku.
Kāda mācība no šī stāstījuma? Neuzticēties, bet pārbaudīt visu līdz pēdējai vīlītei. Diemžēl nav visi tik godīgi, kā mums gribētos. Esam pirkuši lietotas, labas mantas pie citām pārdevējām, un nekad nav bijušas līdzīgas problēmas un tik klaji meli, jo Iecava taču ir pavisam maza. Te cits citu pazīstam.
Ar cieņu – PIRCĒJS
