Tiklīdz bija iespējams, Jānis Traumanis no Anglijas ieradās Latvijā, lai atgūtu īpašumtiesības uz tēva mājām «Jaunzemji» Skaistkalnē.
Tiklīdz bija iespējams, Jānis Traumanis no Anglijas ieradās Latvijā, lai atgūtu īpašumtiesības uz tēva mājām “Jaunzemji” Skaistkalnē.
Tad jūs uzzinājāt, ka tās atrodas Bārbelē.
– Skaistkalne ir mana dzimtā vieta. Kad atbraucu uz Latviju, pagastā meklēju “Jaunzemjus”. Man pateica, ka šādu māju viņu teritorijā nav. Rī gā noskaidroju, ka krievu lai kā tās pievienotas Bārbeles pagastam. Taču vairs nebija ne māju, ne dzirnavu, tikai ozolu gatve, kurai mežs jau bija uznācis virsū. Ozolus bija stādījuši vecie brāļi (māsas dēli – D. E.). Sāku īpašumu izkopt. Tagad tur atrodas divi ezeriņi ar saliņu un lapeni. Dzirnavu turbīna izcelta no dzelmes un uzstādīta māju vietā. Uzbūvēta pagaidu mājiņa. Ir doma izveidot atpūtas centru ārzemniekiem, akcentējot apkārtnes īpatnības.
“Jaunzemjos” atrodas gan īpaša vieta, kur var smelties klusuma enerģiju, gan arī viduslaiku kapsēta. Ūdensapgāde ezeriem izveidota pēc ēģiptiešu metodes. Ezeri domāti zivju audzēšanai. Ūdens ar speciālu ierīci tiek papildināts, jo tas iztvaiko.
Tomēr mēs tiekamies jūsu mājās Ogrē. Vairums ļaužu atgriežas dzimtajās mājās…
– Nolēmām dzīvot pa vidu starp sievas un maniem radiem. Ar viņiem bieži tiekos. Māja atrodas vietā, kur neredz baznīcu, ielas. Ir mierīga dzīve. Kas vairāk vajadzīgs?
Kad jūs runājat par mieru, sacītais nesaskan ar jūsu vitālo tēlu. Esat dzimis 1914. gada 6. jūnijā un joprojām spēlējat klavieres un dziedat, domājat par biznesu, sava prieka pēc un par velti mācāt angļu valodu ogrēniešiem. Jaunie ļaudis reizēm nav pat uz pusi tik aktīvi kā jūs.
– Es vienmēr esmu gribējis kaut ko darīt, lai redzētu darba augļus. Esmu bijis darbīgs, ne lielīgs un iedomīgs.
Kāpēc neatstājāt savu kafejnīcu restorānu “Tempo”, kas atradās gandrīz Londonas sirdī, saviem bērniem, lai redzētu, kā jūsu iesāktais turpinās?
– Jūs pieļaujat iespēju, ka nav, kam? Tāpēc tas tika pārdots.
Saprotu. Tomēr varējāt palikt Londonā un kā turīgs pensionārs gluži vienkārši baudīt dzīvi.
– Kāpēc atgriezos Latvijā, sapratīs tas, kas pats to piedzīvojis. Cilvēks, kas piedzimis, uzaudzis, skolā gājis, iemīlējies Latvijā, mācoties konservatorijā, kara dēļ nokļuvis svešā zemē, svešā vidē, starp svešiem ļaudīm, ar nelielām valodas zināšanām, nevar citādi. Bezizejas situācijā biju nolikts darbā, kas nepatīk. Pirmais bija izdzīvošana, eksistence. Ilgas pēc Latvijas bija dziļi smadzenēs. Mācījos angļu valodu, bet nekas nesanāca, līdz uzzināju, ka jādomā tajā valodā, ko grib iemācīties. Kad pasaka ko svešā mēlē, to nav jācenšas saprast vispirms latviski, uzreiz jāatbild.
Vai uz Latviju esat pārvācies pavisam?
– Ar Angliju sakarus uzturu. Man ir šīs zemes pavalstniecība. Sekoju līdzi, kas tur notiek. Kā es Blēru ievēlēju, tā viņš joprojām ir saimnieks valstī. Savukārt – kā ir Latvijā? Cilvēkiem vēl jāmācās dzīvot demokrātijā. Anglijā neviens no valdības neko negaida, tikai kārtību, likumus un darbu. Tauta pati gādā par savu labklājību. Ja mani nedzen ārā no Anglijas, kāpēc atteikties no pavalstniecības? Šī zeme man deva patvērumu, darbu, maizi. Ceru sagaidīt apsveikumu no Karalienes simtajā dzimšanas dienā. Anglija ir bagāta, cilvēki draudzīgi, lojāli, pilda solījumus.
Angļi ir bijuši dusmīgi uz latviešiem, jo viņi strādāja daudz un ātri. Savukārt angļiem – no rīta un pēcpusdienā tējas laiks, kā arī stunda atvēlēta pusdienām.
Kādas tradīcijas esat pārņēmis no angļiem?
– Visdrīzāk viņu ieradumu dzert tēju ar pienu. Esmu iesaistījies angļu sabiedrībā, bet kopis latviešu tautas tradīcijas, piemēram, gājis baznīcā, Anglijā bijis Daugavas Vanagu biedrs. Man ir bijušas vairākas intereses. Esmu bijis tirgotājs un, lai atpūstos no domām par uzņēmumu, dziedājis, bijis filmu operators un iemūžinājis latviešu dzīvi Anglijā.
Vai nemēģinājāt savā kafejnīcā restorānā piedāvāt ko latvisku?
– Bija visādi biznesa triki. Mani bija iesaukuši par dziedošo šefu. Tomēr – kas ir latvisks ēdiens? Viss, ko mēs ēdam, ir vai nu vācu, vai krievu. Kaut gan senajiem latviešiem bija savi ēdieni. Angļu ēdienkarte, kamēr es tur biju, mainījās. Tradicionāli viņi ēd pīrāgus un pudiņus. Siļķi, kā jūs sakāt, “žaketē”, nē, (smejas) kažokā viņi neēd, sautētus kāpostus arī ne, tāpat neko skābu, neko kūpinātu, tikai svaigu. Angļu desiņas ir īpaši gatavotas.
Kā ar tradicionālajām angļu sarunām?
– Piemēram, rītu, kā likums, viņi iesāk, ar kaimiņu pārmijot frāzes par laiku.
Vai tā netrūkst?
– Nē, esmu mājās, Latvijā.
***
Viedoklis
– Mārīte Putniņa, valsts kultūras pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Bauskas rajonā:
“Jānis Traumanis ir atgriezies Latvijā. Ļoti jauki, ka cilvēks vēlas uzlikt zīmi, ka viņa īpašumā atrodas viduslaiku kapsēta. Tas ir neparasts arheoloģijas piemineklis, jo vairumā gadījumu tie ir virspusē, kā, piemēram, pilskalns. Viņa apņēmība ir atbalstāma.
