Manā priekšā izraksts no grāmatas «No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs».
Manā priekšā izraksts no grāmatas “No NKVD līdz KGB. Politiskās prāvas Latvijā 1940 – 1986. Noziegumos pret padomju valsti apsūdzēto Latvijas iedzīvotāju rādītājs”.
Daudzo arestēto, sodīto un izsūtīto mūsu rajona ļaužu vidū ir pieci cilvēki ar vienādu, Jermolaviču uzvārdu. Gandrīz visi saņemti ciet vienā dienā – 1949. gada 22. oktobrī. Visiem viņu “noziegums” formulēts salti un nepārprotami – bandītu atbalstītāji.
Apcietina un notiesā
Ar vienu šādu “bandītu atbalstītāju” sarunājos pirms nedēļas Brunavas pagasta Robežnieku mājās. Vilma Karpiča (dzimusi Jermolaviča) par padomju varas izvirzīto apsūdzību izsakās pavisam vienkārši: “Kā gan varēja nedot maizi, speķi, pienu, ja naktī pieklauvēja pie loga un prasīja? Tie bija mūsu pašu, latviešu cilvēki, daudzi pazīstami. Pie tam mēs zinājām, ka viņi nav nekādi bandīti, bet tikai slēpjas no paredzamā netaisnā soda, visdrīzāk jau glābjas no nāves.”
Tomēr redzīgas acis un ausis bija manījušas svešiniekus Kājiņu mājās un nepaslinkoja paziņot, kur vajadzīgs. Vilmas vecākus – Annu un Jāzepu – kā arī abas māsas – Lūciju un Zelmu – 22. oktobrī apcietināja un ievietoja čekas pagrabos. Pēc ne ilga laika arestēja arī Vilmu. 1950. gada 8. maijā bija tiesa un visu Jermolaviču ģimeni kā bandītu atbalstītājus izsūtīja uz Sibīriju. Tēvs nonāca Vorkutas ogļu raktuvēs, māte ar trim meitām Evenku autonomā apvidus Turas ciemā, ziemeļos, pie paša Polārā loka.
Jaunībā grūtības nejūt
Kad Vilma nonāca Sibīrijā, viņai bija tikai 20 gadu. Lai bija sals, nereti nepārvarams izsalkums, pilnīga beztiesība un nekādu cerību atgriezties Latvijā, tas tomēr bija skaistākais laiks cilvēka dzīvē – jaunība. “Tik daudz gadu aizritējis – grūtības un sāpes jau aizmirsušās,” apgalvo Vilma. Un stāsta viņa par draudzīgajiem kaimiņiem izsūtījumā. Viņu vidū vairākums tāda paša likteņa piemeklētu, daudz latviešu. Arī kāds ukraiņu puisis Tarass Karpičs. Stalts, strādīgs, laipns, sirsnīgu acu skatienu, ko neapmigloja nedz tabakas dūmi, nedz šņabis. Kāds gan iemesls tādā neiemīlēties?
Kad Tarass 1955. gadā saņēma brīvlaišanu, Vilma vīru mudināja aizbraukt uz Ukrainu pie radiem, kuri nebija satikti daudzus gadus. “Nebija bailes man viņu laist projām, zināju, ka nepazaudēšu,” par vīra aizbraukšanu stāsta Vilma. Pēc gada, 1956. gada decembrī, arī viņa tapa brīva un kopā ar dēlu Vladi devās vispirms uz Ukrainu, bet pēcāk visi kopā atbrauca uz Latviju.
Izgaisa sapnis par studijām
Pēc vidusskolas beigšanas Bauskā Vilma bija iecerējusi studēt vēsturi. “Taču mana universitāte bija Sibīrijā. Tundrā un sasalumā studēju visu, ko dzīve man mācīja, tikai vēsturi ne,” to gan ar nožēlu atceras Vilma. Pēc atgriešanās Latvijā precētai sievietei ar diviem bērniem studiju sapņi bija jāizgaisina. Viņa sāka strādāt fermā, bija centīga slaucēja. Kad brigādes biedres par darbu saņēma medaļas un ordeņus, Vilmai tikai paklusu bilda: “Tev jau ar” pienākas, bet nedrīkstam dot – biji tak bandītu atbalstītāja.”
Vecāki ļoti pārdzīvoja astoņus mūža gadus, kas bija Sibīrijā pazuduši, taču no sāpēm un atmiņām vien nedzīvosi. Viņiem ļoti sāpēja sirds par zudušo māju, saimniecības ēkām, kas pašu rokām bija celtas. “Kājiņas” drīz vien pēc Jermolaviču izsūtīšanas kāds izmanīgs kaimiņš pa baļķēnam vien izjauca, aizveda uz Bausku. Baznīcas ielā namiņš, no jauna kopā salikts, stāv vēl šodien.
Spēks aizgūts no lapeglēm
Sarunāties ar Vilmu Karpiču bija ļoti patīkami, jo nevienā viņas teikumā nepavīdēja neapmierinātība ar dzīvi, naids un nosodījums padomju varas radītai pārestībai. “Tas bija liktenis,” izsmeļoši skaidro sirmā sieviete. Vieniem tas bija labvēlīgāks, citiem skarbāks, taču likteņa lēmumu cilvēkam nebūs grozīt, vienīgi pieņemt to un dzīvot.
Kad tomēr Vilmai vaicāju, kur viņa vēl šodien rod optimismu un dzīvesspēku, atbilde ilgi nav jāgaida: “Mēs, Sibīriju pārcietušie, esam norūdījušies ilgām vecumdienām. Man, piemēram, tas spēks ir no lapeglēm. Turā viņu bija tik daudz, ka savdabīgā lapu un skuju smarža pielēja asinis ar spēku, prātu ar izturību. Vēl šodien jūtu – lapegļu spars mani notur.
