Ja atskatās pagātnē, tad redzams, ka vasaras nogale ir pārpilna ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem gan pasaulē, gan Latvijā, arī Bauskā.
Ja atskatās pagātnē, tad redzams, ka vasaras nogale ir pārpilna ar dažādiem vēsturiskiem notikumiem gan pasaulē, gan Latvijā, arī Bauskā. Nez kāpēc tā ir gadījies, ka no jūlija beigām līdz septembra vidum bieži vien ir valdījis kara ārprāts. Ir tikai divi patīkami datumi – 11. un 21. augusts –, kuros noslēdzās iepriekšējo nebūšanu periods.
Liktenīgi datumi
1920. gada 11. augustā tika parakstīts Latvijas un Padomju Krievijas miera līgums, kurā lielā kaimiņvalsts uz “mūžīgiem laikiem” atteicās no Latvijas teritorijas un tautas. Savukārt 1991. gada 21. augustā, izmantojot PSRS atjaunotāju puča izgāšanos Maskavā, Latvijas Republikas Augstākā Padome nobalsoja par mūsu valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanu, tādējādi izbeidzot 1990. gada 4. maijā pasludināto pārejas periodu no padomju republikas uz neatkarīgu valsti.
Citi datumi nemaz tik cerīgi neizskatās. Mūsdienās visvairāk tiek pieminēts 1939. gada 23. augustā noslēgtais Molotova-Ribentropa pakts, kura sekas bija gan Otrā pasaules kara izcelšanās, gan 50 gadu okupācijas periods Baltijas valstīm. Mūsdienu pasaulē tikai Krievija un vēl daži nedemokrātiski režīmi noliedz Baltijas valstu okupācijas faktu un cenšas mazināt PSRS lomu Otrā pasaules kara izraisīšanā.
Pēc nedēļas, 1939. gada 1. septembrī, sākās Otrais pasaules karš. Pagāja vēl deviņarpus mēnešu, un notika Baltijas valstu okupācija. Padomju okupanti apgalvoja, ka esot mūs atbrīvojuši no Kārļa Ulmaņa “fašistiskā režīma” un “mantīgās šķiras” jeb ekspluatatoru virskundzības. Tas nekas, ka vēlāk aizrestotos vagonos uz Sibīriju devās arī “pamatšķiras” – strādniecības, trūcīgo zemnieku un laukstrādnieku – pārstāvji.
Ierodas “atbrīvotāji”
1941. gada 22. jūnijā nacistiskā Vācija uzbruka komunistiskajai Padomju Savienībai. Un jau pēc nedēļas Bauskā ienāca citi “atbrīvotāji”. Tobrīd, pēc pārciestām padomju režīma šausmām, lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju vāciešus tiešām uztvēra kā atbrīvotājus, cerot, ka tiks atjaunota mūsu valsts neatkarība. Bet tas nenotika, un drīz vien kļuva redzami nacistu patiesie nodomi. Vienu okupācijas režīmu nomainīja otrs. Protams, nacistiskā propaganda latviešiem regulāri atgādināja, ka vācieši mūs ir atbrīvojuši no “žīdiskā boļševisma”.
Un tad atkal 1944. gada jūlija beigās Bauskai no Lietuvas puses pietuvojās tie “pirmie atbrīvotāji”. Cīņas turpinājās visu augustu un vēl septembra pirmo pusi, līdz 14. septembrī atkal viena no karojošām pusēm varēja paziņot, ka Bauska ir “atbrīvota”.
Nesen tieši par šo vēstures faktu raisījās diskusija “Bauskas Dzīves” slejās. Manuprāt, nevajadzētu aizmirst faktu, ka Bauskas aizstāvju rindās bija ne mazums Latvijas Republikas pilsoņu, mūsu pilsētas un apkārtējo pagastu iedzīvotāju. Savukārt tā saucamo “atbrīvotāju” vidū tādu nebija. Iekarotāji parasti dodas atpakaļ uz savām mājām un neuzkundzējas atbrīvotajiem, neiesauc savā armijā utt. Bet 1944./45. gadā tā nenotika, jo “atbrīvotāji” aizgāja tikai pēc pusgadsimta.
Atmodas gados izskanēja tāda interesanta sentence: “Savulaik mūs atbrīvojuši vācieši, pēc tam – poļi un zviedri, bet beigu beigās no visiem citiem atbrīvotājiem mūs atbrīvoja krievi.” Tāpēc to piemiņas akmeni Korfa dārzā vajadzētu vai nu pārvietot uz padomju karavīru Brāļu kapiem, vai arī pašreizējo uzrakstu nomainīt ar politiski neitrālu – “Korfa dārzs”. Pēdējā priekšlikuma īstenošana izmaksātu lētāk.
Neprāts ilgst četrus gadus
Mūsdienās daudz mazāk emociju raisās, izvērtējot Pirmā pasaules kara notikumus, kas arī sākās vasarā. Sausie vēstures fakti liecina, ka 1914. gada 28. jūlijā Austroungārija pieteica karu Serbijai, bet Vācija 1. augustā – Krievijai un 3. augustā – Francijai. Un tad sākās cilvēces neprāts vairāk nekā četru gadu garumā, kas prasīja vairāk nekā 15 miljonu kritušo un sakropļoto.
Vasara pirms 90 gadiem Bauskas un apkārtnes ļaudīm bija rūpju pārpilna – tuvojās uzbrūkošais Vācijas karaspēks. 1915. gada jūlija sākumā vācu armija sāka jaunu uzbrukumu Lietuvas un Kurzemes guberņas teritorijās. Krievijas armijas virspavēlniecība pavēlēja izbūvēt aizsardzības pozīcijas gar Lielupi un Mēmeli. Steigā upju labajā krastā tika raktas ierakumu līnijas.
Sākotnēji Bauskas aizstāvēšanai krievu ģenerālis Trubeckojs norīkoja kavalērijas brigādi, kurai vēlāk pievienojās arī kājnieku pulks. 23. jūlijā vācu vienības ieņēma Sesavu un no tās puses tuvojās Bauskai. 29. jūlijā sākās vācu virspavēlniecības plānotā Jelgavas ieņemšanas operācija, kuras laikā bija paredzēta arī Bauskas iekarošana. Tajā pašā dienā sākās vācu karaspēka frontāls uzbrukums mūsu pilsētai, lai pēc tās ieņemšanas varētu pa Lielupes labo krastu doties uz Kurzemes guberņas galvaspilsētu Jelgavu. Krievu armijas vienības sīksti aizstāvējās, tāpēc vāciešiem nācās meklēt citu vietu Lielupes pārvarēšanai.
Naktī uz 31. jūliju vācu vienības pārcēlās pār Lielupi pie Bornsmindes (Ziedoņiem) un Jumpravmuižas. Sākotnēji Krievijas armijas kareivji prasmīgi aizstāvējās Jumpravmuižas parkā, bet vāciešiem izdevās sapulcināt ievērojamu pārspēku pārrāvuma vietā, tālab daudzi krievu karavīri krita, citi padevās gūstā. Visi mēģinājumi ar prettriecieniem no Bauskas puses atjaunot iepriekšējo stāvokli frontē Krievijas armijai bija nesekmīgi. Līdz ar to Bauskas liktenis bija izšķirts.
Krievu karaspēka vienības aizgāja Iecavas virzienā, bet vācieši 31. jūlija pēcpusdienā bez jebkādas pretestības ienāca mūsu pilsētā. Nākamajā dienā vācu vienības gar abiem Lielupes krastiem iegāja Kurzemes guberņas galvaspilsētā Jelgavā.
Paliek karavīru kapi
Lai gan 1915. gada cīņas par Bausku ilga tikai dažas dienas (pretstatā pusotram mēnesim 1944. gadā), tomēr abas karojošās puses cieta ļoti ievērojamus zaudējumus. Precīzi skaitļi ir tikai par vācu armiju: 92 kritušie un 202 ievainotie, bet par krievu karaspēka zaudējumiem ir tikai aptuvens priekšstats. Skaidrs vienīgi tas, ka Krievijas armijā kritušo bija vairāk, par to liecina kaut vai 310 karavīru kapavietas Bauskas–Rīgas šosejas malā. Krievu karavīri ir apglabāti arī Mežotnes pils parkā un dažos vācu karavīru kapos.
Vēl vairāki krievijas armijas zaldāti nonāca gūstā. ir ziņas, ka viens pats vācu armijas 35. rezerves pulks pie Bauskas sagūstījis 920 pretinieku. Turpmākajā vācu okupācijas laikā Bauskas tuvumā atradās vairākas karagūstekņu nometnes. Bauskas Pilsmuižā vienubrīd pat bijuši ap 2000 gūstekņu.
Jāatzīst, ka Pirmajā pasaules karā izpaudās lielāks bruņinieciskums pret savu pretinieku nekā Otrajā pasaules karā. Tolaik karagūstekņu nometnes nelīdzinājās vēlākajām “nāves nometnēm”, lai gan nācās smagi strādāt un arī uzturs nebija pietiekams (pārtikas trūka arī abu karojošo pušu civiliedzīvotājiem). Tolaik pretiniekus apglabāja ar militāru godu. Par to joprojām liecina gan Bauskas–Rīgas šosejas malā astoņstūru redutes formā izveidoti krievu karavīru brāļu kapi, kuros slejas lieli betona pareizticīgo krusti ar uzrakstiem vācu valodā: “Viņi krita par savu Tēvzemi. 1915. gada augusts.” Arī Mežotnes pils parkā slejas līdzīgs krusts, uz kura vāciski pieminēti kritušie “varonīgie krievi”.
Protams, Bauskā un apkārtnē tika ierīkoti vācu karavīru Brāļu kapi, kuri padomju okupācijas periodā bija pilnīgi vai daļēji nopostīti. Kādreiz tos rotāja standartveida betona krustiņš katram kritušajam (arī pa kādam Krievijas armijas kareivim), un dažviet bija kāds centrālais piemineklis, piemēram, Bauskas vecajos kapos.
