Laikam ritot, zināšanu apjoms pieaug. Tas atspoguļojas skolu programmās, un audzēkņi to jūt kā palielinātu apgūstamās informācijas apjomu.
Laikam ritot, zināšanu apjoms pieaug. Tas atspoguļojas skolu programmās, un audzēkņi to jūt kā palielinātu apgūstamās informācijas apjomu.
Šoreiz par Latvijas pamatizglītības sistēmu 20. gadsimta 20. un 30. gados.
Obligāti jāmācās
Vēl nebija izskanējušas Latvijas Brīvības cīņu pēdējās zalves, kad Latvijas Tautas padome 1919. gada 8. decembrī pieņēma likumus par Latvijas izglītības iestādēm un par mazākumtautību skolu iekārtu. Saskaņā ar šiem likumiem katram Latvijas pilsonim bija obligāti jāmācās līdz 16 gadu vecumam. Septiņu astoņu gadu vecumā vajadzēja apgūt zinību pamatus pirmsskolā vai mājmācības ceļā. No 9 līdz 14 gadu vecumam bija jāmācās pamatskolā, bet līdz 16 gadu vecumam zināšanas varēja apgūt papildskolā.
Obligātās skolas bija bezmaksas, tajās bija jāuzņem visi skolas iecirknī dzīvojoši bērni. Noteikti jāmācās bija arī akliem, kurlmēmiem un ar psihiskām kaitēm sirgstošiem bērniem, viņiem bija paredzētas speciālās skolas.
Nelīdz atrunas
Vietējo pašvaldību pienākums bija uzturēt skolas, pieņemt darbā pedagogus un kontrolēt, lai visi skolas vecuma bērni apmeklētu mācību iestādes. Vecākiem un darba devējiem bērni bija jālaiž uz skolu, un nelīdzēja argumenti, ka lopu ganīšanas periods vēl nav beidzies vai ir jau sācies, vai arī bērns jau izskatās pietiekami pieaudzis un ir jau dažos gados apguvis vajadzīgās zināšanas (vecāku izpratnē).
Tolaik bija pietiekami daudz gadījumu, kad vecāki bērnu skolā nelaida, bet tad pašvaldība viņus sūdzēja tiesā, un vecākiem bija jāmaksā soda nauda. Nevarēja aizbildināties ar trūcīgiem apstākļiem, jo tādā gadījumā pašvaldībai bija jāgādā, lai bērns tomēr varētu iet skolā.
Apstiprināts plāns
Kā mantojums no cariskās Krievijas laika bija pamatskolu iedalījums divās pakāpēs. Kādreizējās pagastskolas kļuva par 1. pakāpes skolām ar četru gadu mācību kursu, bet draudzes skolas – par 2. pakāpes pamatskolām ar sešām klasēm. Latvijas Izglītības likums noteica, ka obligātās pamatskolas jāierīko arī minoritātēm. Arī Bauskā atradās vācu un ebreju pamatskola. Latvijā 1933./34. mācību gadā bija 1502 latviešu, 236 krievu, 100 ebreju, 88 vācu, 35 poļu, 23 baltkrievu, 13 lietuviešu un četras igauņu pamatskolas. Kā kuriozu var minēt to, ka tolaik padomju Baltkrievijā nebija skolas ar baltkrievu mācību valodu, bet Latvijā bija pat divas baltkrievu ģimnāzijas.
1928. gadā apstiprināts stundu plāns latviešu skolās paredzēja pirmklasniekiem 22 obligātas mācību stundas nedēļā. Kā fakultatīvs mācību priekšmets bija ticības mācība un ētika (divas stundas nedēļā). Pirmklasnieka obligātie mācību priekšmeti bija latviešu valoda, matemātika, apkārtnes mācība, glītrakstīšana, dziedāšana, zīmēšana un vingrošana – rotaļas.
Otrajā klasē stundu skaits palielinājās līdz 24 (+ 2 fakultatīvās), klāt nākot vācu valodai. Trešajā klasē vairs nebija jāapgūst apkārtnes mācība un vingrošana – rotaļas, bet klāt nāca dabas mācība, ģeogrāfija, rokdarbi un mājturība (tikai meitenēm), tādējādi kopējais stundu skaits sasniedza 29 (+2). 4. klasē vairs nebija paredzēta glītrakstīšana, bet klāt nāca vēsture, kopskaitā 30 (+ 2) stundu nedēļā.
5. un 6. klasē bija jāmācās 32 stundas nedēļā (varēja būt četras neobligātas papildstundas ticības mācībā un ētikā, kā arī matemātikā un vēsturē – ne vairāk kā divas stundas vienā priekšmetā). Pēdējās divās pamatskolas klasēs klāt nāca tikai viens jauns mācību priekšmets – otra svešvaloda.
Trīs pārbaudījumi
Lai pamatskolu beigtu ar tiesībām iestāties vidusskolā, vajadzēja nokārtot galapārbaudījumus (eksāmenus) latviešu valodā, matemātikā un vēl vienā priekšmetā – vēsturē, vācu valodā, ģeogrāfijā vai dabaszinātnēs. Tolaik šo trešo mācību priekšmetu nevarēja izvēlēties ne audzēknis, ne skolas vadība. To katru gadu pavasarī noteica Izglītības ministrija (tāpēc visus priekšmetus vajadzēja mācīties vienlīdz cītīgi). Ne visi ieguva tiesības mācīties vidusskolās. Piemēram, 1930./31. mācību gadā Bauskas apriņķa skolās 6. klasēs zināšanas apguva 210 skolēnu, bet no tiem attiecīgu apliecību ieguva 150 audzēkņu.
Tomēr arī neveiksminiekiem bija iespējams vēlāk nokārtot speciālu pārbaudījumu pamatskolas kursa apjomā. Tādus pārbaudījumus rīkoja ģimnāziju uzņemšanas komisijas (tiem, kuriem bija veiksmīgi nokārtoti pamatskolas beigšanas eksāmeni, šādi pārbaudījumi nebija jākārto).
Tiem jauniešiem, kuriem pēc pamatskolas pabeigšanas rocība neļāva turpināt izglītošanos vidusskolā, līdz 16 gadu vecumam nācās mācīties papildskolās. Izglītības likums noteica, ka šādas papildskolas ir jāierīko vai nu valsts, vai pašvaldību iestādēm, un tās varēja izpausties svētdienas skolu vai vakara kursu veidā. Bija tāds nosacījums, ka papildskolas mācību stundu kopskaits nevar būt mazāks par 180 stundām gadā, līdz ar to papildskolu audzēkņi varēja mācības savienot ar darbu.
Jauns likums
Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma apstākļos 1934. gada 12. jūlijā tika pieņemts jauns likums par tautas izglītību. Viens no jaunievedumiem izglītības sistēmā bija tas, ka visiem latviešu tautības vecāku bērniem un arī tiem, kuriem viens no vecākiem bija latvietis, obligāti jāmācās skolā ar latviešu mācību valodu. Iepriekš tādu nosacījumu nebija, tāpēc šad un tad latviešu izcelsmes vecāki savus bērnus sūtīja minoritāšu skolās, ja tur bija augstāka mācību kvalitāte.
Pirmā svešvaloda
Kopš 1934. gada bija arī pārmaiņas stundu plānos, kaut gan stundu kopskaits nepalielinājās. Turpmāk ticības mācība vai ētika bija obligāta. Vairs nebija apkārtnes mācības, bet ieviesta dabas mācība un lauksaimniecība. 3. klasē bija Dzimtenes mācība, kura apvienoja ģeogrāfijas un vēstures elementus. Kā jaunums stundu plānā bija arī praktiskie darbi abiem dzimumiem un militārā mācība zēniem (5. un 6. klasē). Zināmas pārmaiņas mācību programmā ienesa arī Kārļa Ulmaņa valdības ārpolitiskā virzība – turpmāk kā pirmo svešvalodu sāka mācīt angļu valodu.
Nelielas atšķirības veidojās arī lauku un pilsētu pamatskolās. Lauciniekiem dabas mācību un lauksaimniecību vajadzēja sākt apgūt jau 2. klasē, bet pilsētniekiem – 3. klasē. Savukārt svešvalodas apguvi pilsētnie ki sāka jau 2. klasē, bet laucinieki – tikai 4. klasē.
1935./36. mācību gadā Bauskas apriņķī pamatskolas pēdējā klasē mācījās 355 skolēni, no tiem galapārbaudījumus veiksmīgi nokārtoja un tiesības iestāties vidusskolā saņēma 233 audzēkņi. Lai gan Izglītības likums paredzēja, ka līdz 16 gadu vecumam visiem būtu jāpabeidz sešas klases, tomēr praksē daudziem nācās iztikt tikai ar četru klašu izglītību. Tam varēja būt dažādi iemesli, arī vairāku gadu palikšana vienā un tajā pašā klasē, līdz ar to – 16 gadi pienāca kādā zemākā klasē.
20. gadsimta 30. gadu vidū Bauskā un lielākajā daļā apriņķa pagastu bija pa divām pamatskolām. Bauskas, Bārbeles, Jaunsaules, Svitenes un Vecsaules pagastā – pa vienai, Ceraukstes pagastā trīs, bet Panemunes un Taurkalnes pagastā – pa četrām.
