Dzintars Dreibergs intervijā: Okupācijas laikā basketbola komandas TTT spēles deva cilvēkiem ticību sev
Režisors Dzintars Dreibergs, kura veidotā kara drāma «Dvēseļu putenis» uz Latvijas kino ekrāniem nonāca 2019. gada 8. novembrī un piecu nedēļu laikā to noskatījās 207 892 skatītāji, novembrī piedāvā jaunu vēsturisku drāmu «Tīklā. TTT leģendas dzimšana». Filma stāsta par slaveno Rīgas sieviešu basketbola komandu un tās panākumiem padomju okupācijas laikā. Intervijā aģentūrai LETA Dreibergs uzsver, ka stāsts par sportu šoreiz kļuvis par plašāku vēstījumu par Latviju, sportistēm un spēju saglabāt pašapziņu totalitāras varas apstākļos. Režisors atklāj, kāpēc viņam ir svarīgi filmas vispirms veidot Latvijai, nevis festivāliem, un kā kino var palīdzēt stiprināt sabiedrības vērtības un nacionālo identitāti.
Tā kā filma «Tīklā. TTT leģendas dzimšana» šomēnes tiks demonstrēta vairākās Bauskas novada vietās – piemēram, 11. novembrī Rundāles multifunkcionālajā centrā, Misas tautas namā, Bārbelē, Skaistkalnes tautas namā; 13. novembrī Vecsaules pagasta Ozolainē, bet 14. novembrī Bauskas Kultūras centrā, – piedāvājam «Bauskas Dzīves» lasītājiem šo interviju ar kinolentes režisoru.
Kurā brīdī jums kļuva skaidrs, ka veidosit filmu par TTT basketbolistēm un viņu stāstu?
– Filmējot «Dvēseļu puteni», man radās sajūta, ka gribētu uztaisīt kaut ko vieglāku un par tēmu, kas man ir ļoti tuva – par basketbolu. Es pats kādreiz trenējos. Kad strādāju pie «Dvēseļu puteņa», tobrīd bija skaidrs, ka nākamā filma būs par TTT.
Pasaules mērogā no visiem Latvijas sporta sasniegumiem tieši TTT sportistes ir fenomens. Ne velti viņas ir Ginesa rekordu turētājas – trīs desmitgades pēc kārtas bija čempiones, uzvarēja nozīmīgākajās Eiropas līgās un tika atzītas par 20. gadsimta labāko komandu sportā. Skaidrs, ka šis stāsts ir jāizceļ gaismā.
Sākumā šķita, ka tas būs vieglāks darbs – centrā būs stāsts par Uļjanu Semjonovu, jo viņa ir ļoti interesanta personība. Bet tiklīdz sāku pētīt dziļāk, atklājās vairāki paralēlie stāsti. Piemēram, Semjonova komandai pievienojās brīdī, kad TTT jau desmit gadus dominēja Eiropā un pasaulē.
Nozīmīgi bija arī tas, cik daudzi cilvēki pēckara gados cienīja un atbalstīja TTT. Turklāt komandas sirds ir Dzidra Uztupe-Karamiševa, par kuru es, lai gan man pašam ir labas basketbola zināšanas, neko nezināju. Man tas atvēra veselu vēstures izpētes lappusi.
Kāds bija praktiskais darbs filmas veidošanā? Uz kā bāzes tika veidots TTT stāsts?
– Sākās viss ar manu interesi – kas īsti ir TTT un kā šo stāstu izstāstīt. Uzzināju par Uztupes-Karamiševas stāstu, jo viņu pieminēja vairākas TTT spēlētājas. Patiesībā Uztupe-Karamiševa atdeva visu mūžu TTT, bija «zibensnovedēja» un galvenā komandas saliedētāja. Arī Semjonovu viņa paņēma savā paspārnē – citādi viņa, visticamāk, nepaliktu komandā. Tā sāka veidoties gandrīz mitoloģiskais tēls.
Izrādījās, ka, lai gan Uztupe-Karamiševa bija pirmā TTT kapteine, viņa basketbolu spēlēja jau desmit gadus pirms tam un bija vienīgā latviete PSRS izlasē. Viņa nebija gara auguma spēlētāja kā Kristaps Porziņģis, Andris Biedriņš vai Semjonova – viņa bija saspēles vadītāja. Tas bija ļoti grūti, jo, kā stāstīja citas spēlētājas, latviešus PSRS laikā dēvēja par «fašistiem». Viņus nemodināja uz treniņiem, speciāli bojāja formu, lika justies nevēlamiem. Uztupe-Karamiševa bija pirmā un viena pati šādā vidē vēl Josifa Staļina laikos. Iedomājieties, cik smagi tas bija.
Tad atklājās arī viņas ģimenes stāsts. Viņai bija brālis – Latvijas brīvvalsts laikā ļoti perspektīvs basketbolists. Viņu iesauca leģionā, un viņš neatgriezās. Uztupes-Karamiševas brālis negribēja riskēt atgriezties Latvijā, jo zināja, ka viņa ceļš aizvestu uz Sibīriju. Uztupe-Karamiševa to saprata un nolēma spēlēt basketbolu, lai brāli atrastu, jo sportistiem bija atļauts ceļot. Tas radīja stāstu par mērķtiecīgu cilvēku. Čeka viņu visu laiku pārbaudīja, jo zinā-
ja, ka brālis ir ārzemēs. Viņai nedrīkstēja atļaut izbraukt no PSRS, bet viņa turpināja spēlēt, dzīt sevi uz priekšu un nepadoties, līdz sasniedza mērķi.
Kad uzzini šādu stāstu un apzinies, ka tas ir nezināms, kā no vēstures lapām izdzēsts, gribas to izstāstīt. Vienlaikus tas man lika domāt, cik daudz ir bijis šādu cilvēku, kas daudz darījuši Latvijas labā, bet palikuši nezināmi. Tas laiks sakrīt ar periodu, kad latvietis iemācījās apklust, nerunāt un drošības labad nevienam neko nestāstīt.
Tāpat arī Uztupe-Karamiševa. Es runāju ar viņas komandas biedrenēm, piemēram, ar Helēnu Hehtu, kura, neskatoties uz cienījamo vecumu, ir ar ļoti asu prātu. Basketbolistu ģimenes bija labākie draugi. Es viņai jautāju, vai zināja, ka Uztupei-Karamiševai bija brālis. Viņa nezināja. Tad mēs sākām saprast, kas ar latviešiem bija noticis – vecmamma līdz galam neko nebija izstāstījusi mammai, mamma meitai, un tā tas ir turpinājies līdz šodienai, ar apjukumu par tiem laikiem un to, kas notika.
Sports atsedz vēl brutālāku ainu par mūsu klusēšanu un identitāti. Sportā mēs vienmēr esam bijuši lieli patrioti – gan hokejā, gan basketbolā. Cīnāmies, dziedam, kliedzam «Latvija!» ar asarām acīs. Bet šādas uzvedības ikdienā mums nav. Daudziem latviešiem ir grūti būt apzinātiem patriotiem ikdienā. Sportā tas izdodas, bet ikdienā – nē.
Šķetinot pēckara gadus, kļūst skaidrs, kāpēc tas tā izveidojās. Cilvēks ikdienā klusē, labāk neko lieku neteikt, bet basketbola spēlēs viņš saprot, ka drīkst no sirds izkliegties un atbalstīt savējos. Neviens nevarēja iestāstīt, ka austrumu pusē ir labāki sportisti, jo mūsu meitenes viņus vienkārši uzvarēja vienos vārtos.
PSRS darīja visu iespējamo, lai mēs nesajustos pārāki. PSRS izlasē nekad neņēma vairāk par vienu vai divām latviešu spēlētājām, lai gan varēja uzņemt vismaz desmit. Ja bija jāspēlē pārbaudes spēles starp TTT un PSRS izlasi, viņi noņēma Skaidrīti Smildziņu, kas bija tā laika labākā spēlētāja pasaulē. Bet TTT tāpat vinnēja PSRS izlasi. PSRS zaudēja Amerikas izlasei, TTT uzvarēja. To nevarēja noslēpt, jo sportā ir rezultāti.
Pēckara gados tas ir iedvesmas brīdis tieši caur basketbolistēm – vienalga, ko mums stāsta, mēs esam stipri. Kas var būt iedvesmojošāks par šīm meitenēm, kas nāk un uzvar visu šo «sarkano mašīnu»?!
Caur sportu izveidojās stāsts par Uztupes-Karamiševas individuālo mērķi – satikt savu brāli, un tas izvērsts plašākā kontekstā par Latviju okupācijas laikā, par dzīvi okupācijas laikā?
– Jā, sākumā man gribējās «vieglu stāstu» par basketbolu. Vienu brīdi pat domāju, ka tas varētu būt mūzikls, kur spēlētāja dzied, stāvot uz soda līnijas. Bet, sākoties tam ārprātam austrumu pusē, sapratu, ka fundamentāli ir jāķeras klāt lietām, kas mūsu identitātei ir būtiskas un daudzus gadus nav izstāstītas. Tas man ļāva paraudzīties plašāk un uzdot jautājumu – kāpēc toreiz tik daudzi tūkstoši gāja uz TTT spēlēm.
Diemžēl šodien sieviešu basketbols nav tik populārs, bet toreiz bija citādāk – cilvēki pat kāpa kokos, jo spēles bija pārpildītas. Uzdodot jautājumu, kāpēc šīs spēles bija tik populāras, soli pa solim atšķetinājās atbilde – cik daudz tās deva mūsu identitātei un pārliecībai, ka mēs esam spēcīgi.
TTT bija kā latviska saliņa milzīgajā rusifikācijas procesā. Katrā uzņēmumā tika ielikti daudzi imigranti no austrumu zemēm, bet TTT vadība kaut kādā veidā prata manevrēt un izvairījās no citu tautību iekļaušanas komandā, lai saglabātu latvisku komandu.
TTT nebaidījās. Autoritārs režīms balstās bailēs – tas vienmēr mēģina uzbūvēt burbuli par to, cik tas ir visvarens, ka okupēs citu valsti trīs dienās, ka visur ir ausis, kas noklausās. Bet realitātē režīms ir milzis uz māla kājām. TTT pretojās un nepakļāvās sistēmai.
Cilvēki to sajuta, tāpēc daudzi nāca, atbalstīja un iedvesmojās no komandas. Tas deva iespēju atklāt dziļāku stāstu – kāpēc tas viss bija tik svarīgi. Kāpēc bija svarīgi arī Uztupei-Karamiševai, kura meklēja savu brāli, tomēr palikt Latvijā un visu savu mūžu veltīt basketbolam, kļūt par otro treneri, kas pieskata komandu un turpina. Dominēt trīs desmitgades ir milzīgs sasniegums – nomainās trīs basketbolistu paaudzes, bet TTT turpina uzvarēt. Klusi maliņā viņa – Uztupe-Karamiševa.
Jūsuprāt, viņa ir klusais cīnītājs? Mums ir disidenti, kas ir piedzīvojuši represijas, un tad ir cilvēki, kuri it kā iekļaujas sistēmā, bet drupina režīmu no iekšpuses.
– Jā, tas arī paver lielāku diskusiju, par kuru gribu runāt filmas kontekstā. Filmā ir citāts: «ir tie, kas šķiļ dzirksteles, bet ir arī tie, kuriem ir jāuztur salmi sausi». Ir cilvēki kā Gunārs Astra, kurš sevi aizdedzina un ir gatavs mirt idejas vārdā. Var sevi aizdedzināt, bet, ja citi nebūs gatavi šai idejai, nekas nesanāks. Tāpēc ir vajadzīgi arī «klusie cilvēki», kuri atrodas sistēmā, bet prot saglabāt pareizās vērtības.
Toreiz Latvijā ļoti labi zināja, kurš ir pareizais izdevums, kurš publicē to, kas nav piesātināts tikai ar padomju ideoloģiju. Zināja, kuri ir īstie režisori un aktieri. Mēs zinājām, ka aktieris Eduards Pāvuls varēja nospēlēt politkorektu lomu, bet mēs zinājām arī to, kāds viņš ir sirdī. Mēs bijām iemācījušies saprast šīs smalkās nianses, un šādi cilvēki turēja «sausos salmus».
Arī Uztupe-Karamiševa bija tāda – smaidīga, jauka, bet aiz smaida slēpās milzīga nasta. Tie ir cilvēki, kas uzturēja šīs vērtības – tiklīdz Latvijai bija pirmā iespēja atgūt neatkarību, visi bija Daugavas krastmalā.
Tā ir tēma, par kuru Latvijā gandrīz nerunā, – par cilvēkiem, kas pretojās, esot sistēmā. Mums ir melnbalta bilde – visi komunisti ir slikti, visi, kuru vārdi atrodami «čekas maisos», ir slikti. Protams, tur ir arī ļauni cilvēki, bet realitātē bija daudzi, kas no iekšpuses grāva sistēmu un manipulēja ar to.
Paradoksāli, bet Lietuvā un Igaunijā šādu jautājumu nav. Mums pat skolā mācīja, kā lietuvieši prata apiet padomju sistēmu. Piemēram, viņi uzrādīja, ka ir vairāk iebraucēju nekā patiesībā, lai padomju vara neredzētu reālo situāciju. Lietuviešiem bija savi cilvēki sistēmā, kas manipulēja tautas labā.
Savukārt Latvijā pieņemt to, ka sistēmā bija cilvēki, kas gribēja labu, ir grūti. Bet tādi bija, citādi – kāpēc Brīvības ielā nav «hruščovkas», kāpēc tika atjaunoti Brāļu kapi, uzbūvēta kinostudija, Dziesmu svētku estrāde?! Tas nenotika pats no sevis – bija cilvēki, kas strādāja sistēmā, bet ar citu pārliecību.
Objektīvu iemeslu dēļ mums bija daudz grūtāk nekā lietuviešiem vai igauņiem. Šeit bija militārā bāze, Latvijas PSR apmeklēja PSRS politiskais darbinieks Ņikita Hruščovs, kuram politiskās pārvaldes priekšnieks ģenerālis Djomins iečukstēja ausī, ka Latvijā esot nacionāla pretošanās kustība. Tālāk ar centrālkomitejas ideoloģiskā sekretāra Arvīda Pelšes un komunistu līdera Jāņa Kalnbērziņa dedzīgu atbalstu Hruščovs «iztīrīja» visu, sākot ar Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieku Eduardu Berklavu, Latvijas PSR Augstākās padomes deputātu Paulu Dzērvi un citiem. Lietuvā un Igaunijā šādas tīrīšanas nenotika. Tās ir sekas, ko mēs jūtam vēl šodien. Manuprāt, par to mēs runājam pārāk maz.
Kā šo diskusiju varētu aktualizēt? Jo patlaban valda melnbaltā domāšana par padomju laiku – ja cilvēks bija daļa no sistēmas, «cēla komunismu», tad automātiski viņš bija kolaborants. Netiek ņemts vērā, ka daudzi arī centās apiet režīma noteikumus.
– Galvenais ir nevispārināt. Latvija nav tik liela, un latvieši viens otru tomēr pazīst. Ja pajautāsi, kas bija šis cilvēks, kā labā viņš darbojās, cilvēki varēs pastāstīt par konkrētām personībām un viņu rīcību. Protams, tas nav viegli, jo tolaik daudzi klusēja un nekādus pierakstus neveica.
Tāpēc mūsdienu vēsturniekiem ir grūti apgalvot, piemēram, ka tā sauktie nacionālkomunisti patiesībā bija Latvijas patrioti. Uz kā to balstīt? Nekā nav. Viņi nekad nav teikuši, ka ir Latvijas patrioti un grib gāzt padomju varu. Toties viņi uzrakstīja 17 komunistu vēstuli, kas nonāca uz «The Washington Post» vāka, kurā tika pateikts, ka Latvijā nav komunisma – Latvija ir okupēta valsts. Tas prasa iedziļināšanos.
Ja runājam par Dzērvi – aktiera Artura Skrastiņa tēls filmā «Tīklā» ir balstīts uz viņu. Tieši tajos gados Dzērve mīklaini gāja bojā uz dzelzceļa pārbrauktuves. Tajā pašā laikā akadēmiķis Pauls Stradiņš rakstījis, ka Dzērve bija viens no lielākajiem patriotiem, un atklāti paudis, ka netic nejaušai nāvei. Lai to saprastu, ir vajadzīga kvalitatīva analīze.
Piemēram, kad Astra atgriezās no nometnēm Krievijā, viņa dzimšanas dienu apmeklēja viens no nacionālkomunistu kustības galvenajiem organizētājiem Eduards Berklavs. Nedomāju, ka Astra būtu uzaicinājis uz saviem svētkiem šo «maitu». Tie ir mazi, bet svarīgi signāli, no kuriem var saprast, kurš bija kurš. Un tas nav viegli.
Galvenā problēma ir tā, ka mēs nerunājam, nestāstām, baidāmies. Cilvēki domā – ja es pateikšu, ka «mans tēvs darīja to» vai «mans vectēvs bija tajā iesaistīts», man uzreiz uzliks zīmogu. Tāpēc klusē. Bet ir pagājuši tik daudzi neatkarības gadi. Pietiek! Mums jābūt spējīgiem pateikt – jā, bija sadarbība ar sistēmu, bet tas automātiski nenozīmē nodevību. Mums jāpieņem, ka visi nav vienādi.
Kas palīdzēja neapmaldīties laika kontekstā? Ja nemaldos, tad «Dvēseļu putenim» bija piesaistīti astoņi vēsturnieki.
– Bija līdzīgi – runāju ar vēsturniekiem, kas to laiku pēta. Protams, tas ir sarežģīti, jo nav tādu faktu, uz kuriem viegli bal-stīties. Informāciju var iegūt no cilvēku darbībām un no tām mēģināt kaut ko izsecināt. Tomēr tas ir laiks, par kuru vēl var stāstīt, jo cilvēki, kas to atceras un spēj palīdzēt, ir dzīvi.
Piemēram, basketbola ziņā tās ir Skaidrīte Smildziņa un Helēna Hehta. Viņas, neskatoties uz cienījamo vecumu, joprojām ir pie asa prāta un var izstāstīt, kā tolaik gāja. Arī treneri, TTT dibinātāja, komandas pirmā priekšnieka Aleksandra Zālīša radinieki varēja pastāstīt, ko bija dzirdējuši. Tas viss ir apjomīgs, detektīva cienīgs darbs – piefiksē visu, kas pieejams, un pēc labākās sirdsapziņas centies pieturēties pie patiesības, neinterpretējot sev izdevīgā virzienā.
Šis process momentā parādīja, ka mūsu vēsturē ir vesela neizpētīta un neizrunāta daļa. Protams, filmā man ir jāatspoguļo notikumi no TTT perspektīvas un tas, ko komanda sasniedza, bet ar to ir saistīti daudzi citi stāsti.
Piemēram, ir dažas brīnišķīgas grāmatas par žurnālu «Liesma» – kā cilvēki toreiz cīnījās pret noklausīšanos. Noklausīšanās tika veikta, izmantojot telefonus, tāpēc redakcijā mēdza sarunāt, ka «šodien nerunājam skaļi, bet sarakstāmies». Kādā brīdī ienāca kāds cilvēks un sacīja, ka redakcijai laikam telefons nestrādā, un to nomainīja. Toreiz tā tiešām notika.
Vai, jūsuprāt, stāsti par sportu ir labs veids, kā stāstīt par Latvijas vēsturi auditorijai ārzemēs?
– Domāju, ka jā. Jo, pirmkārt, Latvija ar savu vēsturisko pieredzi var daudz ko mācīt pasaulei. Mums ir unikāla pieredze. Tām valstīm, kas dzīvo mūžīgā labklājībā un kur nav riska, ka tavā valstī ienāks sveša armija, tevi izsūtīs vai sagraus tavu pašvērtību, reizēm ir veselīgi atgādināt, ka brīvība ir ļoti liela vērtība un tā nav pašsaprotama.
Sports ir lielisks instruments, jo sporta rezultāts ir izmērāms. Piemēram, ir grūti pateikt, vai viens mākslinieks ir labāks par otru – tas ir interpretējams. Bet sportā nav interpretācijas, ir rezultāts. Ja mūsu meitenes uzvar PSRS izlasi, tad viņas ir labākas. Un tajā brīdī ideoloģijai pretī nostājas reāli fakti.
Tas pats notiek arī karā. Lai arī kā Krievija stāsta, ka ieņems Ukrainu trīs dienās, realitāte ir cita. Fakti runā skaļāk par propagandu. Tāpat kā Kurzemes katlā. Plāns bija «noslaucīt» pēdējo stūrīti, bet latvieši noturējās. Tos faktus nevar interpretēt. Sportā šīs lietas strādā ļoti tieši, jo tu nevari interpretēt rezultātu. Brīdī, kad esi pārāks, tas parāda tavu garu un pārliecību. Parāda, ka tu zini, par ko cīnies.
Piemēram, Skaidrīti Smildziņu gribēja iekļaut Slavas zālē un izveidot viņas vaska figūru. Viņa skaidri pateica, ka nekādā gadījumā tur nebūs viņas figūras PSRS izlases formā – tur būs TTT. Smildziņa varēja teikt, ka ir pasaules čempione PSRS izlasē, bet viņa vienmēr uzsvēra, ka ir latviete. Tā domāja arī visas komandas spēlētājas. Viņu lielākā sāpe bija tā, ka viņas nekad nevarēja spēlēt kā Latvijas izlase un nevarēja nest Latvijas karogu pasaules čempionātā vai olimpiādē.
Kino ir universāla valoda, tāpat kā sports, tas droši vien padara šādas filmas vēl pieejamākas un saprotamākas visiem.
– Jā, ļoti labi pateikts. Tas ir kā ar «Sapņu komandu». Mēs esam pirmie Eiropas čempioni, un to neviens nevar mums atņemt. Ja uzvar igauņu basketbola komanda «Kalev», tad viņi var taisīt par to filmu un skatītājiem Igaunijā būs skaidrs, kāpēc tā jāskatās. TTT uzvarēja trīs desmitgades. Mūsu basketbolistes bija labākās pasaulē.
Te parādās jautājums – ko darīt, ja tu spēlē zem svešas varas, citas valsts čempionātā? Tas ir viens no sāpīgajiem jautājumiem, kas skāra tā laika sportistus.
Kāpēc mēs joprojām nesakām, ka tās ir Latvijas uzvaras? Kāda ir PSRS saistība ar to, ka Jānis Lūsis aizmeta šķēpu vistālāk? Tā ir Latvijas medaļa! Meitenes, kuras toreiz spēlēja basketbolu un uzvarēja, – tā ir Latvijas uzvara. Viņām tas bija ļoti sarežģīti, jo trimdas latvieši bieži vien viņām pārmeta, kāpēc viņas ar savām uzvarām sludina, ka komunisms ir labs.
Bet galvenais fakts bija tas, ka cilvēki Latvijā skaidri zināja – tie ir mūsu sportisti. Viņi pierādīja, ka neatkarīgi no tā, ko PSRS stāsta par savu pārākumu, mūsējie ir tie, kas patiesībā ir labākie. Tie ir mūsu sportisti, un viņi grūtajos laikos nesa Latvijas vārdu pasaulē.
Filma «Dvēseļu putenis» saņēma sešas Lielā Kristapa balvas, Latvija izvirzīja spēlfilmu Oskara balvai, tā ir dublēta vairākās valodās. Kur jūs redzat «Tīklā. TTT leģendas dzimšana» potenciālu?
– Neuzskatu, ka man būtu jāveido filmas tikai tāpēc, lai izpatiktu ārzemēm. Man ir svarīgi izstāstīt šo stāstu Latvijā. Piemēram, šogad varēju sākt ar filmas demonstrēšanu festivālos – piedāvājumu netrūka – un tikai pēc tam rīkot Latvijas pirmizrādi. Nē, man ir svarīgi, lai pirmie filmu redzētu latvieši, lai mēs uzzinātu par šo vēstures periodu, padomātu, kāpēc tas bija slēpts, kas toreiz bija šie stiprie cilvēki un kādi esam mēs tagad. Tas man ir daudz svarīgāk.
Tāda pati pieeja bija «Dvēseļu putenim». Filmu izrādīja vairāk nekā 50 valstīs, tā ir dublēta vairāk nekā 10 valodās. Ja neskaita režisora Ginta Zilbaloža un Matīsa Kažas animācijas filmu «Straume», tad «Dvēseļu putenis» droši vien ir skatītākā latviešu filma arī ārzemēs. Daudzus šī filma piesaistīja ar universālo stāstu. Domāju, ka līdzīgi būs arī ar «Tīklā», taču man ir būtiskāk, lai šī kinolente uzrunātu latviešus.
Jā, mums ir starptautiskais izplatītājs, kurš ir pārliecināts, ka šai filmai būs publika pasaulē, jo tā stāsta par ASV un PSRS pirmo satikšanos basketbola laukumā, kur PSRS komandas saspēles vadītāja gribēja tikt prom no Padomju Savienības. Starptautiski tas ir interesants uzstādījums, bet galvenais jautājums ir, vai skatītājs jutīs līdzi Uztupei-Karamiševai un vai mēs paši spēsim viņai līdzi just. Tāpēc vispirms es nedomāju par starptautisko ceļu. Jā, mēs pie tā strādājam, bet primāri šī filma ir stāsts Latvijai. ◆
(Publicēts saīsināti no LETA)
