Māksla pedagoģijā apvienot sirsnīgumu ar prasīgumu

Skolotāja Inga Bukša apbalvota ar pašvaldības Goda rakstu – par nozīmīgu ieguldījumu novada kultūras un izglītības dzīvē

Bauskas Mūzikas un mākslas skolas pedagoģe Inga Bukša apbalvota ar Bauskas novada pašvaldības Goda rakstu par ieguldījumu novada kultūrizglītības attīstībā, kora dziedāšanas tradīciju stiprināšanā, augstvērtīgiem mākslinieciskajiem sasniegumiem.
Ingas Bukšas pedagoģiskā darba pieredze aizsākusies 1986. gadā, kad sāka strādāt par kora klases skolotāju Bauskas Mūzikas skolā, kur tagad aizritējuši teju četrdesmit darba gadi. Pedagoģes dzimtā puse ir tagadējā Aizkraukles novada Staburaga pagasts, un viņas pirmā skola bija Sēlpils astoņgadīgā skola.

Vai dzīve ar mūziku un dziedāšanu bija bērnības sapnis?
– Mani vecāki iegādājās māju, kura agrāk piederējusi komponistam Pēterim Barisonam. Zīmīgi, ka viņa sieva Elza man bērnībā uzdāvāja koka cibiņu. Tajā esmu krājusi dziesmu svētku un folkloras festivālu «Baltica» un «Pulkā eimu, pulkā teku» dalībnieka nozīmītes, tagad tur glabājas jau divdesmit septiņas.
Esmu uzaugusi muzikālā vidē, visi mani radi ir ļoti muzikāli. Bet mācīties Jēkabpils Mūzikas skolā rosināja mana dziedāšanas skolotāja Ināra Daukste. Nebija tāds sapnis, par ko vēlētos kļūt, vien droši zināju, ka nevēlos kļūt par skolotāju. (Smaida) Kad mācījos Jelgavas Mūzikas vidusskolā, prātā man bija doma, ka būšu kordiriģente. Koru diriģēšanas klasē bija ļoti plašs mācību spektrs – mūs gatavoja gan kā kordiriģentus, gan kā dziedāšanas skolotājus un solfedžo pedagogus. Vidusskolā sastapos ar izcilu skolotāju Āriju Melgaili, viņa man ielika ļoti labus diriģēšanas pamatus un prasmi turēties pie noteiktas sistēmas apmācībā. Skolotāja bija ļoti sirsnīga, bet vienlaikus stingra un prasīga. Bija ļoti daudz jāmācās, un mēs patiešām mācījāmies. Lai vingrinātos klavierspēlē, cēlāmies sešos no rīta, lai līdz astoņiem varētu spēlēt klavieres. Vidusskolas laikā es dziedāju arī skolotājas Melgailes ilggadēji vadītajā ansamblī «Madaras».