Iepriekš ilgus gadus bijis Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras (LTRK) valdes priekšsēdētājs, tagad Jānis Endziņš amata nosaukumu nomainījis uz valdes padomnieks. Šādi darīts, lai varētu pilnu laiku nodoties Ministru prezidentes izveidotās birokrātijas mazināšanas darba grupas vadīšanai. Tās dalībnieki cer būtiski samazināt administratīvo slogu visās nozarēs, kur tā ir problēma, tomēr Endziņš negaida, ka šis darbs būs “viegla pastaiga” – birokrātijas Latvijā ir ļoti daudz, turklāt tā turpina augt, viņš saka intervijā ziņu aģentūrai LETA.
Vairs neesat LTRK priekšsēdētājs, tomēr kamerā esat. Kāds jums tagad ir amats?
Valdes padomnieks.
Kā jūs raksturotu birokrātijas mazināšanas grupas galvenos uzdevumus? 12 mēnešu perspektīvā un ilgāk?
Stratēģija man ir salikta trim gadiem. Trīs gadu laikā ir jāpanāk, ka Latvijā administratīvais slogs ir zemākais Baltijā un pēc trim gadiem Latvijas uzņēmēji birokrātisko slogu vairs nesauc par TOP 3 problēmu.
Protams, tas nav uzreiz izdarāms. Pirmkārt, pēc gada es gribētu redzēt atrisinātas 120 “mazās lietiņas” – kādas licences mazāk, kāda dokumenta mazāk, kādas skaņošanas mazāk. Tas solis varētu būt vidēji 10 “mazās lietiņas” mēnesī. Tādas vajag, lai mēs būtu tonusā, lai ierēdņi, politiķi un sabiedrība redzētu, ka lietas iet uz priekšu pareizā virzienā un var kustēties ātrāk. Šo konkrēto “mazo lietiņu” atrisināšana palīdzēs visiem noticēt, ka vīzija ir sasniedzama, un stiprinās atbalstu un iesaisti šajā Latvijai nozīmīgajā reformā.
Bet tās visas tad ir ļoti konkrētas lietas jau izdomātas šobrīd.
Šobrīd jau mēs strādājam ar pirmo “porciju” šādām konkrētām lietām, kuras ir iepriekš pieteiktas. Ceru, ka priekšlikumi turpinās ienākt.
Un kurās jomās šobrīd ir runa par tām 120 lietiņām?
Tur būs “rosols”. Jau šobrīd ir iesniegts diezgan daudz praktisku priekšlikumu dažādās jomās no dažādiem avotiem. Es arī aktīvi uzrunāju nozaru kompetences centrus – sniedziet iekšā priekšlikumus, bet, lūdzu, konkrēti. Lai nebūtu tā – šajā jomā ir liela birokrātija, maziniet! Tas, protams, arī ir noderīgi, bet, lai ātri virzītos uz priekšu, nepieciešama konkrētība – šī veidlapa ir lieka, to nevajag “tāpēc, ka” un, lai to grozītu, vajag izmaiņas tajos un tajos valdības noteikumos, tajā un tajā punktā. Priekšlikumus varēs iesniegt ne tikai politikas veidotāji (ministrijas), iestādes vai NVO, bet ikviens, kuram šis jautājums rūp. Pavisam drīz būs publicēta mājas lapa www.atmetatambirokratiju.lv, kur cita starpā būs forma priekšlikumu iesniegšanai.
Mēs sākam virzīt tās lietas, kuras ir vissagatavotākās, saprotamākās un kuras nav politiski ļoti sarežģītas. Tātad ne Stambulas konvencijas tipa jautājums, bet vienkāršas, pašsaprotamas lietas. Un, laikam ejot, sarežģītību “griezīsim uz augšu”.
Otra lieta, kas patiesībā ir pirmā prioritāšu ziņā, ir par jautājumu, ko esmu nodēvējis par mulčas virzienu. No sava dārza kopšanas pieredzes labi zinu, ka nav efektīvi ravēt ārā nezāles no garas dobes vienas malas, ja dobes otrā galā aug jaunas un vēl lielākas. Ja vēlies redzēt skaistu dobi ilgākā termiņā, tad ir lietderīgi ieklāt plēvi un uzklāt mulčas kārtu. Tad vienreiz dobi sakārtojot, ilgstošāk ir skaists rezultāts. Birokrātijas kontekstā praktiski šis virziens nozīmē, ka jāveido jauns filtrs. Šajā nolūkā katram normatīvajam aktam, kurš skar šo jautājumu, jāaprēķina pozitīvais vai negatīvais administratīvais slogs eiro izteiksmē. Valdībā to daļēji jau dara vairākus gadus. Saeimā šādus aprēķinus šobrīd neveic. Izmaiņa, kuru vēlos panākt, ka gan sabiedrība, gan lēmuma pieņēmēji ikdienā redz, kāda ir konkrētā lēmuma “cena” no administratīvā sloga viedokļa un kāda izskatās administratīvā sloga “bilance” valdībai, ministrijai, Saeimai un Saeimas komisijai. Es ceru, ka šis virziens palīdzēs vismaz piebremzēt jauna birokrātiskā sloga radīšanu.
Tā vēl daudz notiek?
Šajā darba grupā vēl pirms manas vadības ir izdarīts pietiekami daudz šo mazo lietiņu. Piemēram, būvniecībā šķūnīšus mājās var būvēt bez liekiem papīriem, kas ir forši un pareizi. To iniciējām jau laiciņu atpakaļ. Taču, neraugoties arī uz to, kas tiek darīts šajā laikā, jā, diemžēl vēl aizvien šobrīd ir tā, ka administratīvais slogs nevis samazinās, bet kopumā aug. Šis arī ir iemesls, kāpēc šis virziens ir prioritārs. To pamatojumu labāk varam saprast caur piemēru. Ja mēs tagad esam ezerā ar cauru laivu, kurā smeļas iekšā ūdens, pirmais uzdevums, kas jāizdara, lai cerētu nokļūt krastā, ir iespēju robežās aiztaisīt esošos caurumus. Otrs iemesls, kāpēc šis ir svarīgi, – lai novērtētu, vai mēs tuvojamies vai attālināmies no mūsu vīzijas samazināt administratīvo slogu. Arī pavasarī publiskotajā valdības 4X4 stratēģijā bija teikts – mēs samazināsim administratīvo slogu par 25 %, kas izklausās forši, bet līdz šim jau nav bijis atskaites punkta, kā to vispār nomērīt. Pavisam drīz mēs zināsim, kā mums sokas.
Kā to mērīsiet un kā varēsiet pateikt, ka mums ir mazāks nekā lietuviešiem un igauņiem?
Mērījumos būs vairāki parametri. Administratīvo slogu var sarēķināt – ir metodikas, arī valdībai ir metodika. Proti, administratīvais slogs sastāv no diviem mērījumiem. Pirmais ir tā saucamās atbilstības izmaksas. Piemēram, noteikumi, kas paredz, ka konkrētā telpā vajag dūmu detektorus. Tas ir administratīvais slogs un tas kaut ko maksā. Attiecīgi šo radīto jauno administratīvo slogu rēķina tādā veidā, ka saprot, cik vienai personai maksā salikt detektorus, uz cik personām tas attiecas gada laikā, un, to sareizinot, mēs iegūstam, ko tas maksā visiem.
Otra sadaļa ir informācijas sniegšanas pienākums. Piemēram, kādai SIA ir jāaizpilda un jāiesniedz valsts iestādē kāda veidlapa. Tad tiek sarēķināts, cik laika patērē vienas šādas veidlapas sagatavošana, un mēs iegūstam stundas. Tad tiek sarēķināts, cik reizes gadā tas ir jādara, reizina ar cilvēka, kas var šādu veidlapu aizpildīt, vidējo stundas likmi un uz cik SIA tas attiecas. To visu sareizinot, iegūstam eiro izteiksmē administratīvo slogu.
Un ko mēs darīsim – mēs mērīsim gan administratīvo slogu, kurš samazinās, gan to, kas pieaug.
Lai salīdzinātu ar Baltijas kaimiņiem, šis mums gan nederēs. Šiem mērķiem mēs izmantosim esošus starptautiskus indeksus, kā arī plānojam nomērīt Baltijas valstu uzņēmēju uztveri visās trīs Baltijas valstīs.
Vai jūs to mērīsiet pa nozarēm?
Mērījumi Latvijas kontekstā pamatā būs institucionālā griezumā, bet zināmā mērā varēs izdarīt secinājumus arī pa nozarēm. Arī minētajā mājas lapā, starp citu, pavisam drīz varēs redzēt valdības radītā administratīvā sloga bilanci – vai administratīvais slogs samazinās vai palielinās valdībai kopumā visos aktos, ko valdība pieņēma. Un arī ministriju griezumā, jo katru normatīvo aktu sagatavo kāda no ministrijām.
Tas, kas varbūt tik ātri nebūs, bet arī tur ir zināmi sagatavošanās darbi veikti, ir ļoti svarīgi šādu pašu “vingrinājumu” pildīt arī parlamentā. Lai gan vairumā gadījumu likumprojektus Saeimā iesniedz Ministru kabinets (kam slogu sarēķina valdībā), tāpat ir pietiekami daudz likumprojektu, kurus iesniedz Saeimas komisijas un deputāti. Tur mums vajadzēs zināmu procedūru, lai arī tiem tiek saskaitīts administratīvais slogs.
Kāpēc tas ir svarīgi?
Liela daļa no administratīvā sloga ir noteikti ar likumiem. Līdz ar to, ja politiķiem ir vēlme samazināt administratīvo slogu, bez Saeimas iesaistes šis uzdevums nebūs izdarāms. Tāpat kā valdības gadījumā, arī Saeimā jābūt redzamai likumprojekta administratīvā sloga “cenai” un konkrētās Saeimas radītajam kopējam administratīvā sloga “rēķinam” sabiedrībai un uzņēmējiem.
Tātad pirmajā gadā jāpanāk jau minētās 120 mazās lietiņas, jāpanāk, ka ir redzams, kā mums iet ar administratīvo slogu gan valdības līmenī, gan Saeimas līmenī. Ceru, ka šī caurskatāmība iedos gan pozitīvu politisko un iestāžu sacensību, kam sanāk labāk, gan uzlabosies lēmumu pieņemšanas kvalitāte un argumentācijas kultūra.
Trešais uzdevums, ko gribētos paveikt pirmā gada laikā, – ielikt pamatus stratēģijā paredzētajam motivācijas virzienam. Šī stratēģijas virziena mērķis ir radīt tādus juridiskos, finanšu un personiskos priekšnoteikumus, lai katra iestāde būtu motivēta savu saimniecību pati sakārtot, atmetot lieko.
Pārfrāzējot Imantu Ziedoni, kurš teicis, ka nav jau tāda viena lielā laime, ir daudzas mazās laimītes, – nav jau viena tāda lielā birokrātija, bet ir tūkstošiem mazāku un lielāku nejēdzību. Es saprotu, ka neatkarīgi no tā, cik es un visa grupa strādās ar konkrētām “mazajām lietiņām”, tā vienalga būs tikai maza daļa no tā, kas jāizdara.
Tāpat, neatrisinot motivācijas tēmu, šādā veidā tas viss paliks kampaņveidīgi un būs tikai īstermiņa ieguvums. Proti, tagad grupa slogu samazinās, bet mēs aiziesim projām, un slogs atkal sāks palielināties.
Tāpēc mūsu stratēģija paredz, ka mēs ne tikai tiekam līdz Baltijā labākajam līmenim, bet pēc tam mēs to noturam. Un šeit ir ļoti svarīgs jautājums, lai pareizi sakārtotas motivācijas sviras.
Pēc kā vērtēsiet, ka ir sasniegts mazākais birokrātijas slogs Baltijā?
Šo starptautiskās salīdzināšanas jautājumu mēs kopā ar domnīcu “LaSER” pašreiz vēl pētām, bet daži virzieni jau ir skaidri. Vispirms izmantosim tos starptautiskos indeksus, kuri ir un būs pieejami. Izskatās, ka varēsim izmantot vienu no Pasaules Bankas indeksiem. Iespējams, ka varēsim izmantot kaut ko no OECD pētījumiem.
Otrs virziens – mēs mērīsim uztveri, proti, gan Latvijā, gan citās Baltijas valstīs mēs prasīsim uzņēmējiem, cik liels, viņuprāt, šobrīd ir administratīvais slogs. Tur būs vairāki jautājumi, un mēs iegūsim zināmu indeksu un “fotogrāfiju” par šodienas situāciju Baltijā pēc vietējo uzņēmēju ieskatiem. Nofiksēsim, ka administratīvais slogs ir kaut kādā punktā. Un tad pēc laika mēs prasīsim atkal un varēsim redzēt, vai mūsu darbs nes rezultātu un kā tas izskatās salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju. Protams, uztveres indekss ir ļoti subjektīvs, tomēr arī tas būs zināms indikators un palīgs vismaz dinamikas novērtēšanā.
Ar ko tā saziņa Lietuvas un Igaunijas pusē notiks?
Profesors Arnis Sauka un Tālis Putniņš jau vairāk nekā 10 gadus pēta Ēnu ekonomikas īpatsvaru Baltijas valstīs un ik gadu sadarbībā ar LTRK tiek rīkota ikgadējā ēnu ekonomikas konference, kuras centrā ir Baltijas ēnu ekonomikas indeksa rezultāti. Šī pētījuma ietvaros tiek anketēti uzņēmēji visās trijās Baltijas valstīs. Mēs esam vienojušies ar profesoru Arni Sauku, ka birokrātijas tēmas jautājumus pieliks klāt pie šī mērījuma.
No kā radies secinājums, ka šobrīd Latvijā ir lielākais birokrātiskais slogs Baltijā? Mērījumi, kā saprotu, nav bijuši.
Tas ir labs jautājums. Tādus ļoti precīzus, aptverošus un aktuālus pētījumus tieši par birokrātiju Baltijas valstīs neesmu redzējis. Iepriekš, šķiet, līdz 2022. gadam, bija Pasaules Bankas “Doing Business”, bet šobrīd tas vairs nenotiek. Skatoties iepriekšējos pētījumus, kā arī daļas no aktuālākiem pētījumiem, diemžēl jāsecina, ka ar biznesa vidi saistītajos jautājumos pagaidām atpaliekam no kaimiņiem. Tāpat kā attiecībā uz kopējiem ekonomikas rādītājiem. Jāatzīst, ka arī tādā ļoti subjektīvā sajūtu līmenī, komunicējot ar uzņēmējiem, ir līdzīga sajūta. Bet kā jau minēju – pie precīzākiem mērījumiem mēs vēl piestrādāsim.
Minējāt, ka priekšlikumus varēs sniegt visi, bet kā šādā gadījumā saglabāt līdzsvaru, lai beigās neaiziet kaut kas korupcijas virzienā. Piemēram, ja kāds gribēs visu tik mazināt un mazināt savtīgos nolūkos?
Es teiktu, ka tieši otrādi – pārlieka birokrātija patiesībā ir korupcijas krustmāte. To es arī no savas personīgās pieredzes zinu. Proti, daudzus gadus atpakaļ es vadīju Uzņēmumu reģistru. Tajā laikā uzņēmumu reģistrēja mēneša laikā. Dabiski, ka biznesam vajag ātri, un tad bizness mēģina kaut kā to tēmu sakārtot. Ticami – ne ar tām legālākajām metodēm. Es kā vadītājs sapratu, ka es nevaru visu nokontrolēt, un vienīgais, kādā veidā man atrisināt šo izaicinājumu, bija panākt, ka bāzes standarts ir, ka mēs reģistrējam ātri. Un tajā brīdī mēs nonācām pie tā, ka garākais reģistrācijas laiks ir trīs darba dienas ar legālu iespēju piemaksāt valsts nodevu un reģistrēt uzreiz. Mēs panācām, ka uzņēmumu var reģistrēt vienas iestādes apmeklējuma ietvaros. Ko tas nozīmē no korupcijas viedokļa? Nav jau par ko tev to kukuli dot! Viss tāpat notiek. Tas ir līdzīgi kā šodien, arī aizejot uz Ceļu satiksmes drošības direkciju (CSDD), kāpēc man dot kukuli par to, lai man reģistrē ātrāk? Tāpat viss notiek zibenīgi!
Patiesībā visur, kur ir gari procesi, nenormāli sarežģītas skaņošanas un viss tas, ko mēs saucam par birokrātisko slogu, ir patiesais cēlonis vismaz vienai daļai no korupcijas. Līdz ar to birokrātijas mazināšana ne tikai dod ekonomisko labumu, bet vienlaikus arī palīdz mazināt korupciju un ēnu ekonomiku.
Bet korupcijas mazināšana jau nav tikai termiņu samazināšana. Tie ir arī dažādi dokumenti. Kā noteikt to, kuri dokumenti tiešām nav vajadzīgi, bet kuri tomēr ir, lai arī kāds varbūt rosinājis, ka to nevajag?
Es esmu jurists pēc izglītības. Tiesību teorijā uz šo jautājumu ir pietiekami skaidra atbilde. Jo lielāka dažāda veida bīstamība ir vienā svara kausā, jo otrā kausā nepieciešams nopietnāks atsvars ar obligātajām prasībām, lai šos riskus mazinātu. Piemēram, ja mēs runājam par tilta būvēšanu pāri Daugavai, tad skaidrs, ka riski šeit ir milzīgi, jo plānots pāri tiltam braukt lielam cilvēku un tehnikas apjomam. Dabiski, ka šeit nepieciešamas atbilstošas kontroles. Turpretim, ja mēs runājam par manas siltumnīcas būvniecību manā zemē, nekādas nozīmīgas sabiedriskās intereses vai bīstamības tur nav, tāpēc valstij un pašvaldībai ar savu regulējumu un kontrolēm jaukties iekšā ir nepareizi.
Šī ir tā loģika, ar kādu jāiet cauri visām lietām. Vienkārši jāsaprot, kur pretim vajag balansu un kur tas ir salikts bez vajadzības.
Saprotu, ka birokrātijas apkarošanu skatāties visās nozarēs, bet vai esat izšķīruši kādas trīs līdz piecas nozares, kurās šī problēma ir lielāka?
Šie procesi nenotiks pēc manām sajūtām, tāpēc mums šobrīd top gan iedzīvotāju, gan uzņēmēju aptaujas, kurās vaicāsim, cik augsts šobrīd ir birokrātijas līmenis, cik liela problēma ir birokrātija un kur ir vistrakāk. Primāri savu uzmanību veltīsim tām jomām, uz kurām dati norādīs.
Tas, ko es esmu redzējis no LTRK līdz šim organizētajām aptaujām, tad tā jau ilgstoši ir būvniecība. Šajā nozarē vistrakākā birokrātija uzņēmēju ieskatā ir būvvaldēs. Protams, atšķiras pašvaldība no pašvaldības, bet kopumā būvvaldes ir lielākā problēma. Te gan jāņem vērā, ka būvniecībā virkne būtiskas pozitīvas pārmaiņas birokrātijas regulējuma ziņā nesen ir veiktas un daļa ir procesā. Es gribētu cerēt, ka tad, kad mēs uzņēmējiem par birokrātiju prasīsim atkal pēc laiciņa, būvniecība jau vairs nebūs tik akūta problēma.
Vēl milzīga birokrātija ir visā, kas saistīts ar Eiropas fondu naudām, projektiem un tamlīdzīgi.
Iestādēm noteikumus nosaka augstākā līmenī, bet arī pašas iestādes jau var iet un teikt, ka viņām viena vai otra lieta nav vajadzīga.
Ir skaidrs, ka pārmērīgu birokrātiju būtu loģiski mazināt. Tad rastos bonusi bonusu galā – ātrāk augtu bizness, investīcijas, algas, nodokļu ieņēmumi, bet mazinātos korupcija un ēnu ekonomika.
Tā ir milzīga iespēja Latvijai padarīt administratīvo slogu kā konkurētspējas priekšrocību. Mums jau nemaz nav tik daudz tādu konkurētspējas priekšrocības punktu, pārdošanas argumentu, ar ko mēs varam investorus piesaistīt. Mēs lielākajā daļā būtisko punktu krītam ārā.
Zems administratīvais slogs nākotnē varētu kļūt par mūsu konkurences priekšrocību, jo pārmērīga birokrātija jau nav tikai Latvijā.
Visai Eiropai kopumā tā ir problēma. Ne velti ir teiciens: ASV inovē, Ķīna kopē, Eiropa regulē.
Tātad pārmērīgs birokrātiskais slogs ir nejēdzīga lieta, ko būtu loģiski samazināt. Tam, kādēļ cilvēks nedara loģiskas lietas, ir tikai trīs iemesli. Pirmais iemesls – viņš nedrīkst to darīt, tas ir kaut kāda veidā aizliegts. Otrais – viņš negrib to darīt, nav motivācijas. Un trešais – viņš nemāk to darīt. It kā gribētu un drīkstētu, bet vienkārši nemāk.
Un patiesībā tas birokrātiskā sloga mazināšanas vingrinājums ir tāds, ka jāsameklē galvenie cēloņi, kā sagrozīt, lai no nedrīkstēšanas mēs drīkstētu, no motivācijas trūkuma mēs būtu motivēti to darīt un lai mēs prastu to darīt. Ja izdosies atrast atbildes uz šiem trim jautājumiem, tad arī birokrātisko slogu izdosies samazināt.
Un neradīt jaunu?
Jā, tas jau ir komplektā. Ideālā pasaulē būtu, ka tad, ja iestāde redz, ka tai ir jāpilda regulējums, kas pēc savas būtības ir nejēdzīgs un ar pārāk lielu birokrātiju, tad tā pati iniciē, lai to groza.
Daudz kur to dara, un tās iestādes, kuras to dara, iegūst arī rezultātu. Šeit es kā piemēru gribētu pieminēt CSDD. Viņi pilda publisku funkciju, bet tur ir principā nulle birokrātijas. Un ne jau viņiem ir bijusi kaut kāda darba grupa no malas ar Endziņu vadībā, kas tur visu laiku kontrolējusi un audzinājusi. Nē, viņi paši to ir izdarījuši! Viņi paši ir izdomājuši, ka viena vai otra prasība ir lieka, viņi paši ir gājuši uz ministriju pārliecināt, ka šī prasība ir jāņem nost. Viņi paši gājuši pārliecināt valdību, parlamentu, ka ir jāvienkāršo, un tas ir izdevies!
Tur vajag motivētu vadību?
Jā, bet ne tikai motivētu vadību.
Ja mēs paanalizējam šo veiksmes stāstu, kāds ir CSDD gadījumā, tad tur ir faktiski divas komponentes. Pirmkārt, viņu juridiskais ietvars un finanšu motivācijas sviras. Proti, viņi atšķirībā no daudzām līdzīgām organizācijām ir valsts kapitālsabiedrības statusā. Ko tas nozīmē praktiski – atšķirībā no iestādēm, viņiem “nesadeg” nauda 31. decembrī. Un jūs varat iedomāties, cik atšķirīga līdz ar to tā situācija veidojas. Ja es zinu, ka man, kā iestādes vadībai, līdz 31. decembrim ir jāiztērē viss budžets, ja es to neizdarīšu, tad esmu slikti plānojis vai man nogriezīs nākamajā gadā to naudu nost, tas mani motivē līdz pēdējam centam iztērēt naudu – vajag vai nevajag, bet kaut kas ir jānopērk. Tāpēc mēs arī gadu no gada redzam, ka iestādes pērk – vajag vai nevajag – sev visu kaut ko. Īpaši jau decembrī, jo naktī uz 1. janvāri neiztērētā nauda “sadegs”.
Savukārt kapitālsabiedrībā un arī privātajā sektorā kopumā, ja vadība neiztērē to naudu, kas bija budžetā, tad viņiem paldies pasaka. Nauda paliek pāri, lai sakrātu vairāk un investētu nākamgad kādā vajadzīgā infrastruktūrā un tamlīdzīgi.
Šis statuss arī dod lielāku rīcības brīvību, nekā tas ir klasiskai valsts iestādei attiecībā uz atalgojuma politiku un citiem jautājumiem.
Un tā ir pilnīgi cita motivācija. Varbūt šogad neiztērēsim, atliksim naudu maliņā. Mēs vēl nākamgad ietaupīsim un tad mēs investēsim kādā vajadzīgā produktā vai beidzot varēsim samaksāt atbilstošu atalgojumu saviem speciālistiem.
Tā ir viena sadaļa.
Arī valsts un pašvaldības iestāžu budžetēšanas modelis principā balstās uz to, cik katrs var “izsist”, veidojot nākamā gada budžetu. Un tad jāpierāda, ka tur mums jau pietrūkst šajā gadā un tad tur vajadzēs nākamgad vēl klāt, un tad sanāk tās politiskās spēles un ņemšanās.
CSDD gadījumā organizācija var pietiekami precīzi noprognozēt savus ieņēmumus no maksas pakalpojumiem un tikpat labi zina, ka papildu naudu no valsts budžeta nedabūs. Laba vadība vienmēr sapratīs, ka katrs procesa solis – jauna prasība, dokumentu pārbaude – maksā naudu. Un tad vadība sāk domāt – ja mēs atstājam visu šo garo procesu, mums tas izmaksā, piemēram, 100 naudiņas, bet, ja mēs to procesu noīsinām, tas izmaksā, piemēram, 20 naudiņas. Pāri paliek 80 naudiņas, kas var aiziet mūsu pašu investīcijām, algām, prēmijām. Un tad kāpēc vadībai uzturēt kaut kādu bezjēdzīgu procesu, ja to naudu var izmantot lietderīgāk, jā, arī pašu atalgojumam.
Savukārt, ja tas, cik garš un sarežģīts ir process iestādē, neietekmē to, kādas ir algas un prēmijas, investīciju iespējas, tad kāda jēga iestādei vispār domāt tajā virzienā?
Mana pārliecība, ka motivācijas sviru sakārtošana ir viens no nozīmīgākajiem šīs reformas virzieniem, lai panāktu rezultātu. Ja izdotos šīs motivācijas sviras (administratīvi-juridisko ietvaru, budžetēšanas principus, kādi ir CSDD gadījumā) paplašināt uz lielāku iestāžu skaitu, rezultāti būs. Man ir padomā, kā, bet to sāksim nākamgad. Un, ticiet man, pareizas motivācijas sviras komplektā ar sakarīgu vadību nodrošinās, ka iestādes pašas sakārtos savu māju.
Teicāt, ka jums ir padomā, kā to darīt. Kā?
Tur ir vairāki virzieni, un arī politiski noteikti būs vēl nopietnas diskusijas. Bet tas, ko es redzu kā vienu no darbiem šajā virzienā, ir radīt publiskajām aģentūrām jauna tipa regulējumu, kurš būtu tālāk no klasiskas iestādes un tuvāk biznesa principiem. Mums ir publisko aģentūru likums, bet mēs to diezgan maz izmantojam. Principā publiska aģentūra šodien ir tāda klasiska valsts iestāde. Bet, ja mēs vairāk pārņemtu to, ka publiskās aģentūras ir tuvāk komercsabiedrību principiem, tad tas varētu strādāt. Tomēr šis ir tikai piemēra pēc, tā nav vienīgā lieta, kas varētu nostrādāt.
Vai kopumā jūtat politisko atbalstu jūsu darbam, pārmaiņām, ko plānojat?
Šobrīd droši vien pāragri tādus nopietnus secinājumus izdarīt. Bet cik ir bijušas sarunas, vēl pirms lēmuma mani nominēt šim amatam, es biju koalīcijas partiju sadarbības sanāksmē, un koalīcijas partijas solīja man savu atbalstu.
Tāpat es strādāju ciešā sadarbībā ar Valsts kancelejas kolēģiem, un es jūtu, ka arī augstākā ierēdniecība ir ļoti atsaucīga un pretimnākoša. Tā kā pagaidām es varu teikt, ka raugos cerīgi. Laiks rādīs.
Bijāt iepriekš izteicies arī par ekspertu komandas izveidi, kas palīdzēs. Kā jūs varat nodrošināt, ka tā ir pietiekami daudzveidīgi pārstāvēta un kāds no šiem ekspertiem nebūs ieinteresēts, piemēram, tikai sava biznesa labumam?
Šis darbs ir sabiedrības labā. Jābūt absolūtai pārliecībai, ka tas ir stāsts par valsti, nevis par kādām savtīgām interesēm. Šī kompaktā ekspertu komanda ir sākusi darbu un sanāk reizi nedēļā. Tajā ietilpst cilvēki gan no privātā biznesa, gan publiskās pārvaldes, gan zinātnes jomas, turklāt līdzīgās proporcijās. Visi strādās šajā projektā pēc “pro bono” principiem. Par sastāvu es informēšu mazliet vēlāk.
Mana līdzšinējā pieredze LTRK rāda, ka, lai virzītu lietas uz priekšu, ir jāsaprot iesaistītās puses un viņu intereses. Tikai tā var virzīties sekmīgi uz priekšu. Līdz ar to mēs noteikti noskaidrosim ieinteresēto pušu viedokļus. Tā ir atšķirība no ierastās gaitas, mēs šo konsultāciju procesu gribam veikt raitākā solī.
Otrkārt, neatkarīgi no tā, ko mēs būsim izdomājuši ekspertu komandā, pirms virzīt vienu vai otru priekšlikumu tālāk, tas nonāks uz galda premjeres apstiprinātajā birokrātijas mazināšanas darba grupā, kurā ir pārstāvēts ļoti plašs cilvēku spektrs. Tas arī būs nozīmīgs filtrs.
Treškārt, nepieciešamās normatīvo aktu izmaiņas tāpat ir jāapstiprina valdībai vai Saeimai.
Bet par to priekšlikumu iesniegšanu. Vai nebiedē, ka to būs ārkārtīgi daudz un kāds no tiem pilnīgi nejēdzīgs, kas tādējādi jums lieki aizņems daudz laika?
Jo priekšlikumu būs vairāk, jo labāk. Būs, no kā izvēlēties. Mana līdzšinējā pieredze ļauj ļoti ātri, neatkarīgi no tēmas, noķert esenci, būtību un saprast.
Es gan nedomāju, ka būs ļoti daudz. Arī no savas līdzšinējās pieredzes es varu pateikt, ka mēs bieži esam ļoti naski runāt, ka viss ir slikti. Tajā brīdī, kad pajautā, kur tieši tā lieta ir tik slikta, kādā tieši veidā to likvidēt, iedziļināties nedaudz vairāk, tad tur jau tas entuziasms strauji mazinās.
Pašai priekšlikumu apstrādei mēs pieejam salīdzinoši vienkārši – priekšlikumiem nākot iekšā, mēs visus pēc kārtas skatam un vērtējam, pirmkārt, cik tas ir sagatavots, vai vispār var saprast. Ja atnāk priekšlikums “vajag samazināt birokrātiju tur!”, tad tas ir tik nekonkrēti, ka šāds priekšlikums vienkārši jāliek malā un ar tādu uzreiz nevar strādāt.
Ja priekšlikums liekas loģisks, tad to kustinām tālāk, uzvaicājot viedokli tēmas īpašniekiem.
Bet galu galā jau šī grupa nav lēmumu pieņēmēji. Jums tam nav pilnvaras. Laikam atgriežos pie jautājuma par bažām par pretestību.
Es negaidu, ka šeit būs kāda viegla pastaiga. Tieši tāpēc, ka es zinu, cik tas uzdevums ir sarežģīts, ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, esmu “ielecis” šeit iekšā.
Un jā, jau publiskajā telpā runāts par to, ka šai grupai nav pilnvaras, bet jāmēģina iedziļināties šajā jautājumā dziļāk.
Pirmkārt, jautājums ir, kādā valstī mēs esam. Ja mēs runājam, piemēram, par Amerikas Savienotajām Valstīm – tur ir divas partijas, kas savā starpā ir politiskie konkurenti. Attiecīgi tur tā situācija ir diezgan skaidra – lai tur kaut ko panāktu, ir jābūt tās varas partijas cilvēkam, un tad arī viss strauji var notikt.
Cits piemērs ir Argentīna. Tur, manuprāt, šobrīd izskatās, ka valsts aizgājusi visradikālākajā un, pagaidām izskatās, sekmīgākajā virzienā birokrātijas sloga mazināšanā. Bet arī tur prezidentam Havjeram Milejam ir absolūtais vairākums.
Atgriežoties pie Latvijas. Vai mēs esam pat kaut kur tuvumā tādai situācijai, ka ir kāds politiskais spēks ar vairākumu? Taču nē! Mums ir koalīcijas partijas, un ļoti ticami, ka tā tas būs arī nākotnē. Turklāt, ja mēs raugāmies uz pašreizējo koalīciju, tad nav tā, ka tur visā ir dziļa vienprātība. Līdz ar to, ja es būtu politiska figūra kādā no partijām, tad jautājums ir, vai tas man palīdzētu vai traucētu? Es teiktu, ka drīzāk traucētu – es būtu piesaistīts vienam politiskajam spēkam, bet pārējie, iespējams, uzskatītu, ka viņiem nav politiski izdevīgi, ka manam politiskajam spēkam kaut kas izdodas. Šeit mans neitrālais statuss, ka es nenāku ne no politiķu, ne ierēdņu, bet biznesa puses, var palīdzēt.
Otrs – Latvija pēc konstitūcijas ir neatkarīga, demokrātiska republika, un es ceru, ka tā paliks. Vai kāds var nosaukt kādu likumīgu amatu, kurā, atrodoties vienpersoniski, var mainīt likumus, valdības vai pašvaldības noteikumus? Nevar!
Bet, protams, laiks rādīs – cik lielā mērā partijas un ne tikai varas partijas, jo daudzi jautājumi būs Saeimā izskatāmi likumi, atbalstīs tos lēmumus, kuri būs pārmērīgā birokrātiskā sloga samazināšanai.
Pēc mazāk nekā gada vēlēšanas, būs cits parlaments.
Tādā ziņā es teiktu, ka šis ir ļoti labs laiks. Ir gads līdz vēlēšanām, un man gribētos domāt, ka birokrātijas samazināšana varētu būt laba kārts arī vēlēšanu kontekstā. Bet arī tas būs abos virzienos – ja birokrātija mazinās, tad tie, kas to atbalstīja, vēlēšanās būs ieguvēji, un otrādi.
Algu jums maksā LTRK, bet pārējiem grupas dalībniekiem alga netiek maksāta. Tomēr naudu vajag arī aptaujām, mājas lapas izveidei. No kurienes tā nāk?
Pārējie grupas dalībnieki saņem algu par saviem pienākumiem tiešajā darbā. Manu atlīdzību un citus šai reformai nepieciešamos tehniskos izdevumus trīs gadu garumā apņēmusies finansēt Latvijas lielākā uzņēmēju organizācija – LTRK. Jā, LTRK nāk palīgā valstij ar savu pietiekami lielo resursu, jo mēs mīlam Latviju!
