
Viļa Plūdoņa muzejs «Lejeniekos» aicināja piedzīvot Ziemassvētku sagaidīšanu tautiskajā tradīcijā. Ar skanīgiem «kaladū» un maskotiem tēliem, griežoties dejās un rotaļās, tur 20.decembrī aizvadīts tradicionālais Bluķa vakars.
Šī nav pirmā reize, kad bluķis pa dubļiem jāvelk – sagaidot viesus, sacīja muzeja vadītāja Elīna Kūla-Braže. Sniegots laiks ar skaistām kupenām pēdējo reizi laikam bijis pirms trim gadiem. Taču labi vismaz, ka nokrišņi uz vakaru mitējās un virs svinētāju galvām debesis bija skaidras un zvaigžņotas.
Sendienās bluķis vilkts pat pāris nedēļas pirms astronomiskajiem ziemas saulgriežiem, lai paspētu apstaigāt visas mājas un pēc tam sadedzināt bluķi īstajā dienā. Brīdis, kad to apņem liesmas, esot īstais svētku mirklis.
Senči šo paražu piekopa, lai atbrīvotos no likstām, kas pa gadu uzkrājušās, tāpēc ar striķī iesieto bluķi apstaigāja ne tikai ēkas, bet arī dārzus, laukus un citas vietas, īpaši jau tās, kur gadījušās kādas nelaimes. Tieši ozolkoks uzskatīts par piemērotāko šim rituālam savas spēcīgās enerģētikas dēļ. Arī mūslaikos tak visādu nelabumu pārpārēm, tā kā vēl var paspēt no tiem atbrīvot arī savu sētu.
Uz Bluķa vakaru «Lejeniekos» bija sabraukuši draugi no folkloras kopas «Vecsaule», Bārbeles «Tīruma» un Ceraukstes «Laukam pāri». Maskoto tēlu tematika pasākumā bija ļoti plaša: no dažādiem mājas un meža zvēriem kā kaza, lācis, vilks līdz ķekatām, čigāniem un pat nāvei. Lai kādu tēlu cilvēks neizvēlētos, svarīgi neaizmirst – jānomaskējas tā, lai tevi nepazīst, jo tad no sirds varēs ļauties visādām ēverģēlībām.

Šķiet, ka «Lejeniekos» tovakar viskuplākā skaitā bija pulcējušās kazas. E. Kūla-Braže teic, ka gaišais, labestīgais tēls ļoti piemērots šim laikam, jo ir ticējums – ja kaza sāk dejot, sasals zeme un būs sniegs. Turklāt bērni no tās nebaidās un labprāt ļauj, lai kaza tos izdancina.
Svinību gaitā pienākumi bija gan budēļiem, gan mājas saimniekiem. Pēdējiem bija jāparūpējas, lai budēlīšiem prom nav jāiet tukšiem vēderiem. Savukārt budēļiem tikpat kārtīgi kā tie ēduši bija jāizdancina saimnieki.
Vakars «Lejeniekos» iesākās ar pašu svarīgāko. Muzejs jau bija sarūpējis ozola bluķēnu, lai, sadedzinot to, varētu gūt svētību un auglību nākamā gada cēlienam. Bluķa vilkšana pa pagalmu no vienas «Lejenieku» ēkas līdz otrai bija uzticēta mazajiem budēlīšiem. Rituālu pavadīja skanīga dziedāšana. Tā papildu drošībai pret visādiem mošķiem. Kad sēta bija apstaigāta, bluķis, kā tam pienākas, nonāca ugunskurā.

Ziemas svētki (latviešu dainās rakstīts šādi – atsevišķi), tajā skaitā Bluķa vakars, mūsu senčiem bijuši vieni no nozīmīgākajiem svētkiem, kas svinēti pat vairākas dienas, dziedot, dejojot, maskojoties, cienājoties un apciemojot tuvākus un tālākus kaimiņus.
Plašāk lasāms «Bauskas Dzīves» drukātajā un elektroniskajā avīzē, 23. decembra numurā.
Foto autors – IVARS BOGDANOVS





























