Autors: JURIS MORICS, MĀCĪTĀJS LELB BUDBERGAS, BALDONES, BIRZGALES UN TOMES DRAUDZĒ
Mājās ir īpašā piparkūku smarža. Mazais Mārtiņš jau kaut kad iepriekš ir to sajutis, bet nevar jau visu atcerēties… Lielās istabas stūrī tiek pušķota milzu egle, nu varbūt ne tik milzīga, bet Mārtiņš mierīgi varētu zem tās paslēpties un lūkot, kas notiek apkārt, neviena nemanīts.
- Mammu, kas tas viss ir? Mums taču mājās parasti nav egles un arī piparkūku smaržas nav.
- Rīt, Mārtiņ, būs Ziemassvētki, jo šajā vakarā piedzimis Kristus.
- Kas viņš ir un kur viņš piedzimis?
- Kristus ir bērniņš Jēzus, viņš piedzima Betlēmē, kā par to stāsta ganiņi. Šovakar baznīcā mēs dzirdēsim, kā Eņģelis tiem sacīja: «Nebīstieties, redziet, es jums pasludinu lielu prieku, kas būs visiem ļaudīm, jo jums šodien Dāvida pilsētā ir dzimis Pestītājs, kas ir Kristus, Kungs. Redzi, jums šī zīme: jūs atradīsiet bērniņu, autos ietītu un silē gulošu.»
- Es arī gribu redzēt to bērniņu…
Māmiņa noslēpumaini un dziļdomīgi pasmaidīja, tā viņa dažkārt mēdz darīt, un tad gribas māmiņu samīļot. Viņa cep piparkūkas, dāvina dāvanas un viņas tuvumā ir droši. Bet kas ir tas Kristus, bērniņš Jēzus, kura piedzimšanu visi gaida, rotā eglītes un cep piparkūkas? Būs arī dāvanas zem eglītes. «Es gribu šovakar to bērniņu Jēzu Betlēmē redzēt», Mārtiņš nolēma. Bet kur tā Betlēme atrodas? Es neiešu gulēt, bet došos viņu sameklēt un redzēšu. Bet kur nu… miedziņš lipina actiņas ciet, un māmiņa liek gulēt. Sapnī Mārtiņš redz mirdzošas sniegpārsliņas un dzird skaistas dziesmas – tālumā mirdz spoža uguntiņa, un tur ir arī ganiņi.
Mārtiņš pēkšņi pamodās pusnaktī – visi mājās guļ, un ir tik kluss. «Es došos meklēt Betlēmi!» viņš nolēma. Mārtiņš uzvilka biezo džemperīti, ziemas jaciņu un siltos zābaciņus. Klusi saģērbies un aizvēris mājas durvis, lai kādu nepamodinātu, Mārtiņš devās ceļā. «Bet kurp lai eju – kur ir tā Betlēme…», viņš nodomāja. Sapnī bija kaut kādi koki, klajumi… «Es došos uz tuvējo parku, kur māmiņa mani ved pastaigāties.»
Kājiņas mazas, apņēmība liela, bet tālu jau neaiziesi – «Nez, uz kuru pusi ir tā Betlēme?» Uz soliņa parkā sēž kāds vīrs ar sirmu bārdiņu un domīgi raugās tālumā… Mārtiņš dodas pie viņa:
- Sveicināti, es esmu Mārtiņš!
- Sveiks, es esmu Simeons. Šī ir Ziemassvētku nakts, kad notiek brīnumi!
- Tu meklē brīnumus, kas notiek zem eglītes?
- Nē, Mārtiņ, es dodos uz Betlēmi, jo tur šonakt piedzimis Kristus, kas ir lielākais brīnums un prieks visiem cilvēkiem, jo tā teicis eņģelis ganiņiem pie Betlēmes!
- Es arī meklēju Betlēmi, jo gribu redzēt šo bērniņu.
- Tad iesim kopā to meklēt!
Kopā viņi devās meklēt Betlēmi, kur ir piedzimis lielākais pasaules prieks.
No rīta pašvaldības policijas iecirknī satraukušies vecāki atrada mazo Mārtiņu, un psihiatriskās klīnikas sanitāri laipni savāca savu sapņaino, izbēgušo pacientu. Šie divi – bērns un vājprātīgais – bija devušies meklēt Kristu…
Kad eņģeļi aizgāja no tiem debesīs, gani savā starpā runāja: «Iesim uz Betlēmi raudzīt, kas noticis, ko Tas Kungs mums ir pavēstījis.» /Lk 2:15/
Ganiņu apņemšanās vārds «iesim» ir aicinājums mums katram šajā naktī. Vai nebūs tā, ka tikai bērns un vājprātīgais ticēja Ziemassvētku brīnumam? Vārds «iesim» Ziemassvētku vēstījumā ir vairāk nekā vienkāršs darbības vārds. Tas ir ticības un kustības simbols – kopīgs solis, atbilde, ceļš uz brīnumu un iekšējām pārmaiņām. Kad mēs ejam, mēs paši kļūstam par Ziemassvētku stāsta dalībniekiem, nevis tikai klausītājiem.
Ziemassvētkos eņģeļa vēsts skan arī tev: «Iesim uz Betlēmi.» Iesim kopā, iesim ticībā, iesim turp, kur Dievs atklāj sevi.
Priecīgus Ziemassvētkus – iesim kopā uz Betlēmi!
