Cilvēkiem ir svarīgi saprasties (1)

Zigrīda Cakare Bauskā nosvinējusi 85. dzimšanas dienu

Jau vairāk nekā piecdesmit gadu jubilāre dzīvo Bauskā, bet viņas dzimtā vieta ir Brunavas pagasts.

Kas nāk prātā, atceroties bērnību?
– Uzaugu četru bērnu ģimenē Brunavas pagasta «Zāģeru» mājās kopā ar vecāko māsu Veltu un jaunākajiem brāļiem Laimoni un Raimondu. Brāļi bija vēl pavisam mazi, kad māte kļuva par atraitni, un viņai vienai bija jāgādā par četriem bērniem. Mamma gāja kolhoza darbā – strādāja uz lauka, vēlāk arī govju fermā. Man vajadzēja rūpēties par mazajiem brāļiem un mājas saimniecību – dārzu un lopiem. Mums bija puse hektāra zemes, paši audzējām visu pārtikai nepieciešamo. Laukos toreiz bija smagi jāstrādā. Kolhozam sākumā vairākus gadus nebija naudas, ko maksāt par darbu kolhozniekiem. Bet bija jāizdzīvo, tāpēc liela nozīme iztikšanai bija piemājas saimniecībai, kur izaudzēja dārzeņus, ieguva pienu, gaļu un olas. Kad mamma strādāja govju fermā, arī es gāju līdzi, palīdzēju kopt un slaukt govis. Mums bērnībā tādas rotaļlietas kā tagad vispār nebija. Vecāmamma man bija uzšuvusi vienu lelli. Tā bija vienīgā. Kādu laiku dzīvoju arī pie vecāsmammas, viņa palikusi atmiņās ar savu dzīves gudrību, gādību un zināšanām ārstniecības augu vākšanā un lietošanā. Toreiz tas bija ļoti svarīgi.

Kāds bija skolas laiks?
– Mācījos Mežgaļu septiņgadīgajā skolā, kas atradās septiņus kilometrus no mājām. Tur internāta nebija, un ceļu turp un atpakaļ vajadzēja mērot kājām. Nebija arī kārtīgu apavu iešanai uz skolu, kājās bija tādi neērti šņorzābaki, kurus sauca par «tankiem», bet skolā valkāju mājās adītas čībiņas. Ar drēbēm bija grūti, un skolā bija tikai skolas forma – melna kleita un melns priekšauts ikdienā, bet svētku reizēs uzsējām balto priekšautu. Pārnākot mājās, forma bija tūlīt jānovelk, lai to taupītu. Toreiz tas likās normāli, pietika ar to, kas bija.