Viedus vārdus trešdienas raidījuma «Kas notiek Latvijā?» nobeigumā teica žurnālists Jānis Domburs: «Krīze ir nevis valdībā, bet valstī».
Viedus vārdus trešdienas raidījuma “Kas notiek Latvijā?” nobeigumā teica žurnālists Jānis Domburs: “Krīze ir nevis valdībā, bet valstī.” Par to liecina pagājušās nedēļas notikumu spektrs, sākot ar zemniecības gala tuvumu un beidzot ar valsts neatkarības apdraudējumu.
Svētdienas, 12. marta, “Panorāmas” pielikumā “De facto” publiskotās politiķu un uzņēmēju telefonsarunas pirms Jūrmalas Domes mēra un vietnieka vēlēšanām 2005. gada 18. martā Latvijas sabiedrībai bija kā spļāviens sejā. Kukuļošanas lietā balsu vairākuma iegūšanai vajadzīgajam cilvēkam bijuši iesaistīti vēlāk liecinieku statusā iekļuvušie – “visspilgtākais” satiksmes ministrs Ainārs Šlesers (LPP) un Tautas partijas ierindnieks ekspremjers Andris Šķēle. No sarunām izriet, ka viņiem, domājams, bijusi īpaša loma darījumā ar 20 tūkstoš eiro kukuli. Vai gan citādi “rīcības cilvēki” tik centīgi un atklāti būtu informējuši abus politiķus par ieceri un tās izgāšanos.
Sabiedrības un valdošo aprindu reakcija par “De facto” atklājumu bija atšķirīga. Pirmie pauda sašutumu un neizpratni par cinismu, kāds valda politiskajā tirgū, kā arī par sarunās lietoto noziedzīgās pasaules žargonu: “Baba Jaga”, “uzmeta mūs”, “kretīni”, “Batjka”, “par visu banku”… Otrie, šķiet, bija pārsteigti, ka viņu pierastajā vidē ar iestaigātām alām, gaiteņiem un ligzdām kā skudru pūznī pēkšņi kāds ietriecis mietu un visu sajaucis. Kas iztraucējis viņu rūpīgi izstrādāto, par normālu uzskatīto sistēmu, nododot publiskošanai ikdienišķās sarunas? Tāds bija jautājums. Manuprāt, izsmeļošākā atbilde būtu: tie ir vēlētāji, kuri visu grib zināt, arī to, kas notiek politisko norišu dzīlēs, jo pēc pusgada viņiem atkal jālemj, kam uzticēt valsti. Cerams, ka atmiņa nepievils.
Politologus un arī viņu lauciņā ne tik zinošos izbrīnīja tas, ka politiskās elites korumpētību (tirgošanos mafijas stilā par politiskajiem amatiem) valsts augstākās amatpersonas sākumā uzskatīja par nenozīmīgu notikumu, kas vērtējams tikai tiesai. Savukārt Tautas partijas (TP) frakcijas priekšsēdis Jānis Lagzdiņš “Dienā” neko nenožēlo, bet norāda, ka “šis notikums jau ir mācība politiķiem un uzņēmējiem, ka vajag ļoti uzmanīties. Ir jābūt apdomīgiem un uzmanīgiem”. Izaicinoši atklāti.
Pēc abpusējas vilcināšanās un sabiedrības spiediena premjers beidzot pieprasīja A. Šlesera atkāpšanos, jo viņš esot zaudējis sabiedrības uzticību. Turpretī A. Šķēles līdzdalība sarunās un padomi esot viņa kā privātpersonas lieta. Tomēr ēna, kas krīt uz TP, bija manāma gan A. Kalvīša, gan partijas vadītāja Ata Slaktera sejā.
Līdz Brīvības pieminekļa ietīšanai metāla žogā bija garš, melīgs un politiski kutelīgs ceļš ejams. Naktī no 15. uz 16. martu sēta bija uzslieta, un nokrita melu maska par steidzamajiem pieminekļa sakopšanas darbiem, kam neesot ne mazākā sakara ar Latviešu leģiona atceres dienu. Aizliegti bija ne vien pieteiktie gājieni pie galvenā valsts simbola, bet arī ziedu nolikšana, godinot kritušo piemiņu. Puķes palika sirmgalvju rokās, jo ne jau visiem vairs pietiek spēka doties uz Lestenes Brāļu kapiem.
LTV 1 “Aculieciniekā” atlasītie kadri par notikumiem Rīgā un Liepājā 16. martā bez komentāriem skaudri parādīja, cik atkarīgi esam no saujiņas nacionālboļševiku ar citu ideoloģiju un mūsu valstī aizliegtajiem simboliem pie krūtīm. Drošības sargi atgādināja tālos padomju laikus, kad ceļā uz Sibīriju nokārtoties izlaistos latviešus sniegotajā klajumā aplenca tādu pašu “kārtības sargu” ķēdes, tikai ar automātu rokās. Cik saudzīgi mūsu policisti izturējās pret bariņu skūtgalvju un cik bravūrīgi aizšķērsoja ceļu it kā savējiem Brīvības pieminekļa tuvumā un pat kapos.
