Pirms 35 gadiem barikāžu laiks janvārī nozīmēja ne tikai spriedzi, bet arī fizisku izturības pārbaudījumu. Sals, aukstums un naktis pie ugunskuriem bija ikdiena cilvēkiem, kuri dienām un naktīm sargāja mūsu brīvību.
Godinot barikāžu 35. gadadienu Briselē, Beļģijā, gaisa temperatūra bija +3 grādi, kas krasi atšķiras no Rīgas aizstāvju savulaik piedzīvotā.
Eiropas Parlamentā (EP) Briselē 27. janvārī atklāta barikādēm veltīta fotoizstāde «14 barikāžu dienas un naktis», kas dokumentē 1991. gada janvāra notikumus un barikāžu ikdienu, atgādinot par nevardarbīgu pilsonisko drosmi. Fotoizstādi sagatavoja EP deputāte Sandra Kalniete sadarbībā ar Barikāžu muzeju.
Izstādē izvietoti vairāk nekā 10 plakāti, kas ataino 14 barikāžu dienu notikumus, kā arī objekts, kas līdzinās barikādei.
Izstādes atklāšanā piedalījās arī Eiropas Parlamenta prezidente Roberta Metsola, Barikāžu muzeja direktors, mūsu novadnieks Renārs Zaļais un Rīgas Tehniskās koledžas jauktais koris «Mīts», kas no Rīgas bija ieradies mākslinieciskās vadītājas Irīnas Švarcbahas vadībā. Uz izstādes atklāšanu bija ieradušies citi EP deputāti no Latvijas – Ivars Ijabs, Mārtiņš Staķis, Rihards Kols, Reinis Pozņaks, Nils Ušakovs, Vilis Krištopans, kā arī citu valstu kolēģi, kaimiņi no Baltijas valstīm.
S. Kalniete uzsvēra, ka fotoizstāde atklāj vienu no varonīgākajām nodaļām Latvijas tautas cīņā par atjaunotās neatkarības pastāvēšanu. Viņa dalījās personīgās atmiņās par 1991. gada 20. janvāra nakti, kad Rīgā sākās OMON apšaude.
Tajā vakarā Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs viesnīcā «Rīdzene» rīkoja vakariņas par godu Polijas Seima maršalam. S. Kalniete rakstīja sarunas protokolu, kad pēkšņi atskanēja šāvieni. «Paguvu uzrakstīt – plkst. 21.10 sāk šaut, un metos ārā uzzināt, kas notiek,» viņa atceras. Viesnīcas vestibils bijis tumšs, ārā skanējuši šāvieni. Kalniete aicinājusi Polijas Seima maršalu steidzami doties uz savu istabu un nogulties uz grīdas. Atgriežoties lejā, viņu apturējusi intensīva apšaude viesnīcas vestibilā. Neredzamie uzbrucēji raidīja trasējošo ložu kārtu pa «Rīdzenes» stāvu galerijām. Šķīda stikli, spiedza cilvēki.
Pēc brīža iestājies klusums, taču nebija skaidrs, vai apšaude ir beigusies. Pienācis zvans no Zviedrijas vēstniecības ar jautājumu, vai Iekšlietu ministrija ir ieņemta. Kalniete devusies pārliecināties pati. Viņa pa sašautajām viesnīcas durvīm devās uz ministrijas ēku. «Man mugurā bija balta kleita, asfalts mitri mirdzēja. Virs ministrijas plīvoja Latvijas karogs.» Atgriežoties viesnīcā, Sandra ziņojusi, ka ministrija nav ieņemta, jo virs tās nav uzvilkts sarkanais karogs. Drīz pēc tam saņemta ziņa par nogalinātajiem un ievainotajiem. «Es izplūdu asarās. Tonakt man ne mirkli nebija bail. Tā nebija drosme, tas bija šoks,» secina Kalniete.
Vēlāk, aplūkojot plaukstā mazo, brūno lodes cilindru, viņa apzinājusies, cik niecīgs ir attālums starp dzīvību un nāvi – šāvieni todien prasīja piecas dzīvības un ievainoja citus. Kā klusu liecību par barikāžu laiku Kalniete glabā lodi kopā ar pelniem no barikāžu ugunskura rotu kārbiņā.
Lai cildinātu, godinātu un atcerētos 1991. gada barikāžu dalībniekus, uz izstādes atklāšanu bija ieradusies EP prezidente Roberta Metsola. Uzrunā viņa uzsvēra Latvijas cilvēku un pilsonisko atbildību, pirms 35 gadiem nosargājot demokrātijas, neatkarības un brīvības vērtības. Vienlaikus viņa atzina, ka barikāžu laiks uz visiem laikiem ir mainījis ne tikai Latviju, bet arī Eiropu.
«Barikādes mums māca, ka demokrātija nav nejaušība – tā jāaizstāv katru dienu,» sacīja EP prezidente, norādot, ka barikāžu laiks bija augstākais punkts Latvijas cīņā par brīvību.
Metsola atgādināja, ka vistumšākajos brīžos Eiropa bija līdzās Latvijai un atsaucās atbalsta aicinājumam, savukārt Eiropas Parlaments stingri atbalstījis trīs Baltijas valstu tiesības uz neatkarību.
Vēsturisko vienotību simboliski atgādina Baltijas ceļa vārdā nosauktā centrālā eja EP ēkā, ko ierosinājusi S. Kalniete. R. Metsolas ieskatā barikāžu vēstījums par drosmi un sabiedrības saliedētību mūsdienās iegūst jaunu nozīmi, kad Krievija turpina brutālo karu Ukrainā un ukraiņu tauta cīnās par savu pastāvēšanu.
Barikāžu muzeja direktors R. Zaļais uzsvēra, ka izstādes atklāšana EP ir gan pateicība cilvēkiem, kuri 1991. gada janvārī piedalījās barikādēs, gan atgādinājums Eiropai par demokrātijas trauslumu un sabiedrības spēku vienotībā. Viņš teic, ka barikādes nebija spontāna reakcija, bet aktīva, organizēta un stingra pilsoniska rīcība, kurā piedalījās vairāk nekā 50 000 cilvēku no visiem Latvijas novadiem. Cilvēki sabrauca Rīgā un diennakts režīmā sargāja stratēģiski nozīmīgas vietas – valdības ēku, ministrijas, tiltus, radio un televīziju, sakaru mezglus.
Izstādes nosaukums raksturo īpaši piesātinātu laika posmu, kad sabiedrība bija vienota pārliecībā par Latvijas brīvību, sacīja Zaļais. «Cilvēki varbūt baidījās, bet bija gatavi atbalstīt cits citu, būt līdzās un rīkoties solidāri.» Viņš pauda cerību, ka 1991. gada barikāžu kustību nākotnē pienācīgi novērtēs starptautiskā līmenī, iekļaujot to UNESCO mantojuma sarakstā līdzās Baltijas ceļam.
R. Zaļais norāda, ka nevardarbīga pretošanās ir viens no spēcīgākajiem pilsoniskās sabiedrības instrumentiem: «Pasaules vēsturē ir zināmi tikai daži gadījumi, kad ar nevardarbīgām metodēm ir izcīnīta un nosargāta brīvība.»
Mahatmas Gandija kustība Indijā un Martina Lutera Kinga cīņa ASV pierādīja, ka nevardarbīga kustība spēj mainīt politisko realitāti. Arī Latvijas 1991. gada barikāžu pieredze ir tai skaitā un kļūst aktuāla laikā, kad pārbaudīta demokrātijas noturība, ierobežota vārda brīvība un ir mēģinājumi sašķelt sabiedrību.
Barikāžu muzeja direktors uzsvēra, ka barikādes nerunā tikai par vienas valsts vēsturi, bet par kopīgu Eiropas ideju. «Mēs runājam par cilvēka cīņu par brīvību, demokrātiju un patiesu informāciju kā vērtībām, kuras ir jāaizsargā ne tikai krīzēs, bet ikdienā,» sacīja Zaļais, uzsverot, ka demokrātija vienmēr sākas ar pilsonisko līdzdalību.
