Jau labu laiku kaislības virmo ap Finanšu ministrijas sagatavoto informatīvo ziņojumu, kurā rosināts nebanku kreditētāju reģistrēšanas, licencēšanas un uzraudzības funkciju no 2027. gada 1. janvāra nodot no Patērētāju tiesību aizsardzības centra (PTAC) Latvijas Bankai (LB). Neapmierinātību ir paudis gan PTAC, gan paši nebanku kreditētāji, tādēļ, vēl pirms informatīvais ziņojums ir skatīts Ministru kabinetā, jau izveidotas darba grupas centrālajā bankā un notikušas tikšanās arī Finanšu ministrijā, lai mazinātu uzņēmumu bažas par regulatora maiņu. Asociācijas “Fintech Latvija” vadītāja Tīna Lūse intervijā aģentūrai LETA saka, ka, iespējams, ilgākā periodā tiešām būtu jādomā par nebanku kreditētāju uzraudzības nodošanu LB, bet tas nevar notikt tā, kā iecerēts pašlaik – priekšvēlēšanu gaisotnē un ļoti ātrā tempā.
Pēc visai daudz viedokļu, kas jau ir izskanējuši par nebanku kreditētāju uzraudzības nodošanu LB, ir panākta vienošanās, ka ar LB tiks veidotas darba grupas neskaidro jautājumu risināšanai. Kas šajās darba grupās notiek tālāk?
Tas pašlaik ir jauns process, un tas arī bija brīdis, kad no šīs reformas vizionārā redzējum beidzot izdevās piezemēties pie praktiskākām lietām. Tas, par ko mēs runājām jau visu iepriekšējo gadu, ir jautājums, kāds ir šīs reformas mērķis? Mēs redzam, ka tas nav stāsts tikai par uzrauga adreses nomaiņu, bet tam ir arī nopietna ietekme uz biznesu. Tādēļ mēs arī jautājām, kāds ir mērķis, jo publiskajā retorikā mērķi izskanēja dažādi un atbildes atšķīrās. Pašlaik iezīmējas trīs lielie mērķi – patērētāju tiesību aizsardzības līmeņa celšana, administratīvā sloga mazināšana valsts sektora pusē, koncentrējot visu finanšu sektora un naudas atmazgāšanas novēršanas (AML) prasību ievērošanas uzraudzību LB, kā arī kreditēšanas veicināšana un jaunu spēlētāju piesaiste tirgum. Mūsu ieskatā atšķiras ceļš un metodes, kā pie katra no šiem mērķiem nonākt. Ir arī redzams, ka bankas pārstāvošā asociācija (Finanšu nozares asociācija – red.) aicina reformu realizēt caur stingrākas uzraudzības prizmu. Skaidrs, ka tas nozarei, kas nepieņem depozītus, savukārt šķiet nesaprotami, nepieņemami un satraucoši.
Mēs saprotam, ka politiķi kaut kādu iemeslu dēļ ir izlēmuši, ka ar šo reformu grib virzīties uz priekšu. Tādēļ mēs gribam iet lielākā detalizācijā un noskaidrot, saprast, kā tad izskatīsies šī ikdienas uzraudzība, proti, ieskatīties, kas tad tam lācītim ir vēderā. Piemēram, uzņēmumi vēlas saprast, kā notiks maksātspējas vērtēšanas process LB uzraudzībā, kā tiks pielāgota kredītrisku politika tiem uzņēmumiem, kuri kreditē arī juridiskās personas, kā notiks AML uzraudzība, kā notiks kiberrisku uzraudzība. Tās nav mazas lietas, jo tas viss jau ir noregulēts uzņēmumu iekšējos procesos, balstoties uz esošā regulatora pieeju. Tādēļ uzņēmumi vēlas saprast, kā tas izskatīsies, parejot pie LB, un kā notiks pati pāreja. Par visiem šiem jautājumiem Finanšu ministrijas sagatavotajā informatīvajā ziņojumā nav runāts nemaz. Taču tikai zinot to visu, var saprast, kā tas izskatīsies uzņēmumu pusē un vai administratīvais slogs pieaugs vai samazināsies. Galvenās bažas ir par to, ka LB uzraudzība ir smagnējāka nekā PTAC uzraudzība, jo LB uzrauga sarežģītākus un sistēmiski ietekmīgākus tirgus dalībniekus. Savukārt uzņēmumos, kurus pārstāv mūsu asociācija, darbinieku skaits ir salīdzinoši neliels, un viņi uztraucas par to, ka pieaugs birokrātiskais un administratīvais slogs, operacionālās izmaksas un atliks mazāk resursu, ko veltīt pamatdarbībai.
Tomēr LB uzrauga ne tikai bankas, bet arī, piemēram, elektronisko maksājumu iestādes, krājaizdevu sabiedrības, proti, uzņēmumus, kas arī ir daudz mazāki par bankām, ar daudz mazākiem resursiem. Vai tas tomēr nenozīmē, ka kopsaucēju uzraudzībā var rast?
Iespējams, varam. Bet tas no sākuma ir jāizdara un lēmumi jāpieņem pēc tam. Manuprāt, ļoti saprotams iebildums ir par to, ka no sākuma tiek pieņemts lēmums un tikai pēc tam mēs sākam domāt, kāpēc mēs to darām un kā tas viss praktiski ietekmēs uzņēmumus.
Nu, piemēram, tiek runāts, ka tad AML uzraudzība finanšu nozarē tiks koncentrēta vienās rokās. Bet šī reforma šo mērķi nesasniedz, jo biznesa kreditētāju AML ievērošanu pašlaik uzrauga Valsts ieņēmumu dienests (VID), un tā tas arī paliks. Tas nav pareizi, ja jau mēs vēlamies visu centralizēt. Savukārt PTAC turpinās uzraudzīt AML ievērošanu ārpustiesas parādu piedziņas pakalpojumu sniedzējiem, kas tomēr ir finanšu pakalpojumu jomai piederīgi, jo viņu lielākie piedziņas portfeļi ir saistīti ar kredītiestādēm un nebanku kreditētājiem. Tas nozīmē, ka PTAC būs jāsaglabā resurss, lai turpinātu AML uzraudzību. Arī uz šiem aspektiem būtu jāskatās.
Paredzēts, ka Ministru kabinets informatīvo ziņojumu skatīs februāra pirmajā pusē. Jūs tagad runājat ar LB. Jūs redzat, ka tie punkti, par ko ir satraukums, tiks risināti?
Pašlaik ziņojumā nav atspoguļots nekas no tā, par ko uzņēmumiem ir bažas. Nav apskatīts arī aspekts par patērētāju tiesību aizsardzības uzraudzību, ko ir aktualizējusi Ekonomikas ministrija un PTAC. Tās izmaiņas, kas ziņojumā ir izdarītas pēc pirmā saskaņošanas apļa, ir drīzāk kosmētiskas. Pēc būtības kvalitatīvas izmaiņas mēs neredzam. Vai tā būtu laba prakse, ka valdība tagad lems par lietu, kas ir tikai pa pusei izpētīta un vairāk ir balstīta idejā, nevis datos? Es tā nedomāju.
Es tomēr neizprotu šīs bažas par patērētāju tiesību aizsardzību. LB, iepriekš Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK), ir gadu gadiem uzraudzījusi bankas, apdrošinātājus, kuru klientu jeb patērētāju skaits vairākas reizes pārsniedz nebanku kreditētāju klientu skaitu. No kurienes ir šīs bažas, ka tagad uzrauga maiņas dēļ ar patērētāju tiesību aizsardzību kaut kas notiks ne tā?
Šis jautājums vairāk ir jāuzdod patērētāju aizsardzības organizācijām, kas par šīm bažām ir sākušas runāt. Te gan jāuzsver, ka finanšu sektorā visu patērētāju aizsardzību līdz šim ir nodrošinājis PTAC. Jā, iespējams, ir veidojusies kāda pārklāšanās, bet tomēr šis specializētais patērētāju interešu aizsardzības mandāts vienmēr ir bijis PTAC. Mēs nekādā veidā neapšaubām LB ekspertu kvalitāti, un mums iepriekš ir bijušas diskusijas arī ar PTAC, kad uzņēmumi nav piekrituši viņu viedoklim. Noteikti, ka gan vienas, gan otras iestādes kompetence ir laba. Bažas ir par to, ka reformas rezultātā LB pārņems no PTAC darbiniekus, un vai tādēļ uzraudzība kļūs labāka? Galvenais iebildums ir par to, ka šis aspekts informatīvajā ziņojumā vispār nekā nav analizēts. Priekšplānā ir izvirzīti argumenti, ka mēs vēlamies veicināt kreditēšanu, mēs vēlamies veicināt konkurenci, mēs vēlamies jaunu, dinamisku dalībnieku ienākšanu, un tad fonā tomēr skanēja, ka mums it kā šķietami ir problēmas patērētāju aizsardzībā, it kā PTAC netiek galā ar saviem pienākumiem, un tāpēc dažu politiķu redzējumā ir vajadzīgas izmaiņas. Tādēļ mēs aicinājām, ka tad arī šis aspekts ir jāanalizē, jo pašlaik nav ieskicētas ne problēmas, ne tas, kā tas mainīsies.
Šī arī ir lieta, ko uzņēmumi jautā, jo tādās lietās kā komercprakses uzraudzība, reklāmas prakses uzraudzība komersanti ir pieraduši strādāt noteiktā veidā ar PTAC. Skaidrs, ka viņam rodas jautājums, kā tas notiks, kad uzraugam būs cita adrese. Vai būs citi principi, vai būs cits process, jo tas viss ietekmē ikdienas darbu. Tas, ka uzraudzība var nonākt pie LB, nav ne labi, ne slikti, tas vienkārši nav izvērtēts.
Tomēr, ja mēs runājam par to pašu kreditēšanu, tad nesen PTAC ziņoja, ka nebanku kreditētāju kopējais kredītportfelis 2025. gada pusē pārsniedza 1,3 miljardus eiro. Banku kredītportfelis šajā pašā periodā pārsniedza 17 miljardus eiro. Līdz ar to nebanku kredītportfelis jau atbilst vairāk nekā 7% no banku kredītportfeļa. Vai tomēr šis apjoms jau nav pietiekami nozīmīgs, lai kreditēšana tiktu uzraudzīta centralizēti vienā vietā, jo citādi vienkārši nav vienota skatījuma uz kreditēšanas tirgu?
Jā, ja mēs runājam par kopējo bildi, iespējams, ka garākā periodā tiešām par to būtu jādomā, bet ne šādā veidā, kā tas tiek realizēts šobrīd ar sabiedrisko apspriešanu Ziemassvētku laikā un likumu grozījumu termiņa nolikšanu līdz 30. aprīlim. Tā nevar īstenot kvalitatīvu reformu. Tāpēc mēs esam gatavi iet un runāt par detaļām. Mēs redzam, ka uzņēmumi ir piesardzīgi, jo viņiem vienkārši ir negatīva pieredze. Kad politiķi pieskaras regulējumam, tas nekad īpaši labi nebeidzas ne uzņēmumiem, ne patērētājiem. Piemērs ir kaut vai uzņēmuma ienākuma nodokļa avansa maksājumu attiecināšana uz nebanku kreditētāju nozari kopā ar kredītiestādēm. Tas tobrīd bija pilnīgi nepamatots un arī nepārdomāts lēmums no politiķu puses. Ja bankām EURIBOR likmju izmaiņu rezultātā patiešām būtiski pieauga peļņa, tad nebanku kreditētājiem pieauga finansējuma piesaistes izmaksas, un būtībā no uzņēmumu kapitāla tika izņemti līdzekļi, kurus citādi varēja izmantot kreditēšanai. Līdzīgi ir arī ar šo reformu – politiķi to pasniedz kā nelielu, gandrīz kosmētisku izmaiņu ar ieguvumiem valsts budžetam un uzņēmumiem, bet uzņēmumi satraucas par to, ka lēmumu pieņēmējiem trūkst izpratnes par reālo ietekmi.
Es arī LB esmu teikusi, ka, kad izrunāsim detaļas, varbūt uzņēmumi pat lūgsies, lai jūs pārņemat uzraudzību, jo, protams, ir aspekti, kur LB pieredze ar finanšu sektoru ir plašāka. Bet mēs arī aicinām, ka tas viss ir jādara pārdomāti un nejūdzot ratus priekšā zirgiem.
Jūs sakāt, ka pašlaik paredzētais laiks izmaiņu veikšanai ir par īsu. Cik ilgs laiks, jūsuprāt, būtu vajadzīgs, lai izrunātu visas detaļas un uzņēmumiem viss būtu skaidrs?
Es domāju, ka jāsāk jau ar to, ka ir nepareizi pieņemt lēmumu, ka mēs šo darām, pirms ir neatbildēti jautājumi. Piemēram, ir redzams, ka valsts budžetā šīs reformas rezultātā veidojas divu miljonu eiro mīnuss. Tagad visi uzsver, ka nozare ietaupīs pusotru miljonu eiro, bet valsts budžetā būs mīnusi, jo uzraudzības maksas turpmāk tiks maksātas LB. Ja jau mēs visi uztraucamies, ka budžetā trūkst naudas, vai mēs tiešām tā ar vieglu roku veiksim šādas izmaiņas?
Tāpat ir vismaz jāaplēš, kā izskatīsies ikdienas uzraudzība un vai tie pieņēmumi, ko LB šobrīd ir izdarījusi, vispār var realizēties. Mēs esam runājuši ar LB, un viņi ir teikuši, ka, kamēr nav politiskā lēmuma, viņi neredz iespēju veltīt daudz resursu, lai ietu uzraudzības detaļās. Mēs uzskatām, ka no sākuma vajag paskatīties un tad izlemt, vai to tiešām vajag darīt. Tad varam identificēt, kuri normatīvie akti ir jāgroza, un mums būs arī idejas un redzējums par to, kas tad vispār ir jāgroza. Piemēram, ja runājam par maksātspējas vērtēšanas procesiem, tad šobrīd to regulē Patērētāju tiesību aizsardzības likums, ir izstrādātas PTAC vadlīnijas, un papildus katrs uzņēmums vēl piemēro savu kredītrisku politiku. Uzņēmumiem rodas likumsakarīgs jautājums, kas notiks, ja uzraudzību pārņem LB, vai tur kaut kas mainīsies saturiski. Par to būtu jābūt vismaz kādām indikācijām jau šajā informatīvajā ziņojumā.
Ja atceramies laiku, kad vispār tika lemts par nebanku kreditētāju uzraudzību, tad toreiz ļoti daudziem nozares ekspertiem palika mutes vaļā, kad tika pieņemts lēmums uzraudzību uzticēt PTAC, nevis toreizējai FKTK. Vai mēs tomēr neatgriežamies pie loģiskās lietu kārtības, ka finanšu pakalpojumu nozares spēlētājus uzrauga finanšu nozares uzraugs?
Tas atkal ir jautājums par vīziju un praktiskām lietām. Jā, vīzijas līmenī es tam piekrītu. Bet mums šāda situācija ir radusies vēsturiski. Es atceros, ka arī nozare vēlējās nonākt pie finanšu nozares uzrauga, bet situācija izveidojās tā, kā izveidojās. PTAC nebanku kreditētāju uzraudzību veic jau padsmit gadus, un, lai veiktu izmaiņas, ir jāskatās dziļāk par līmeni, ka tagad mums šķiet, ka uzrauga adresi vajadzētu pārcelt. Izvērtējumam ir jābūt pēc būtības un nopietnākam. Tas nav tikai par pārvākšanos no vienas mājas uz otru, tas ir arī par to, kāda būs apkure, kādi būs komunālie maksājumi un kāds būs mājokļa plānojums. Šīs detaļas šobrīd nav izvērtētas.
Ja runājam par ilgtermiņa skatījumu, tad nozare uzrauga maiņu redz kā neizbēgamu, un mēs paši pie tā ik pa laikam atgriežamies. Tas, kas šķiet bīstami un nepareizi, ir, ka tas tiek darīts priekšvēlēšanu gaisotnē, ļoti ātrā tempā, jo četri mēneši nav nopietni ņemami tik būtiskai reformai.
Tomēr informatīvais ziņojums, ko tagad gatavojas skatīt valdība, vēl nav likums, un kad nonāks līdz izmaiņām normatīvajos aktos, tad visdrīzāk arī ieviešanas termiņi var pārcelties, ja būs redzams, ka tie nav reāli. Kādēļ jūs tik ļoti iebilstat jau pret šo informatīvo ziņojumu?
Tad, kad politiskajā dienaskārtībā ir kāds jautājums, kas skar tieši jūsu intereses, tad jūs tās sāpes jūtat daudz tiešāk. Un tad tas ir likumsakarīgs brīdis, kad vērst uzmanību, ka šis nav pareizais veids, kā veikt reformas. Mēs ik pa laikam kritizējam nepilnības, bet tad, kad ir vēlme kaut ko sakārtot, mēs to darām pavirši. Ja mēs sakām, ka gribam koncentrēt finanšu sektora uzraudzību pie LB, tad kādēļ informatīvajā ziņojumā neparedzam, ka tur būtu jānonāk arī biznesa kreditētājiem un ārpustiesas parādu piedzinējiem? Manuprāt, tas nav nekas sarežģīts. Ja tiešām mērķis ir uzraudzības koncentrēšana, tad izdarām to kārtīgi. Vai arī, ja mēs sakām, ka gribam atvieglot administratīvo slogu, tad no sākuma novērtējam, no kā šis administratīvais slogs sastāv tagad un kāds tas būs, uzraudzību pārņemot LB. Mūsu asociācijā ir arī uzņēmumi, kurus uzrauga LB, mūsu asociācijā ir uzņēmumi, kuru grupās ir LB uzraudzīti uzņēmumi, un viņi norāda, ka LB pieeja uzraudzībai atšķiras un spēja dinamiski reaģēt šobrīd vēl nav attīstīta augstākajā līmenī. Savukārt nebanku spēlētājiem tieši ir svarīgi dinamiski reaģēt uz dažādām tendencēm tirgū, būt ātrākiem un izveicīgākiem, nekā ir bankas, kuras ir pakļautas smagākam regulējumam.
Tomēr arī LB pašlaik ievieš dažādas inovācijas.
Jā, mēs to redzam, ir vēlme mainīties, un pie tā tiek strādāts. Bet atkal jāatgriežas pie tā, ka, ja reforma ir vērsta uz to, lai uzņēmējdarbības vidi padarītu labāku, tad varbūt vajag iedot nedaudz laika, lai uzņēmumi sāk uzticēties, lai redz, ka LB ir dinamiska, IT sistēmas ir izstrādātas, ziņošanas kārtība un auditi notiek raiti un saprotami. Ir vērts ieklausīties pašos uzņēmumos.
Protams, ka attieksme arī no uzņēmuma uz uzņēmumu nedaudz atšķiras. Ir uzņēmumi, kas daudz eksportē un strādā daudzos tirgos. Viņiem jau ir pieredze strādāt ar centrālo banku vai citu finanšu regulatoru kā uzraugu un viņi šo situāciju vērtē citādāk. Savukārt to uzņēmumu, kuri līdz šim ir strādājuši ar PTAC kā vienīgo uzraugu, bažas ir saprotamas un saprotama viņu vēlme saņemt atbildes uz jautājumiem, kas nav skaidri.
Ja mēs skatāmies uz tagadējo nebanku kreditētāju uzraudzību, vai ar to viss ir kārtībā, un vai jau esošajā sistēmā kaut ko var uzlabot?
Te es gribētu atgriezties pie kopējā konteksta, jo, kad mēs skatāmies uz nebanku kreditētāju kredītportfeli, tad tas sadalās vairākās daļās. Mazāk nekā puse ir patēriņa distances kredīti, tad seko līzinga portfelis un mazākā daļa ir hipotekārie kredīti, kredīti pret kustamas lietas ķīlu un klātienes patēriņa kredīti. Līzinga portfelis lielā mērā ir saistīts ar bankām piederošām līzinga kompānijām. Līdz ar to parasti, runājot par šo kopējo portfeli, atskan: vai man dieniņ, nebanku kreditētāju portfelis aug! Taču tas nav tikai nebanku kreditētāju, tas daļēji ir arī banku portfelis. Tāpat ar nebanku kreditētāju licenci strādā arī hipotekārie kreditētāji, kuri izsniedz kredītus nekustamajiem īpašumiem un uzņēmumiem reģionos. Šis portfelis ir mazs, bet viņi apkalpo tos klientus, kuri neatbilst banku riska apetītei.
Tādēļ, atbildot uz jūsu jautājumu par to, kā varbūt pietrūkst uzraudzībā un regulējumā, es teiktu, ka mums ir jābeidz stigmatizēt šī nozare. Kā būtu, ja mēs paskatītos tādējādi, ka kreditēšanas portfeļa pieaugums liecina, ka šis pakalpojums sabiedrībai acīmredzami ir vajadzīgs. Vai mēs gribētu, ka tiem cilvēkiem, kuriem nav pieejama kredītkarte ar 2000 eiro limitu, būtu jāiet meklēt nauda salūzušas veļas mašīnas aizstāšanai “ss.lv” vai “Facebook” grupās? Mēs gribētu, lai viņi var sadarboties ar regulētu nozari. Tas ir jautājums par finansiālu iekļautību, un tas ir aspekts, ko bieži aizmirstam, kad runājam par regulējumu un uzraudzību. Šī stigma ir jāmaina, jo mēs kā sabiedrība tādējādi šaujam paši sev kājā.
Otra lieta, protams, ka augstākā riska klienti ir arī ievainojamāki. Tādēļ ir pilnīgi skaidrs, ka uzraudzībai ir jābūt pietiekami stingrai. Mūsuprāt, ir jāsakārto kredītinformācijas apmaiņa un tās redzamība. Mums ir bijušas lielas diskusijas par to, ka līdz šim normatīvajos aktos bija paredzēts, ka apmaiņa ar informāciju notiek reizi desmit dienās. Šobrīd ir panākts kompromiss, ka tas notiek reizi trīs dienās. Bet tehnoloģijas ir attīstījušās tiktāl, ka apmaiņa pilnīgi mierīgi var notikt reizi dienā. Tas, piemēram, varētu palīdzēt samazināt telefonkrāpšanas gadījumus.
Vienlaikus ir skaidrs, ka mēs nevienu sistēmu nevaram izveidot absolūti drošu. Tas, ka mēs iegūstam vadīšanas tiesības un automašīnas regulāri iziet tehnisko apskati, nenozīmē, ka nenotiek ceļu satiksmes negadījumi. Bet mēs nedrīkstam caur dažu gadījumu prizmu stigmatizēt visu nozari.
Tomēr nevarētu teikt, ka pie šīs stigmatizēšanas nebūtu vainojami paši nebanku kreditētāji. Ja bankas savulaik iekāpa milzīgā peļķē ar hipotekāro kreditēšanu, tad nebanku kreditētāji milzīgā peļķē iekāpa ar aizdevumu izsniegšanu uz lieliem procentiem cilvēkiem, kuri no šiem parādiem tādēļ vienkārši nespēja izkļūt.
Jā, un šis ir zīmīgs piemērs tam, cik viegli ir sabojāt reputāciju un cik grūti to ir atgūt, jo šī “mežonīgo Rietumu” pieeja ir vismaz desmit gadus veca vēsture. Kopš šī laika nozare ir piedzīvojusi ļoti daudz regulējuma izmaiņu, un Latvijā ir stingrākais regulējums Eiropā. Piemēram, šobrīd strādājam pie Patēriņa kreditēšanas direktīvas pārņemšanas, un mums tur nav neviena sensitīva jautājuma, jo mums tas viss jau ir noregulēts. Mums drīzāk, līdzīgi kā naudas atmazgāšanas novēršanas stāstā, ir jāsāk domāt, kur grožus var atlaist arī vaļīgāk. Tādēļ es tiešām saprotu, kāpēc šāda attieksme ir veidojusies, bet šodien jautājums ir par to, cik mēs esam spējīgi būt atvērti inovācijām, jo ātro kredītu zīmogs liedz saskatīt iespējas un pievienoto vērtību, ko ir atnesusi šī nozare. Piemēram, mēs priecājamies, ka bankā kontu var atvērt piecu minūšu laikā vai par to, ka vēl kādā bankā kredītu var noformēt pilnībā attālināti. Tās ir lietas, kuras ir ienesusi “fintech” nozare. Jā, sākotnēji šī nozare netika regulēta, neviens varbūt negaidīja, ka tā attīstīsies tik strauji, un tādēļ arī radās jau pieminētās blaknes, taču tagad tas viss ir noregulēts.
LB prezidenta rakstā “makroekonomika.lv” ir minēts, ka pie viņiem ir vērsusies biedrība “Rīgas pilsētas “Rūpju bērns””, norādot, ka nebanku patēriņa kredīti tiek izsniegti personām, kuru vienīgais ienākumu avots ir valsts sociālais pabalsts, kura apmērs nav pietiekams, lai kredītu atmaksātu. Ko jūs par to varat teikt?
Mēs par to esam runājuši ar LB pārstāvjiem. Šis ir viens virziens, un ir minēti vēl daži virzieni, kur parādās problēmgadījumi. Tur ir jāstrādā gan ar iedzīvotāju finanšu pratību, gan arī ar uzņēmumu kredītpolitiku. Taču šis nav stāsts par sistēmiskām problēmām, šis ir stāsts par individuāliem gadījumiem, kas ir jāizrunā ar iesaistītajiem uzņēmumiem. Konkrēti šajā gadījumā iezīmējas, ka ir cilvēki ar rīcībspējas ierobežojumiem, un, ja šāds statuss ir juridiski nostiprināts, tad būtu ļoti vērtīgi, ja šādu informāciju kreditētāji varētu saņemt caur kredītinformācijas birojiem, un tad šādiem klientiem kredīti nebūtu pieejami. No otras puses atkal ir jautājums, vai mēs gribam, lai noteiktām cilvēku grupām iespējas aizņemties ir nogrieztas kā ar nazi. Varbūt svarīgāka ir šī finanšu pratības celšana.
Jums ir statistika par to, cik daudz bijis gadījumu, kad kredīti izsniegti cilvēkiem, kuriem nevajadzētu saņemt šādu pakalpojumu?
Tas drīzāk ir jautājums par datu interpretāciju. Tas, uz ko būtu jāskatās, ir kredītportfeļa kvalitāte, un šie rādītāji gadu no gada ir uzlabojušies. Ja skatāmies pēc līdzīgas metodoloģijas kā bankām, kad par problemātisku tiek uzskatīti kredīti, sākot no 90 dienu maksājumu kavējuma, tad distances kredītu portfelī šis rādītājs nepārsniedz 5% no kopējā apjoma. Tas ir adekvāts rādītājs. Arī cedētie un norakstītie kredīti ir 5%, kas arī nav nekas pārmērīgs.
Mēs par to esam runājuši arī ar LB, un viņu pirmais pieņēmums bija, ka, ja jūs cedējat, tas nozīmē, ka šim cilvēkam nevajadzēja izsniegt kredītu. Mūsu nozares uzņēmumi to tomēr vērtē citādāk. Ja cilvēkam problēmas ar atmaksu rodas jau drīz pēc kredīta izsniegšanas, tad tas tiešām nozīmē, ka kredītu izsniegt nevajadzēja un ir jāveic izmaiņas kredītrisku politikā. Ja atmaksas disciplīna sāk klibot vēlāk, tad ļoti bieži tur var būt dažādi iemesli, piemēram, cilvēks ir zaudējis darbu, var būt noticis kaut kas negaidīts, kas ietekmē atmaksas kvalitāti. Tādēļ mēs nevaram tā uzreiz pateikt, ka, ja kredīts ir cedēts, tad automātiski nepareizi bija novērtēta klienta maksātspēja.
Vēl viena nianse. Uzņēmumi paši nenodarbojas ar parādu atgūšanu, kā to nereti dara bankas. Nebanku kreditētājiem ir optimāls personāls un izstrādāti procesi kredītu izsniegšanai, bet ar parādu piedziņu labāk un profesionālāk nodarbojas licencēti ārpustiesas parādu atguvēji. Tādēļ daļa no uzņēmumiem kredītus cedē pat salīdzinoši agri.
Tas, ko vēsturiski pārmet nebanku kreditētājiem, ir arī, ka cilvēki no šiem parādiem vienkārši netiek ārā un, lai atdotu pirmo kredītu, tiek ņemts otrais, lai atdotu otro, ņem trešo utt. Jums ir dati, cik ir klientu, kuri tehniski parādus atdod, bet faktiski visu laiku kreditējas tālāk?
Tieši šādā griezumā mēs neesam vērtējuši. Skaidrs, ka ir arī refinansēšanas gadījumi, bet nebanku kreditēšanas produkts kā tāds ir mainījies. Tad, kad tika noteikti cenas griesti, nozare pateica, ka vairs nevarēs izsniegt mazos kredītus, jo tas vienkārši būs nerentabli. Rezultātā nebanku nozare vairāk iegāja nosacītajā banku biznesā un vairāk sāka konkurēt ar kredītkaršu pakalpojumiem. Ja iepriekš populārākā kredīta summa vidēji bija 100 līdz 300 eiro, tad šobrīd tā ir no 700 līdz 1000 eiro uz 12 mēnešiem. Iemesli, kāpēc cilvēki aizņemas, 80-90% gadījumu ir negaidītu izdevumu segšanai. Pamatā tas ir saistīts ar nepieciešamību nomainīt kādu iekārtu, kura ir salūzusi, negaidītu nepieciešamību remontēt automašīnu u.tml. Tālāk starp iemesliem seko komunālie maksājumi, ceļojumi, daži citi iemesli, bet to ir salīdzinoši maz. Līdz ar to uzņēmumi norāda, ka pašlaik mēs vairs nevaram kā kādreiz runāt, ka tiek paņemti 100 eiro ballītei, bet cilvēki faktiski nebanku aizdevumus izmanto kredītkartes vietā negaidītu izdevumu segšanai. Latvijā mums tas varbūt pat nav ierasts, jo šeit ļoti plaši ir pieejamas banku kredītkartes, jautājums ir tikai par kredītlimitiem, bet daudzos attīstības tirgos tā stadija, ka teju katram ir bankas karte, ir izlaista, toties katram ir mobilais telefons ar dažādām lietotnēm, un viņiem nav tik būtiski, vai kredītu izsniedz banka vai nebanku kreditētājs.
PTAC apkopotajos datos par 2025. gada pirmo pusi ir redzams, ka dažos kredītu veidos, piemēram, patēriņa kredītos, ir kritums. Ar ko to skaidrojat?
Kopumā kreditēšanas temps aug līdz ar inflāciju un līdz ar minimālās algas pieaugumu. Arī EURIBOR samazināšanās kredītus ir padarījusi pieejamākus. Vienlaikus ir redzams, ka konkurence saasinās – gan ar bankām, gan starp nebanku kreditētājiem -, un tur, kur ir konkurence, patērētājs nonāk labākā situācijā. Izmaiņas liecina arī par finanšu pratību un to, ka cilvēki neaizņemas neapdomīgi. Tādēļ izmaiņas ir likumsakarīgs rezultāts, un situācija gadu no gada kļūst veselīgāka. Es patiešām neredzu nekādu krīzi patēriņa kreditēšanas jomā.
Kādas ir nākotnes prognozes par tirgus attīstību?
Es domāju, ka saasināsies konkurence ar banku sektoru. Es no vairākiem “fintech” sektora spēlētājiem esmu dzirdējusi, ka viņiem ir interese par mazās bankas licenci. Interesants darījums ir “Indexo” līdzdalības palielināšana “DelfinGroup” kapitālā, kas iezīmē sava veida konsolidāciju patēriņa kreditēšanas segmentā. Ieguldījumu platforma “Mintos” tikko ir paziņojusi, ka plāno pieteikties bankas licences saņemšanai, kas dotu tiesības strādāt visā Eiropas Ekonomiskajā zonā. Tā ir mūsu eksportējošā finanšu sektora daļa, jo ir virkne uzņēmumu, kas pakalpojumu ir radījuši Latvijā un pārdod to citās valstīs.
Ja paskatās uz jūsu asociācijas biedriem, tad lielākā daļa ir tieši nebanku kreditētāji, bet vai vairāk parādās arī cita profila uzņēmumi?
Īstenībā tā vairs nav, ka lielākā daļa būtu nebanku kreditētāji. Mums ir 38 biedri, un tikai septiņi vai astoņi specializējas tieši kreditēšanā. Mūsu asociācijā ir interesanti uzņēmumi, kas strādā maksājumu segmentā. Tā kā LB ir izveidojusi piekļuvi SEPA maksājumu sistēmai caur centrālo banku, sagaidām, ka šajā sektorā varētu ienākt vēl jauni uzņēmumi. Bez “Mintos” ir arī citas investīciju platformas, kuras pat kooperējas, lai ieietu citu valstu tirgos, un pašlaik tās apkalpo 24% no Eiropas nebanku investīciju portfeļa. Tāpat ir pūļa finansēšanas platformas, un pērn tika licencētas trīs jaunas platformas, un arī no šī segmenta ir interese par mazās bankas licenci. Ir arī uzņēmumi, kas piedāvā tehnoloģiskus risinājumus, piemēram, lai automatizētu AML izpēti, kā arī cita profila uzņēmumi.
Te es arī varu apliecināt, ka labu darbu ir paveikusi LB, jo mēs gribam, lai “fintech” nozarē izaug eksportspējīgi uzņēmumi, kuri nodokļus maksā šeit, un šeit ir kaut vai daļa viņu darbinieku. Tādēļ mums ir jāspēj piesaistīt jauni tirgus dalībnieki, piedāvājot viņiem ērtu regulatīvo vidi. LB ir pārskatījusi savu licencēšanas procesu, un mēs par to tiešām dzirdam labas atsauksmes no tirgus dalībniekiem. Mums arvien vairāk uzņēmumu, kas ir vērtējuši “piezemēšanos” dažādās Eiropas valstīs, saka, ka viņiem patika saruna ar LB, jo ir redzams, ka LB regulācija nebūs viegla, bet tā būs uz biznesu orientēta pieeja. Šis standarts ir jāsaglabā, jo Latvija nav viena, kas kaut ko tādu piedāvā.
Jūs jau minējāt, ka nebanku sektorā aug konkurences līmenis. Vai Latvijas tirgū vēl ir vieta jauniem uzņēmumiem vai arī tāda ir tikai tādiem, kuri pamatā strādā citos tirgos?
Skaidrs, ka Latvija ir mazs tirgus. Skaidrs, ka tajā ir grūti ienākt, ko varēja novērot kaut vai “Indexo bankas” gadījumā, jo finanšu pakalpojumos cilvēki tomēr ir konservatīvi, ir jāpieliek pietiekami daudz pūļu klientu piesaistē, un izaugsme nemaz nenotiek ļoti viegli un strauji. Tomēr, ja ir niša, kuru neapkalpo bankas, tad tirgū noteikti vieta ir. No otras puses pēdējā laikā ir piedzīvota arī konsolidācija, uzņēmumu skaits ir samazinājies, kas, visticamāk, liecina, ka tirgus ir piesātināts. Tas, kur mēs tiešām redzam perspektīvas, ir tirgus dalībnieku piesaiste, kas vēlas ienākt Eiropas tirgū un Latviju redz kā bāzes vietu. Tam ir arī labs pamats, mums tikai ir jāiemācās sevi labāk reklamēt un pārdot, kas ir arī viens no galvenajiem “fintech” attīstības stratēģijas fokusiem.
Jau vairākus gadus nopietna finanšu nozares problēma ir krāpnieki. Vai un kā tas ietekmē jūsu pārstāvēto segmentu?
Mūsu uzņēmumi apkalpo savus klientus caur viņu banku kontiem, un tādēļ lielākās iespējas ietekmēt notiekošo ir banku rokās. Mēs redzam, ka ir šie sociālās inženierijas gadījumi, kad cilvēks tiek apvārdots un pierunāts paņemt kredītus vairākās vietās, lai šo naudu atdotu krāpniekiem. Jā, mēs redzam, ka tā ir problēma. Ir pat gadījumi, kad, parādoties riska pazīmēm, no uzņēmuma zvana klientam, lai pārliecinātos, vai tas vispār ir viņš, kas grib ņemt kredītu, un cilvēks ir tik ļoti apvārdots un pārliecināts, ka pat dusmojas par to, ka viņam tiek uzdoti jautājumi un viņam traucē veikt “izdevīgu darījumu”.
Daļēji to var risināt ar kredītinformācijas apmaiņas ātrumu, jo ātrāk kredītdevējs saņems informāciju, ka cilvēkam jau ir kredīts citur, jo ātrāk šādas situācijas varēs novērst. Bet arī tā nebūs nekāda sudraba lode. Ir jāsaprot, ka krāpšana mūsdienās ir industrija. Tie nav daži puiši Purvciema dzīvoklī, kas izdomājuši izmēģināt laimi šādā veidā. Tā ir vesela industrija, kas mērķtiecīgi strādā uz to, lai atrastu vājās vietas un tās izmantotu. Te ir jāstrādā ar finanšu pratības un preventīvām metodēm un jāsaprot, ka ne visus gadījumus varēs novērst ar regulējumu vai sistēmas drošības risinājumiem. Tā ir cīņa, kurā mēs visdrīzāk nekad nebūsim soli priekšā krāpniekiem.
