Šogad Latvijas Ceļu muzejs atzīmē 50. darbības gadu. Tas ir dibināts 1976. gada 6. februārī un sākotnēji atradās Ogrē. Kopš 2000. gada Ceļu muzejs darbojas Tukuma novada Milzkalnē, Šlokenbekas muižā, portālu informēja uzņēmumā “Latvijas Valsts ceļi”
Ideju par nozares muzeja izveidi pirms 50 gadiem izteica un realizēja ceļu būvinženieris un toreizējais Latavtodormost (Specializētais tiltu un ceļu būvniecības trests) pārvaldnieks Hamilkārs Sviķis (1927–2023). No 1995. līdz 2012. gadam H. Sviķis bija Latvijas Ceļu muzeja vadītājs.
Latvijas Ceļu muzejs ir viens no senākajiem ceļu muzejiem Eiropā, 2025. gada beigās muzeja krājumā bija vairāk nekā 13 500 vienību. Muzeja krājumā ir liels fotoarhīvs par Latvijas ceļa tīkla izbūvi un attīstību XX gadsimtā, tostarp par autoceļu uzturēšanu ziemā.
LVC piedāvā nelielu ieskatu muzeja foto materiālos par ceļu uzturēšana ziemā Latvijā:
Attīstoties transportlīdzekļu satiksmei, 1920. gados Latvijā ieviesa Ziemas dienestu, kura uzdevums bija nodrošināt ceļu caurbraucamību. Ziemas dienests dalījās pasīvajā un aktīvajā. Pasīvais īstenoja pasākumus, kas ceļu pasargā no aizputināšanas, aktīvais – sniega tīrīšanu no ceļa braucamās daļas.
20. un 30. gados, Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, pārsvarā izmantoja pasīvo ziemas dienestu un ceļu no aizputināšanas pasargāja ar latiņu sniega vairogiem, vītolu mietu un eglīšu dzīvžogiem gar ceļu. Traktoru, ar kuriem attīrīt ceļus no sniega, bija maz, tāpēc nereti to darīja strādnieki ar sniega lāpstām. Ar pretslīdes materiāliem – smilti un granti – nepieciešamības gadījumā nokaisīja tikai autobusu pieturas.
Pēc Otrā pasaules kara eglīšu un vītolu mietu dzīvžogus un sniega vairu sienas sāka izmantot plašāk. 1976. gadā gar Latvijas ceļiem bija ap 1480 km dzīvžogu un gandrīz miljons sniegvairu, ar ko pietika līdz 2000 km gara ceļa nožogošanai. 1970. gadu otrajā pusē sniega dzīvžogu stādīšana apsīka, jo tie aizņēma lauksaimniecības zemes. Daļu no ceļu aizsargstādījumiem izara, daļa zuda ceļu rekonstrukcijas rezultātā. 1990. gadu sākumā pasīvais ziemas dienests tika likvidēts.
Sākot no 20. gs. 50. gadiem, galvenos ceļus sāka kaisīt ar pretslīdes materiāliem. Sākumā tā bija smilts, ko ar lāpstām izkaisīja no zirga pajūga vai kravas auto. Stāvākās nogāzēs ceļu malās bija izvietotas ar skujām apsegtās smilšu kaudzes, kuras varēja izmantot gan ceļu remontstrādnieki, gan autobraucēji.
1970. gadu vidū sāka izvirzīt prasību galvenos ceļus tīrīt līdz melnajam segumam. Lai to panāktu, kaisīšanai sāka izmantot sāli (Na Cl), ko līdz 10 % apmērā piejauca kaisāmajai smiltij, tādā veidā sniegu no ceļa nokausējot. Kaisīšanai izmantoja gan speciālo tehniku, gan kaisītāju kā palīgierīci piestiprināja kravas automašīnām. Aktīvajā ziemas dienestā šajā periodā darbojās 300 auto greideri, vairāk nekā 300 kravas auto – smilšu kaisītāji un sniega pūtēji, kas uzturēja 14,7 tūkstošus km braucamu ceļu. Lielāku aizputinājumu gadījumā papildus ceļu tehnikai tika izmantoti arī buldozeri, par kuru lietošanu bija noslēgti līgumi ar meliorācijas uzņēmumiem.
Sākot no 1990. gadiem, lai uzlabotu braukšanas apstākļus uz valsts autoceļiem ziemas periodā, kā slīdamības samazināšanas materiālu izmanto mitro sāli (NaCl).
Mūsdienās autoceļu uzturētāju ziemas dienesta tehnikas arsenālā ir kravas mašīnas, kas aprīkotas ar kaisīšanas iekārtām un sniega lāpstām, greideri, ekskavatori un iekrāvēji, traktori un buldozeri. Ceļa seguma stāvokļa noteikšanai tiek izmantoti meteostaciju dati, kameru fotoattēli, dati no sensoriem, kas izvietoti uz automašīnām un sabiedriskā transporta autobusiem, kas pārvietojas valsts autoceļu tīklā. GPS dati palīdz uzraudzīt uzturēšanas darbu veikšanu.
Muzeja ekspozīcija ir izvietota trīs Šlokenbekas muižas ēkās un pagalmā. Kalna ratnīcas ekspozīcija stāsta par ceļu būves vēsturi Latvijā kopš XIII gadsimta un ceļu nozari XIX gadsimtā – pirms mehanizētā transporta ieviešanas, kad visus darbus veica ar zirgiem un ar rokām. Šī ekspozīcija ir atjaunota 2024. gadā.
Lejas ratnīcā atrodas ekspozīcija “Ceļu būvniecības tehnikas vēsture”, tajā izvietota lielgabarīta ceļu būves tehnika, kas tika izmantota periodā no XX gadsimta sākuma līdz 90. gadiem, tostarp unikāls Marshall tvaika veltnis. Pirms 50 gadiem šis veltnis kļuva par stūrakmeni jauna muzeja ekspozīcijai.
Savukārt muižas pagalmā izvietotas dažādos laikos ceļu darbos lietotās ierīces un tehnikas vienības, apskatāmi ceļu segumu paraugi, dažādos laikos izmantotie ceļu stabi u.c. ceļu būves un aprīkojuma elementi.
Muzeja Kungu mājas ekspozīcijā apskatāmas pirmās Latvijā lietotās ceļazīmes, ceļu meistara kabinets u.c. vēsturiski priekšmeti. Tur atrodas arī muzeja mainīgo fotoizstāžu zāle. Vēl līdz šā gada maijam tur ir apskatāma foto izstāde Sabiedriskā transporta pieturvietas un paviljoni 20. gadsimtā Latvijā.
Aicinām apmeklēt Latvijas Ceļu muzeju, darbalaiks ziemas sezonā, kas ilgst no novembra līdz aprīlim, ir no pirmdienas līdz piektdienai, plkst. 9.00–16.00. Vairāk informācijas par Latvijas Ceļu muzeju mājaslapā https://lvceli.lv/saites/celu-muzejs-un-ekskursijas/latvijas-celu-muzejs/.
