Kriminālprocess par bērnu tiesību pārkāpumiem bērnunamā patversmē «Annele» ir atjaunots, un viss sākas no jauna – pārbaudes, pratināšana, faktu noskaidrošana, iztaujāšana.
Kriminālprocess par bērnu tiesību pārkāpumiem bērnunamā patversmē “Annele” ir atjaunots, un viss sākas no jauna – pārbaudes, pratināšana, faktu noskaidrošana, iztaujāšana. Gluži kā nervu kamoli turpina dzīvot darbinieki, un viņu noskaņojumu pārņem audzēkņi.
Par to pārliecinājos pagājušajā nedēļā, kad vienu vakaru mēģināju sarunāties ar tās grupas puišiem, kuru tiesības ir skartas, un uzklausīt direktori un divas audzinātājas.
Puiši, kurus sastapu, ir tādi, kādi viņi var būt. Zēnu sacīto atstāstīt gan nāktos grūti, jo nezinu tās valodas, kuru rupjos vārdus viņi lieto, lai izteiktu savas emocijas. Tobrīd gribējās, lai līdzās man sarunas laikā būtu bērnu un ģimenes lietu ministrs Ainars Baštiks. Lai viņš to visu dzird. Varbūt piecu bērnu tēvam, kristietim būtu vairāk padoma, kā ar šiem zēniem saprasties un galvenais – kā viņiem palīdzēt tikt galā pašiem ar sevi.
Tie ir tikai bērni – nikni un nesavaldīgi, kādi mēdz būt arī mājās auguši pusaudži šajā vecumā. Bet šiem puišiem ir trūcis mātes mīlestības un savulaik tēva stiprās rokas, ko nevar aizstāt ne audzinātājas, ne pieaicināti palīgi.
Protams, vairāk par visu zēni gribētu dzīvot mājās pie saviem vecākiem, bet… šajā vietā vajadzētu sākt sarunu par atbildību un vainas apziņu. Bērnunama audzēkņu vecākiem tādas nav bijis, un ne jau bērni ir vainojami, ka viņiem jāizaug bērnunamā. Tomēr, manuprāt, šī patvēruma labās puses – pajumte, siltums, ēdiens bez maksas un piepūles katru dienu – viņi galīgi nenovērtē. Audzinātājai uzkliedz kā kalponei, lai mazgā traukus. Par to viņai maksājot algu.
Taču nedomāju, ka protests pret dzīvi attaisno atteikšanos mācīties. “Kopš decembra neesmu skolā bijis un netaisos iet. Kā gribu, tā daru, tā ir mana dzīve un viss. Kad kļūšu pilngadīgs, viss uzreiz būs savādāk. Strādāšu, pelnīšu un dzīvošu labi.” Diemžēl tik naivi ir gandrīz septiņpadsmit gadu veca piektklasnieka spriedumi…
Pēc Bērnu un ģimenes lietu ministrijas pieprasījuma kriminālprocess par “Anneli” atsākts, jo prokuratūra atzinusi, ka Policijas pārvaldes lēmums par atteikšanos ierosināt krimināllietu ir pieņemts nepamatoti. Nav izpildītas visas nepieciešamās izmeklēšanas darbības. Nav izvērtētas pielietotās vardarbības sekas un miesas bojājumu smagums, šādas rīcības juridiskā kvalifikācija, bērnunama “Annele” vadības rīcība, uzaicinot uz pārrunām ar bērnunama audzēkņiem apsargus un nesekojot, kādā veidā tie veic bērnu audzināšanu.
Mani šajā faktā mulsina tikai viens – vai “Annele” tiešām ir pats sliktākais bērnunams Latvijā vai arī ministrija ar šo piemēru grib parādīt, ka var ko panākt. Taču ko īsti?
Grūti audzināmi bērni nav piedzimuši bērnunama darbiniekiem, bet konkrētiem cilvēkiem. Katru dienu Latvijā piedzimst kāds bērns, kurš pēc ģimenes valsts pabalsta saņemšanas nevienam nav vajadzīgs. Esmu sastapusi dažus no šādiem bērniem un zinu, ka normālam cilvēkam pat ļaunākajos murgos nerādās tā elle, kādu viņi piedzīvojuši savā neilgajā mūžiņā. Manuprāt, tas būtu īstais Bērnu un ģimenes lietu ministrijas, valsts bērnu tiesību aizsardzības institūciju darba lauks pirmsākumos.
