Tuvojoties Pasaules hokeja čempionātam, NATO samitam, valstī aktīvāk tiek iztirzāta tēma par Latvijas tēlu. Pašlaik runasvīri satraukušies, ka mūsu dzimtene izskan pasaulē kā lēta alkohola un sekstūrisma zeme.
Tuvojoties Pasaules hokeja čempionātam, NATO samitam, valstī aktīvāk tiek iztirzāta tēma par Latvijas tēlu. Pašlaik runasvīri satraukušies, ka mūsu dzimtene izskan pasaulē kā lēta alkohola un sekstūrisma zeme. Par mūsu valsts tēla veidošanu atbildīgais Latvijas institūts ir gatavs izstrādāt valsts tēla komunikāciju stratēģiju, pieprasot no nākamā gada valsts budžeta 150 tūkstošus latu. Taču tā ir tikai sākuma stadija, jo vajadzīgi pētījumi dažādās jomās, lai veidotu vienotas vadlīnijas turpmākām darbībām. Neapšaubāmi, veiksmīgi attīstot valsts tēlu, iegūst gan iedzīvotāji, gan arī uzņēmēji.
Pagājušajā mēnesī viesojoties Āzijā, nācās sastapties ar vairāku valstu pārstāvjiem, no kuriem katram bija savs viedoklis par mūsu zemi. Piemēram, vjetnamieši, izdzirdot, ka esi no Latvijas, vien māj ar galvu, smaida un atkārto vārdu “Latvija”, norādīdami, ka zina šo valsti. Taču patiesībā viņiem nav ne mazākās sajēgas, uz kuru debespusi šī zeme meklējama. Protams, Latvijai iekļauties šīs valsts tirgū ir diezgan sarežģīti, un arī Vjetnamas informācijas telpā diez vai Latvijas vārdu bieži var sastapt.
Turpretī zviedri manī atpazina pazīstamus vaibstus un nosauca par kaimiņieni, apstiprinot, ka Latvija ir valsts, kur gribas atgriezties. Savukārt ilgāka diskusija izvērtās ar lielās Austrumu kaimiņzemes iedzīvotāju, kurš izrādījās Jekaterinburgas (bijušās Sverdlovskas) Domes pārstāvis. Viņa izpratnē “Pribaltika” ir vienots veselums, un vīrietis bija patiesi izbrīnīts, ka Lietuvā, Latvijā un Igaunijā runā katrs savā valodā. Viņu interesēja fakts, cik bieži mēs mājās savā ģimenē runājam krieviski. Nesaprotams Domes pārstāvim šķita naturalizācijas process, jo Latvija salīdzinājumā ar Krieviju nav nekas un kāpēc krievvalodīgajiem būtu jāmācās svešvaloda.
Patiesībā nav jābrīnās par šādu viedokli, jo vēl ne visai sen Maskavas oficiālajā televīzijā tika pārraidīts sižets, kurā televīzijas dāmīte demonstrēja savu šķirnes suni, kuram izsniegta īpaša pase. Ironiski tas tika salīdzināts ar nepilsoņu pasēm, kas daudzus tūkstošus padarot par otrās šķiras ļaudīm. Taču domnieks savos uzskatos bija vēl kategoriskāks, norādot, ka Latvijā nekā nav – ne derīgo izrakteņu, ne attīstītas ražošanas ar augstu pievienoto vērtību. Tāpēc, viņaprāt, mūsu zemi nepieciešams atkal pievienot Krievijai. Savukārt pats Latvijas tēls viņam asociējas vienīgi ar Raimonda Paula dziesmām, kuras Krievijas vidienē labprāt klausās joprojām.
Ko mēs patiesībā varam piedāvāt, veidojot tēlu? Pagaidām tās ir netveramas lietas, kā, piemēram, zeme, kas dzied.
