Lieldienas ir svētki, kad dzīvība triumfē pār tumsu un bezcerību. Gan reliģiskais, gan laicīgais pasaules uzskats šajā jautājumā var kļūt vienoti, ja tiek atzīts – katra dzīvība ir unikāls Dieva darbs, tālab īpaši saudzējams.
Lieldienas ir svētki, kad dzīvība triumfē pār tumsu un bezcerību. Gan reliģiskais, gan laicīgais pasaules uzskats šajā jautājumā var kļūt vienoti, ja tiek atzīts – katra dzīvība ir unikāls Dieva darbs, tālab īpaši saudzējams.
Kristīgās ētikas principi
Gavēņa laikā Skaistkalnē notika rekolekcijas par ģimenes vērtībām un jauniešu savstarpējām attiecībām, ko rīkoja organizācija “Par dzīvību”. Tā darbojas daudzās pasaules valstīs – arī Latvijā.
Nevalstiska struktūra, kas sākotnēji apvienoja katoļticīgos, tagad ir kļuvusi par ekumenisku organizāciju. Tās uzdevums ir aktualizēt dažādus sabiedrības dzīves procesus, piedāvājot kristīgā ētikā balstītu pieeju. Viens no svarīgākajiem jautājumiem, kas atrodas uzmanības lokā, ir vēl nedzimušu bērnu dzīvības aizsardzība, lai ar lūgšanām deviņu mēnešu garumā stiprinātu ģimenes un mazinātu dzīvības apdraudētību mātes miesās. Šo praksi sauc par garīgo adopciju, skaidro organizācijas “Par dzīvību” valdes priekšsēdētāja Diāna Staņko.
Lūgs par piekto bērnu
Skaistkalnes baznīcā 2. aprīlī garīgās adopcijas solījumus deva kristieši no visiem Latvijas novadiem. Ir nepieciešama augsta personības brieduma pakāpe, lai izšķirtos par tik svarīgu lēmumu, jo diendienā lūgt par anonīmu dzīvību, nemitīgi raidot labas domas, ir liela atbildība. Rīdziniece Lāsma Aleksandrova, Sāpju Dievmātes katoļu draudzes locekle, garīgās adopcijas solījumu jau deva piekto reizi. Viņa dalās izjūtās: “Apziņa, ka, iespējams, esmu palīdzējusi kādam bērniņam nākt pasaulē, ir īpaša. Dzīvības, par kurām lūdzam, parasti dēvējam par saviem bērniņiem. Pašas bērni jau ir pieauguši un patstāvīgi. Man ir arī mazmeitiņa. Organizācijā “Par dzīvību” iesaistījos 2001. gadā, un kopš tā laika dzīvē ir notikušas lielas pārmaiņas. Ir mainījusies mana uztvere, domāšana, attieksme pret laicīgām vērtībām. Ilgus gadus strādāju labi atalgotu frizieres darbu, bet tad nolēmu, ka varu palīdzēt cilvēkiem citādi. Apzināti sāku sevi gatavot kristīgās kalpošanas darbam un jau gadu esmu Rīgas tuberkulozes slimnīcas kapelāne, piedalos arī Marijas leģiona aktivitātēs, sniedzot garīgu mierinājumu slimniekiem, pansionātu iedzīvotājiem un trūkumcietējiem.”
Veicina iekšēju disciplīnu
Lāsma Aleksandrova ir gandarīta, ka pie Dieva atgriezies viņas vīrs Valērijs. Kāzu 24. gadadienā, kas pārim bija 2. aprīlī, Lāsma un Valērijs pirmo reizi baznīcu apmeklēja kopā. Šo dienu Skaistkalnē viņi ilgi atcerēsies, jo Lāsma kārtējo reizi apņēmās lūgt par nedzimuša bērna dzīvību.
Rīgas Marijas Magdalēnas draudzes locekle, studente Solvita Kilviņa, gavēņa laikā pieņēma lēmumu iesaistīties garīgas adopcijas kustībā, nodibinot saikni ar dzīvību, kam Dievs ir nolēmis nākt pasaulē. Jauniete iepazīstina ar lūgšanu kārtību: “Katru dienu ir jānoskaita Rožukroņa viens noslēpums, “Mūsu Tēvs debesīs”, “Esi sveicināta, Marija!”, kā arī speciāla lūgšana, domājot par bērnu un viņa vecākiem. Stingri jāievēro gavēņa noteikumi, jācenšas pārvarēt nelāgus ieradumus. Tā ir stingra iekšēja disciplīna, kas kļūst par dzīvesveidu deviņu mēnešu garumā.”
Paļaujas uz žēlastību
Medicīnas māsu koledžas studente Laura Savicka rekolekcijās Skaistkalnē piedalījās otro reizi. Viņa nebaidās atzīt, ka iekšēji vēl nav gatava nodot garīgās adopcijas solījumu. Laurai ir grūti saprast, kā var dzīvot bez ticības. “Cilvēki, kuri nepaļaujas uz Dievu, taču ir pilnīgi neaizsargāti! Man ir ļoti nepieciešama drošība, ko var sniegt tikai ticība. Turklāt es šajā pasaulē dzīvoju arī tāpēc, lai palīdzētu citiem. Ticība sniedz spēku un katram paver iespējas būt noderīgam cilvēkiem,” uzskata studente.
Diāna Staņko atklāj, ka solījumus lūgt par nedzimušiem bērniem dod dažādu paaudžu cilvēki – arī astoņdesmitgadīgas sieviņas. Reizēm šķiet, ka viņas labāk izprot garīgās adopcijas būtību nekā izglītoti un daudz jaunāki cilvēki. Lai izšķirtos par iesaistīšanos dzīvības sargāšanā, jāieklausās sirdsbalsī un pilnīgi jāpaļaujas uz Dieva spēku, jo nekādi racionāli argumenti neder.
Latvijā garīgās adopcijas prakse tika ieviesta 2001. gadā Skaistkalnes Dievmātes svētvietā. Savu pārliecību kristieši balsta ticībā Dieva neierobežotajai žēlsirdībai. Viņš ir dzīvības devējs, un Viņa griba nosaka, lai katrs ieņemtais bērns dzīvotu un būtu cilvēkmīlestības apņemts.
