Tāpat kā daudziem pagājušā gadsimta 50. gadu bērniem, arī IVARAM ZUBOVAM nav īpašu atmiņu par Lieldienu gaidīšanu mazotnē. Par kristīgu svētku svinēšanu toreiz galvu nevienam neglaudīja.
Tāpat kā daudziem pagājušā gadsimta 50. gadu bērniem, arī IVARAM ZUBOVAM nav īpašu atmiņu par Lieldienu gaidīšanu mazotnē. Par kristīgu svētku svinēšanu toreiz galvu nevienam neglaudīja.
Ivara vecāki smagi strādāja, tētis – kolhozā, mamma bija skolotāja un tika pārcelta no vienas skolas uz otru, un ģimene mainīja dzīvesvietas. Būdams mazs, Ivars daudz laika pavadījis ar tēvamāti. Tad arī iemācījies burtot. Tēvabrāļa Ulmaņlaika skolas grāmatās atradis latviešu tautasdziesmas un tās lasījis no rīta līdz vakaram.
Tagad Ivaram ir 51 gads, viņš un sieva Anita ir septītās dienas adventistu Bauskas draudzes locekļi.
Ko tev tagad nozīmē Lieldienas? Kristus augšāmcelšanos? Šūpoles un krāsotas olas?
– Manai ģimenei Lieldienas sākas ar rīta dievkalpojumu Bauskas pilī, ko rīko adventistu draudze kopā ar Pestīšanas Armiju. Tās ir īpašas izjūtas, sastopot un godinot Kristus augšāmcelšanos, gaismai austot. Lielās meitas Laura un Zanda vienmēr cenšas šajā laikā atbraukt uz mājām. Mazajai Gabriēlai par to īpašs prieks. Krāsojam olas un nekaunāmies par šo pagānisma tradīciju, jo tas ir mīļi un ģimeniski. Esam pietiekami elastīgi, izmantojam šos svētkus, lai runātu par Kristu, augšāmcelšanos, un vērojam šīs norises dabā.
Cik gara ir jūsu ģimenes vēsture?
– Precējies esmu 26 gadus. Sieva ir Bauskas slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības feldšere. Ir izdevies izveidot tādas attiecības ģimenē, ka bērniem patīk būt mājās arī tagad, kad vecākajām meitām ir sava dzīve. Laura ir arhitekte tehniķe, beigusi Rīgas Celtniecības koledžu. Zanda absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitātes Informātikas institūtu, strādā nekustamo īpašumu vērtēšanas firmā Jelgavā, ir precējusies. Gabriēlai ir deviņi gadiņi. Kad viņa pirms diviem gadiem sāka mācīties 1. klasē, es iestājos augstskolā.
Tev piemīt īpašs azarts mācīties. Divas profesionāli tehniskās skolas, tagad augstskola. Tu biji arī viens no Bauskas angļu klubiņa dalībniekiem 90. gados, kad Bauskā strādāja Amerikas Miera korpusa brīvprātīgās.
– Tie bija ļoti svētīgi gadi. Ne tikai mācījāmies valodu, bet arī baudījām lielisku saskarsmi ar cilvēkiem, kuri auguši absolūti citā vidē, ar citiem ieskatiem nekā mēs. Sajutām, ka pasaule nebeidzas ar Latvijas, kādreizējās PSRS un pat Eiropas robežām.
Vairākas reizes esmu sācis kaut ko no jauna. Mācos ar interesi, nekad taču nevar zināt visu. Studiju grupā esmu kopā ar daudz jaunākiem cilvēkiem, bet bez lepošanās varu teikt, ka zemākais vērtējums man ir bijis 7, visi pārējie ir augstāki. Esmu pārliecinājies, ka mācīšanās rada izmaiņas personībā. Bija jāraksta studiju darbs par personības attīstības vecuma posmiem, un man bija, ko sacīt arī par sevi. Balstos uz iegūtajām teorētiskajām zināšanām un pieredzi.
Nekad neesi bijis bez darba, tev ir vairākas profesijas un tomēr esi izlēmis braukt projām.
– Tāpēc, ka Īrijā saredzu attīstības iespējas sev. Neesmu sertificēts interneta tehnoloģiju speciālists. Jāteic, ka augstskolas studiju programmā esmu nedaudz vīlies, rezultāts nav tāds, kā tika solīts. Lai izstudētu šeit, vajag ilgāku laiku un daudz vairāk naudas. Īrijā pieaugušo izglītība ir ļoti augstā līmenī. Ja tā ir pieejama Eiropas Savienības pilsoņiem, tad braucu, piereģistrējos, mācos un strādāju. Tas varētu būt vismaz gads, lai, izmantojot Īrijas iespējas, iegūtu ES sertifikātu informāciju tehnoloģijās.
Vai nav tā, ka promesot daudz atņemsi ģimenei?
– Zinu, ka manis pietrūks, taču esam izplānojuši – ja palikšu tur ilgāk par gadu, tad mazo meitu un sieviņu ņemšu pie sevis. Man ir jānostabilizējas Īrijā jau līdz šim rudenim. Esmu pieradis sevi nesaudzēt, daudz strādāt un, askētiski dzīvojot, iet uz mērķi. Ja man būtu 30 gadu, teiktu, ka pēc pieciem gadiem atgriezīšos kā zinošs speciālists, kas noderīgs savai valstij. Mans mūžs ir jau pāri pusei. Jādomā, kādas būs vecumdienas, un tieši tas liek man izmantot laiku un iespējas.
Trīs bērni – arī tas jums abiem ar Anitu nav bijis viegli.
– Zini, bērnus nekad neesam uztvēruši kā nastu. Es atceros – kad Laura un Zanda bija mazas, katru vasaru ar laivām braucām pa upēm. Mazajai to nav laimējies izbaudīt, jo mēs ar Anitu pēdējos gadus esam tikai strādājuši, strādājuši, strādājuši, lai māsas var studēt. Tagad gribas vairāk ko dot mazajai meitai. Pienācis laiks apstāties, lai atrastu vietu sev un ģimenei.
Augšāmcelšanās katram jāpiedzīvo sevī. Dzīve ir dinamiska, jāmaina attieksme pret lietām, jo katrā negatīvā pieredzē var atrast kādu pozitīvu mācību. Ceru, ka Dievs pavērs ceļu, ja Viņa plānos šāda vajadzība man ir paredzēta. Uzticos un ceru, ka aizbraukšana uz Īriju nebūs laušanās durvīs, kuras man varētu būt slēgtas.
***
IVARS ZUBOVS
– Dzimis Alūksnes rajona Ilzenes pagastā, mācījies Gulbenes rajonā, beidzis Ogres rajona Taurenes vidusskolu. Ieguvis elektriķa, vēlāk radioaparatūras regulētāja profesiju.
– 18 gadu strādājis par elektriķi kādreizējā starpkolhozu konservu fabrikā, desmit gadu – a/s “Latvenergo” Dienvidu elektrisko tīklu Bauskas tīklu rajonā par elektrouzskaites iekārtu montieri. Vadījis radioamatieru grupu Bērnu un jauniešu centrā.
– Studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā. Šajā mācību gadā pasniedzis informātiku Īslīces vidusskolā.
– Jūnijā Ivars dosies uz Limerikas pilsētu Īrijā – mācīties un strādāt. Mājās viņu gaidīs sieva Anita un meitas Laura, Zanda, Gabriēla.
