Zaļināšana vienlīdz svarīga kā lielajās, tā mazākās saimniecībās
Eiropas zaļā kursa stimulētā lauksaimniecības nozares zaļināšana prasa ne tikai ieguldījumus jaunās tehnoloģijās un citādas prakses apguvi, bet arī domāšanas maiņu.
Turpinot iepriekšējā numurā sākto tēmu par zaļināšanas ietekmi uz zemnieku darbību, Bauskas novada lauksaimnieki sarunās ar «Bauskas Dzīvi» vērtē, kā pielāgojas prasībām, kādus ieguvumus sniedz un sarežģījumus rada to izpilde.
Lielsaimniecībā Viesturu pagastā
Foto – Māris Krūmiņš
Near zemi
Viesturu pagasta zemkopis Raitis Mackevičs pārstāv lielsaimniecību, ko veido viņa saimniecība «Laukdrieži» un tēva «Ceriņi». Kopā tie ir aptuveni 1200 hektāru, kur audzē 7– 8 dažādas laukaugu kultūras.
R. Mackevičs savu uzņēmumu raksturo kā tipisku augkopības saimniecību, taču tās laukos aug ne tikai ierastais sortiments, bet arī Zemgales ainavā retāk redzētie eļļas lini.
Viesturnieki no citām lielajām saimniecībām atšķiras ar to, ka jau kopš 2019. gada near zemi. Te strādā tā dēvētajā bezaršanas sistēmā, kad augsni nekustina, bet kultūras iesēj ar specifisku sējmašīnu. Bezaršana iet roku rokā ar zaļināšanas starpkultūru sēju, kas aug aptuveni trešdaļā platību. Pamatideja ar šādu saimniekošanu bijusi uzlabot augsnes dabīgo auglību un organisko vielu daudzumu, kā arī samazināt izmaksas.
«Mēs dažkārt aizmirstam, ka augsne ir mūsu galvenais resurss,» saka Raitis, «tā ir filozofija, ko neiedziļinoties skeptiķi noraida, bet, izpētot un izglītojoties, savos laukos redzam pilnīgi pretējo. Arī mēs vēl joprojām esam izglītošanās un mācīšanās ceļā. Tagad parādās arī termins reģeneratīvā lauksaimniecība, kuras virzienā skatāmies. Tā ir augsnes nekustināšana, augu aizsardzības līdzekļu, ķīmiskā mēslojuma samazināšana vai izslēgšana. Tā paredz arī lopu integrāciju.»
Mazāk mēslojuma, stiprāka augsne
Kritiķi bezaršanu nereti saista ar pastiprinātu nezāļu savairošanos, taču Raitim ir pretējs viedoklis – ja augsni neapvērš un nekustina, sēklu banka ir augšējos 5-7 centimetros un strauji samazinās ar katru gadu, jo platības apstrādā ar herbicīdiem.
Bezaršanas pieeja devusi iespēju samazināt mēslojuma daudzumu par aptuveni 25%, jo tiešajā sējā tas augsnē nonāk kopā ar sēklu.
«Integrējot bezaršanas metodi un starpkultūras, fosfora, kālija un organisko vielu saturs mūsu augsnē ir pieaudzis. To apliecina analīžu rezultāti, kurus grūti apstrīdēt,» sasniegto pamato saimnieks.
Viesturu pagasta saimniecība piedalās vairākās ekoshēmās, taču, Raita vērtējumā, augu aizsardzības līdzekļu samazināšanai, augsnes nekustināšanai, oglekļa uzkrāšanai augsnē ir pārāk mazs atbalsts, salīdzinot ar citiem procesiem. Viņš ekoshēmu skaitu pat paplašinātu, lai katrs saimnieks varētu iet tajā virzienā, kādā vēlas.
Tā kā saimniecībā digitalizācija ir ikdiena, Raitim atskaitīšanās problēmas nesagādā. Jā, tā zemniekus ieliekot noteiktos rāmjos, taču, viņaprāt, dati atbildīgajām nozares institūcijām ir vajadzīgi, kaut vai lai varētu aizstāvēt mūsu lauksaimnieku intereses Briselē. Tracinoša gan esot iestāžu nespēja savstarpēji apmainīties ar datiem, bet pieprasot, lai lauksaimnieks tos ievada vairākkārt arī sistēmās, kas nav tieši saistītas ar noza-ri.
Uzskaite palīdz izlemt
Mēdz teikt, ka lielsaimniekiem «galvassāpju» esot vismazāk, ta-ču Raitis tam nepiekrīt – tiem vienkārši ir citi pārdzīvojumi. Viņaprāt, mazajiem nereti sagādājot problēmas tas, ka saimnieki paralēli strādā arī algotu darbu, tāpēc vienkārši pietrūkst laika. Turklāt palīdzību sniedzot dažādas organizācijas, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrs (LLKC) bez maksas piedāvā saimniecī-
bas pārvaldības sistēmu «Mans lauks». Pēc Raita domām, ja saimniecība ir gājusi līdzi laikam un tai ir uzskaites sistēma, var redzēt, kura kultūra ienesīgāka, kuros laukos mazāk jāmēslo utt. Ja viss ir tikai uz lapiņas, grūti novērtēt un pieņemt pareizus lēmumus.
Viesturiešiem ir lauksaimniecības datu uzskaites sistēma, kurā ievada pilnīgi visu paveikto – ne tikai mēslojumu, augu aizsardzības līdzekļus, bet arī rezerves daļas, darba stundas cilvēkiem, zemes nomas mak-su u. c. Tas dod ļoti labu pārskatu par visām izmaksām.
Mākslīgais intelekts nes progresu
Tehnikas parka modernizēšanai divas trešdaļas no saimniecības traktoriem ir aprīkoti ar precīzajām tehnoloģijām. Pēc Raita vērtējuma, mēs Latvijā tehnoloģijās esam tālu tikuši. Eiropas Savienības (ES) fondi ir palīdzējuši ļoti strauji attīstīties un sasniegt augstu līmeni. «Taču tas vēl ir jāmāk izmantot,» piebilst zemnieks.
Raitis uzskata, ka ar mākslīgo intelektu lauksaimniecībā sagaidāms straujāks progress, jo īpaši augu aizsardzībā, ļaujot samazināt izmantojamo līdzekļu daudzumu, kas aktuāli arī Viesturu saimniecībā. Vēl gan gadi 5-7 esot jāpaciešas.
Zemnieku lielāko pretestību izraisījušās prasības par neražojošu buferjoslu gar novad-grāvjiem un zaļo joslu veidošanu Raitis vērtē pragmatiski: «Mēs visi gribam ražot no katra kvadrātmetra, ko esam nopirkuši par bargu naudu, bet esam aizmirsuši par dabas procesiem. Ja paskatās no šīs perspektīvas, nav grūti izpildīt prasības, ja vēl turklāt saņem par to kompensāciju. Bieži šajās teritorijās tāpat ir ražas kritums. Tie ir papildu metri, kur noturēt nezāles.»
Raita saimniecībā neražojošajās joslās sēj arī ziedošas sugas, lai tur veidotos labo kukaiņu kolonijas, kas traucētu, mūsuprāt, kaitīgākajiem emigrēt no viena lauka uz otru.
Pie dārzeņaudzētāja Vecsaulē
Labākai ražai
Dārzeņu audzētājs no Vecsaules pagasta Nikolajs Maikūns ir mazais lauksaimnieks. Viņa saimniecībā ir 10 hektāri, daļā no tiem ik gadu audzē pircēju iecienītos ķiplokus, pelēkos zirņus, kartupeļus, bietes, burkānus. Neskatoties uz kartupeļu neražu pērn, Nikolaja apcirkņos vēl daudz tupeņu, turklāt skaisti un labi glabājušies. Runājot par tiem, nonākam pie secinājuma, ka, iespējams, viņa izvēlētais saimniekošanas veids ļāvis iegūt ražu, kamēr daudziem tā noslīka dubļos.
«Domāju, ka tas ir zaļināšanas ieguvums. Augsne elpoja, spēja mitrumu izlaist cauri,» teic dārzeņu audzētājs.
Pēc saimniecības lieluma Nikolajs oficiāli pat esot atbrīvots no zaļināšanas prasībām, tomēr pie vairākām metodēm viņš pats nonācis vēl pirms ES norādījumiem. Pats svarīgākais dzinulis bijusi augsne.
Nikolajs saka: «Viss sākas ar to, cik veselīga ir augsne. Tas ir pamats visam. Cik tajā ir dārzeņiem labvēlīgu vielu, baktēriju un visa pārējā. Dārzeņi barojas no augsnes. Kas ir tajā, tas arī izaug. Var izmantot minerālmēslus, bet paies daži gadi, un zeme paliks par sausu kluci. Tā mums te bija – desmit gadi ar asarām. Tagad iesēju un rēķinos, kas izaugs.»
Citāda agrotehnika
Jauna pieeja saimniecībā, orientējoties uz augsnes uzlabošanu, pamazām ieviesta jau kopš 2010. gada. Gadiem saimniecībā bija piekopta tradicionālā pieeja – viss labi noarts melns. Taču izrādījās, ka nedz augsnei, nedz augiem tas nav labākais. Pašlaik dārzeņiem zemi near, saimniecībā pat arkla vairs nav. Izmanto dziļirdināšanu, diskošanu, jo ar aršanu daudz ko iznīcina, sabojā dabīgo fonu. Turklāt vietā, kur saimnieko Nikolajs, nav tik biezs auglīgās augsnes slānis. Intensīvi arot, augšpusē izceļ neauglīgo zemi. Turklāt augšējo slāņu mikroorganismi nevar izdzīvot, iearti dziļumā, un otrādi – apakšējiem neder gaisma un skābeklis.
Saimniecībā ļoti daudz izmanto starpkultūru sēju. Uz ziemu neviens lauks miegā nedodas bez seguma. Tā pavasarī mazāk izskalo barības vielas, samazinās augsnes erozija. Treknu punktu vecajai zemkopības praksei pielikusi krīze, kad sākās karš un trūka mēslojuma. Viss bija tik dārgs, ka nevarēja atsperties. Tāpēc Nikolajs nolēma – vienkārši sēs un stādīs, kas izaugs, tas izaugs! Izauga, pat ļoti labi, jo augsnē bija rezerves – nu gluži kā bankā uzkrājums!
Tūlītējus augļus nenes
Nikolajs neslēpj, ka sākums bija smags. Jaunajai pieejai bija vajadzīga citāda domāšana un lieli ieguldījumi, jauna tehnika. Mazajiem, lai pārorientētos uz citādu saimniekošanu, tieši tas varētu būt klupšanas akmens, spriež Nikolajs. Turklāt ieguldījumu augļus tik ātri nevar baudīt. Pašiem bijuši tādi mirkļi, kad gribējies visu mest pie malas, bet ticība ir, ka ieguldītais ar laiku atmaksāsies.
«Var teikt, ka pēdējos trīs gadus lauksaimniecība jau ir bizness, nav vairs tikai hobijs – sēju un baudu visu, kas notiek augsnē. Prieks un gandarījums,» atzīst «Meistaru» saimnieks.
Ar ES fondu atbalstu «Meistaros» iegādāta jauna starpkultūru sējmašīna, kas labi strādā ar mazām izsējas normām. Tā aprīkota ar GPS sistēmu, kas ļauj regulēt izsējas devu atbilstoši laukam. Virzīšanās uz digitalizāciju esot neizbēgama visos lauksaimniecības posmos. Nikolajs pajoko – kā mazajam lauksaimniekam traktors gan viņam droši vien būšot jāstūrē līdz pēdējai dienai, jo autonomo spēkratu izmaksas nebūs paceļamas.
Jāmācās nepārtraukti
Darbs ar jaunajām tehnoloģijām Nikolajam vēl jāapgūst, taču viņš uzskata, ka jāmācās nepārtraukti. Turklāt mazā saimniecībā ir jādara viss, lai darbus varētu padarīt ātrāk, iztērējot mazāk resursu, bet bez tehnoloģijām to vairs nevar.
Augsne par Nikolaja lēmumiem esot ļoti pateicīga. Īpaši to parādīja pagājušais gads – kad daudzviet pludoja, «Meistaru» saimniecībā lauki spēja absorbēt mitrumu.
Līdzīgi kā Raitis Mackevičs, arī Nikolajs atspēko nezāļu problēmu bezaršanas metodē, savukārt, lai cīnītos pret slimībām, izmanto bioloģiskos preparātus. Pašlaik šis segments esot ļoti attīstīts. Iepriekš «Meistariem» bijusi sadarbība ar lietuviešu uzņēmumiem, tagad izmēģinās pašmāju ražojumu. Taču Nikolajs atkārtoti uzsver – arī tas nav ātra rezultāta garants, tas ir ieguldījums ilgtermiņā.
Otrs ļoti svarīgais aspekts cīņā ar slimībām ir sēklas materiāls. Te piepildās teiciens – ko sēsi, to pļausi. «Meistaros» to cieši ievēro un sēklu atjauno.
Nikolajs izmanto vairākas ekoshēmas: saudzējošo lauksaimniecību, minimālo augsnes apstrādi, kaļķošanu. Dažkārt saņemtais atbalsts ir ļoti mazs, bet zemnieks uz to skatās plašāk, ne tikai kā uz papildu naudu. Viņš uzskata, ka var pienākt brīdis, kad subsīdiju vairs nebūs, jo tas kropļo tirgu. Tāpēc viņš izmanto visas iespējas, lai modernizētu saimniecību. Pēc tam atlikšot tikai domāt ar galvu, rēķināt, kur ieguldīt, ko sēt un stādīt.
Brunavas pagasta «Purenēs»
Obligāts, kad to prasa ES
Aijas Varkales zemnieku saimniecībā «Purenes» Brunavas pagastā apsaimnieko nedaudz vairāk kā 100 ha, audzē kviešus un rapsi, šogad plāno izmēģināt zirņus.
Pārcilājot izmantotās ekoshēmas, Aija secina, ka daļu zaļināšanas prasību «Purenēs» ievērojuši jau agrāk, tai skaitā minimālo augsnes apstrādi. Tas darīts, lai ietaupītu līdzekļus un ātrāk apstrādātu platības. Aija pieļauj, ka nedaudz augsnes auglību tas uzlabojis, taču īpašu ieguvumu pagaidām nav nesis. Arī nezāļu mazāk nav, bet mainījies to spektrs.
Arī šajā saimniecībā starpkultūras nav nekas jauns. Visur, kur sēj vasarājus, rudenī iesēj starpkultūras. Nav slikti, ka tagad par to pienākas papildu atbalsts, tomēr Aiju mulsina, kā nereti zaļā prakse top obligāta, tiklīdz to pieprasa Eiropa.
Saimniecībā par ES atbalstu ir iegādāts precīzais miglotājs, ko zemkope vērtē pozitīvi. Lai gan saimniecības izmēra dēļ ietaupījumu uz tā rēķina nejūt, taču augu apstrāde esot vienmērīgāka. Iegādāta arī tehnika bezaršanas metodei. Precīzā minerālmēslu kliedētāja gan nav, jo tas ir ļoti dārgs.
Grāvmalas, kādas nu ir
Sarežģīta prasība saimniecībai ir neražojošās grāvmalas. To kopšanai nepieciešams speciāls agregāts, kas maksā vairāk naudas. Ar parasto mājsaimniecības pļāvēju tur neko nevarot izdarīt. Līdz ar to grāvmalas atstātas tādas, kādas tās ir, bet tur noaug nezāles, patveras kaitēkļi. Tāpēc nevarot veidot zaļās joslas, jo tam nav tehnikas, un atbalsta līdzekļi tādu neļautu iegādāties.
Kā problemātisku mazākās platībās Aija min prasību par ne mazāk kā četrām kultūrām, ko pamato ar dažādu augu aizsardzības līdzekļu nepieciešamību, bet tik mazus tilpumus iegādāties nevarot. Esot grūti tam sagatavot arī miglotāju.
Aija atminas, ka sākumā par dalību ekoshēmās solīts lielāks atbalsts. Tomēr visbiežāk tā ir minimālā summa, jo uz finansējumu pretendē daudz lauksaimnieku.
Mainās periodi, mainās prasības
Tā kā «Pureņu» saimniece ar tehnoloģijām esot uz tu, viņai nesagādā problēmas datu ievadīšana un atskaitīšanās. Ir bijušas neskaidrības, bet tāpēc iestādēs ir speciālisti, kuru pienākums ir palīdzēt. Pirmais gads bijis problemātiskāks, sistēma bremzēja, taču tagad prasības sarukušas, sūdzēties vairs nevar. Absurda gan šķiet prasība pierādīt, ka jauniegādāto miglotāju izmanto. «Vai ir kāda vajadzība to pirkt, lai tas stāv smukumam?» retoriski jautā Aija.
Viņa spriež, ka drīz, 2028. gadā, būs jauns periods, kas, visticamāk, atkal nāks ar jaunām prasībām. Katra perioda sākumā ir sarežģīts posms, kamēr aprodi, un atkal jau klāt nākamais!
Nākotnes perspektīvā zaļināšanas prasības lielas bažas neraisot, jo pirmās ambiciozās ieceres apslāpēja pandēmija un karš. Lielāku satraukumu raisot iespēja, ka lauksaimnieku fondus varētu apvienot ar visiem valstij piešķirtajiem. Tad cerība iegūt atbalstu varētu krietni sarukt.
Aija spriež, ka sliktos gados kā pērn Eiropas atbalsts var būt lauksaimnieka vienīgie ienākumi. Ar tiem vismaz kredītus var nomaksāt. «Kad iesēj, nekad nezini, kā būs. Līdz pat pēdējam brīdim, kad iebrauc laukā un redzi, vai ir raža, vai ir kvalitāte. Un tas ir turpat vesels gads,» saka Aija. Taču viņa atzīst, ka lauksaimniecība tomēr ir bizness. Ja redzi, ka nevari nopelnīt un savilkt galus, tad ir jātaisa ciet un jādomā cits variants. Kaut arī lielai daļai lauksaimnieku tā ir visa dzīve un ikdiena, atzīst saimniece. ◆
