RITAI JIRGENSONEI Gailīšu pagastā svētdien, 23. aprīlī, būs 65. dzimšanas diena.
RITAI JIRGENSONEI Gailīšu pagastā svētdien, 23. aprīlī, būs 65. dzimšanas diena.
Tiekoties ar Ritu, droši var apgalvot, ka enerģija un drosme ir viņas sabiedrotie. Jubilāre mūs aicināja virtuvē un sarunu sāka, iepazīstinot ar fotogrāfijām, piebilstot: “Jāparāda jau tās ir, citādi vēl neticēs tam, ko stāstīšu.”
“Vienu gan es noteikti vēlos uzsvērt – 30. aprīlī ar vīru Ivaru svinēsim rubīnkāzas – 40 gadu kopdzīvi. Iedomājieties tik – toreiz, kad precējos, man bija 25 gadi, jau nedēļu biju vecmeita. Abi mācījāmies poligrāfijas mākslas arodskolā, tur arī iepazināmies,” stāsta Rita. “Tad gan man daudz brīva laika nebija, jo aktīvi sportoju – basketbols man bija īpaši tuvs. Tā kā labi spēlēju, mani aicināja pāriet uz VEF sieviešu basketbola komandu. Katru mēnesi bija lielie mači, tik daudzās vietās bijušajā padomju republikā esmu bijusi.” Jubilāre parādīja medaļas, par tām priecājoties arī dēls Jānis, vedekla Laila un mazdēli Uģis un Tomass. Gaviļniece Jelgavā izaugusi par sportisti. Mācoties pamatskolā, divas reizes nedēļā devusies uz treniņiem sporta skolā.
“Gandrīz neviens sporta veids man nav par grūtu. Nu jau esmu metusi mieru sportam, bet, ja Zenta Tauriņa mani uzaicina kādos mačos, grūti viņai atteikt. Nebija sen, kad startēju tāllēkšanā, manas brilles lidoja pa priekšu, es tām pakaļ. Labi, ka neuzlēcu virsū,” smejoties atceras Rita.
Nu jau vairākus gadus viņa ir apkopēja sporta zālē. “Gadās, ka uznāk luste, ieslēdzos zālē un pamētāju bumbu. Tik labi paliek, kad atceros savus sporta gadus. Paretam mēdzu braukt uz Rīgu skatīties volejbola mačus. Patīk arī uzspēlēt zolīti. Diemžēl šajās Lieldienās netiku uz zolītes mačiem. Ar vīru braucām ciemos pie viņa radiem svinēt jubileju. Ciemoties man ļoti patīk, enerģijas netrūkst, dancot patīk. Mājās ir citādāk, nav tik jautri. Tad tik vien atliek iet dārzā pastrādāt.”
Ritai esot vēl kāds pienākums. “Pagastā esam pensionāru grupiņa. Kad tuvojas brauciens uz teātri vai kāds cits pasākums, man visas jāapzvana, jāiekasē naudiņa. Ar draudzeni Metu ierasts regulāri braukt uz teātra izrādēm.” Vēl pirms vairākiem gadiem gaviļniece balsi locījusi pagasta korī, vīrs gan dziedot joprojām.
“Kad viņš nodarbībās, es mājās ko uzadu. Mazdēlam skolā vajadzēja izteikties par savām omītēm, viņš uzrakstīja, ka Uzvaras ome ada tikai zeķes. Tā ir patiesība, man laikam nebūtu pacietības iemācīties uzadīt kaut ko lielāku.
