Jaunajā Rīgas teātrī ir izrādes, uz kurām nokļūt nav viegli. Biļetes tiek izpirktas, līdzko nonāk pārdošanā, kolektīvos pieteikumus pieņem gadu uz priekšu. Vai tāda pati būs skatītāju interese par jaunāko iestudējumu «Gatavs valkāšanai», grūti teikt.
Jaunajā Rīgas teātrī ir izrādes, uz kurām nokļūt nav viegli. Biļetes tiek izpirktas, līdzko nonāk pārdošanā, kolektīvos pieteikumus pieņem gadu uz priekšu. Vai tāda pati būs skatītāju interese par jaunāko iestudējumu “Gatavs valkāšanai”, grūti teikt.
Autors ir režisors
Lugas autors Lauris Gundars ir arī iestudējuma režisors. Tā šķiet viena no lielākajām kļūdām, kas pieļauta izrādes veidošanas koncepcijā. Ja ar lugas materiālu strādātu cits režisors, viņam, iespējams, izdotos novērst vairākas nepilnības – vispirms jau dažbrīd gauso sižeta darbību. Taču šai kaitei iespējams rast risinājumu – izrādes laikā skatītājam ir pietiekami daudz laika pārdomāt uz skatuves notiekošo.
Tēma, ko izvēlējies autors, ir aktuāla. Tas ir stāsts par patērētāju sabiedrības veidošanos. Precīzāk – mēs jau par tādiem esam kļuvuši. Spilgtākais apliecinājums tam ir pirms Lieldienām veiktā socioloģiskā aptauja. Atbildot uz jautājumu, kā iecerēts pavadīt Lieldienas, vairāk nekā desmit procentu teikuši, ka dosies kopīgā ģimenes atpūtā uz lielveikalu. Pāris stundu staigās pa milzīgajiem iepirkšanās centriem, cilās mantas, kādu apģērba gabalu pielaikos, parunāsies ar pārdevējiem, bērni pa to laiku uzkavēsies rotaļu pasākumos, dāvanā no zaķa vai gaiļa saņems krāsotu olu, bet pēcpusdienā visi kopā pamielosies kādā no daudzajām tirgota vas ēstuvēm. Dažiem tas noteikti šķitīs nožēlojami un bezjēdzīgi, taču šādi ģimeniski “kultūras” pasākumi kļūst jo iecienītāki.
Mistika lielveikalā
L. Gundars izrādē ieskicē šādas izklaides raksturīgos vaibstus. Nepilnas divas stundas uz skatuves tiek rādītas norises kādā lielveikalā. Galvenais varonis ir apsargs Jānis, jauns puisis, kuram jābūt ne tikai modram, bet arī laipnam. Darba laikā veikalā notiek zādzība, kura, ne bez Jāņa palīdzības, tiek izskaidrota kā mistiska parādība. Kādā pielaikošanas kabīnē notiekot brīnumu lietas – no tās cilvēki neiznākot laukā, bet gan nokļūstot… neviens īsti nezina, kur. Ažiotāža ir milzīga, uz veikalu plūst ļaužu straumes, mierīgs darbs Jānim vairs nav iespējams.
Izrādes beigās gan pārpratumu izdodas novērst, nekas pārdabisks pielaikošanas kabīnē nenotiek, tomēr Jānim nācies sastapt daudzus un dažādus cilvēkus – šolaiku sabiedrības raksturotājus.
Alkas pēc laimes
Izrādes veidotāji uz skatuves ik pēc brīža “uzved” visdažādākos personāžus – lielveikala apmeklētājus. Ikdienas cilvēki: parasti un dīvaiņi, godīgi un blēdīgi. Taču visiem ir kopīga vēlme – sastapt otru cilvēku, parunāt, varbūt iepazīt labu draugu, satikt savu vienīgo, ilgi un nogurdinoši meklēto. Izrādē lieliski atklājas mūsdienu sabiedrības paradokss – jo vairāk cilvēku mums līdzās, jo vientulīgāki jūtamies.
Ironisks skatījums autoram ir par vairākām parādībām: iepirkšanās drudzi, realitātes šoviem, vēlmi izcelties sabiedrībā. Smaids un līdzjūtība mijas, vērojot galveno varoņu – apsargu Jāņa un Helēnas – attiecību veidošanās procesu, to, cik grūti ir pateikt otram: “Es tevi mīlu!”
Jāuzteic galveno lomu atveidotāji Edgars Samītis un Sandra Zvīgule. Raksturlomās pa spilgtam triepienam ir gan Andim Strodam, gan Maijai Apinei un Janai Čivželei, arī Gatim Gāgam un Ivaram Krastam.
Iestudējums ir pārdomas rosinošs, tajā daudzi skatītāji viegli atpazīs sevi. Jā, bet kā tad ar virsrakstā minēto? Izrādē šie vārdi skan vismaz desmit reižu, izraisot gan smieklus, gan klusu līdzi jušanu. Par ko un kāpēc tiek sākts stāstījums “Pa saules pielietu pļavu gāja zēns” – tas ir jāredz un jāuzzina katram pašam.
