Stelpes kultūras zāli 14. martā piepildīja ideju bagātība, pieredzes stāsti, sirsnība un nesteidzīgs kopābūšanas prieks. Sarīkojumā «Ko prot sievietes rokas» prasmīgas un aizrautīgas dāmas stāstīja par savu radošo dzīvi un iedvesmas stundās radītiem darbiem, atklāja aizraušanās noslēpumus.
Gleznas, rokdarbi, dzeja, tērpi, ziedi, sveces, keramika un vēl, un vēl – tik dažādos veidos un izpausmēs sevi apliecinājušas Stelpes pagasta un apkaimes iedzīvotājas: Ina Krūmiņa, Evita Roze, Līga Eglīte, Inese Lapsiņa, Dace Balckare, Līga Kindsfātere, Daiga Siliņa, Lilita Berliņa, Larisa Makarova, Skaidrīte Leveika, Līga Veismane, Sandra Marcinkeviča, Zaiga Tilta, Brigita Kārkliņa un Austra Ālmane.
Sarīkojums tapis stelpiešu iepriekš rīkotās talantu parādes «Gribu, varu, daru» tradīciju garā, tomēr citā formātā – šoreiz parādot tieši sieviešu daudzpusīgās prasmes un dotības. Pagasta kultūras darba organizatore Sandra Neliusa neslēpj, ka ierosmi guvusi no dalībniecēm, lai gan vēl februāra sākumā domājusi, ka šopavasar ierastais notikums izpaliks. «Piezvanīja Zaiga Tilta un pastāstīja par saviem tamborējumiem, Brigita Kārkliņa piedāvāja runāt pašas rakstītu dzeju, Evita Roze – atklāt gongu un dziedošo bļodu spēli… Sapratu, ka tas ir mājiens no kādiem augstākiem spēkiem, un atkāpties nevaru. Tad arī radās doma sarīkojumu veltīt sieviešu radošajai dzīvei un darbīgajām rokām,» teic S. Neliusa.
Pēcpusdienu atklāja stelpietis Egils Neliuss, kurš aktiermeistarīgi norunāja Ulda Ausekļa dzejoli par martu, kas «pirkstgalus mērc peļķēs un pēcāk šķauda skaļi». «Svētkos, ko sagādājušas sievietes, valda daudzveidība, krāšņums un darbs, bet «darbs ir mīlestība, kas padarīta redzama». Šie rakstnieka Halīla Džibrāna vārdi daudzkārt skanējuši šajā telpā, kad te pulcējušies radoši ļaudis ar vēlmi no sevis dot, radīt kaut ko skaistu. Katra lietiņa, kas ir klātbūtnīga šeit, ir stāsts par mīlestību, tāpēc aicinu, baudot to, kas te redzams, dzirdams un sajūtams, novērtēt – kādu mīlestību tas viss sevī nes,» pauda E. Neliuss.
Mūzika, dzeja un «dimanti»
Cita pēc citas sievietes atklāja savu radošo dzīvi, savukārt pianiste Līga Eglīte atskaņoja «dvēseles mūziku» – unikālu, uz vietas radītu kompozīciju katrai dalībniecei, iedvesmojoties no viņas stāsta.
Savas izjūtas vārdos radušas paust Austra Ālmane un Brigita Kārkliņa. Sarīkojumā viņas nolasīja vairākus savus dzejoļus, rosinot aizdomāties par dažādām tēmām un atklājot atšķirīgo rokrakstu.
Gleznu veidošana no «dimantiņiem» ir Lilitas Berliņas un Larisas Makarovas aizraušanās. L. Berliņa atklāj, ka dzīvē hobiju bijis daudz – grāmatas, floristika, teātris, bet nu sākusi «spēlēties» ar burtiņiem un cipariņiem. «Sākumā tas šķita garlaicīgi, vēlāk – ļoti aizraujoši, citreiz pat grūti pārtraukt un darbojos līdz diviem trijiem naktī. Gleznas veidošana prasa pacietību un uzmanību, darbina pirkstu muskulatūru; tā ir ļoti laba relaksācija,» nepieciešamās prasmes un ieguvumus uzskaita L. Berliņa. Viņa radījusi jau 50 darbu, mīļākā tēma – ziedi. L. Makarova šim hobijam pievērsusies pavisam nejauši, mēģinot pabeigt mazbērnu iesāktu glezniņu. Darbošanās ar «dimantiem» iepatikusies, un nu ir tā – kā piesēžas, nevar vairs atrauties; vasarā labāk neķerties klāt, nekam citam vairs neatliks laika. Stelpiete labprāt arī ada un tamborē, kā pati saka, vaļasprieki ir nervu nomierināšanai.
Uzbur gleznas un ziedošus dārzus
Ina Krūmiņa nejauši atklājusi, ka interneta veikalā var pasūtīt krāsojamās gleznas un ātri vien iemanījusies ciparos sadalītos laukumiņus izkrāsot. Ar to sākusi aizrauties pērn maijā un nu, kā pati smej, «ir āķis lūpā». «Nevaru nedarīt! Atlieku visu malā un darbojos ar akrila krāsām, radot gleznas ar ziediem, dzīvniekiem; saista arī abstraktā māksla. Vienam darbam jāvelta apmēram 12 – 15 stundas, mans laiks ir naktis,» teic I. Krūmiņa. Viņa uzsver, ka vaļasprieks – tas tiešām ir viņas prieks; pašlaik tapuši jau 50 darbi.
Katru pavasari daudz dzīvības rada Sandras Marcinkevičas rokas, kas prot uzburt ziedošus dārzus un garšaugu dobes. Dārzniecības «Dobītes» saimniece pārsteidza ar atklāsmi, ka savulaik dzīvei laukos teikusi kategorisku «nē», bet pirms 14 gadiem viņā pamodies zemes gēns un atgriezusies dzimtajā Skaistkalnē.
Konfekšu «Gotiņa» ietinamos papīrīšus kopš agras bērnības krājusi Skaidrīte Leveika. Mazotnē tos glabājusi savas zaļās vilnas jaciņas kabatās, vēlāk vākums sakārtots albumā. «Man bija sapnis krāt ietinamos papīrīšus, bet tikai to «Gotiņu», ko pati esmu ēdusi,» smej dalībniece, «tā ir manas bērnības garša». Krāšanas azartu papildinājusi arī interese izzināt ražotņu vēsturi, pētīt konfekšu papīrīšu noformējumu – uzdrukātās tautasdziesmas, ticējumus. Kolekcijā ir ap 340 papīrīšu, visvairāk – no Skrīveriem un Saldus, bet vākums liecina, ka «Gotiņas» ražotas arī Rīgā, Jūrmalā, Tukumā, Dagdā, Daugavpilī, Bauskā, Iecavā, Lizumā, Ropažos, Vidrižos, Smiltenē, Valgundē u. c.
Elegance un sievišķība
Zaiga Tilta ir pārliecināta, ka rokdarbu būšana viņai jau gēnos, jo vecāsmātes māsa bijusi liela tamborētāja. Sarīkojuma dalībniece darinājusi gan sedziņas, gan apģērbu mazbērniem, bet pēdējā laikā aizrāvusies ar apaļvestēm. «Strādājot bērnudārzā, uzkrājas dažādas emocijas, un tamborēšana ir lielisks veids, kā noņemt stresu, trenēt pacietību,» smaida Z. Tilta un piebilst, ka darbošanās parasti notiekot nakts stundās. Ar apaļvestēm viņa apdāvinājusi draudzenes, sarīkojusi arī vairākas izstādes. Apmēram nedēļa nepieciešama, lai, ik vakaru ņemot rokās tamboradatu, taptu apaļveste. Rokdarbniece saskaitījusi, ka pūrā ir ap 50 šādu darbu.
Par savu apsēstību ar tērpu radīšanu dizainere Inese Lapsiņa bija vārdos skopa, lai gan ar to nodarbojas visu savu dzīvi. Par to bija gatavas runāt viņas klientes un draudzenes. Kristīne atklāja, ka tik daudz komplimentu, kā par Ineses radītiem tērpiem, nav saņēmusi ne par vienu savu Latvijā vai ārzemēs iegādātu štāti. «Ineses tērpos ir gan brīvība, gan elegance un sievišķība; tie ir krāsaini un drosmīgi. Idejas un radošums – tas viss iemiesojas viņas šūdinātajā apģērbā. Viņai padodas gan kāzu kleitas, gan ballīšu tērpi, turklāt savulaik meistare pamatoti nodēvēta par kažokādu pavēlnieci,» atklāj Kristīne.
Pagaist visas pasaules problēmas
Daces Balckares puzles gabaliņš sarīkojuma radošo stāstu bildē ir keramika. «Māls – tas ir mans materiāls, tāpēc, strādājot ar to, varu nešauboties teikt – es daru to, ko mīlu,» teic māksliniece. Viņai sagādā gandarījumu iedvesmot citus un dalīties mālotpriekā. Māls cilvēkus atver, liek viņiem uzplaukt; tā ir sava veida brīvības izjūta, uzsver D. Balckare. Viņas profils ir svilpaunieki; traukus darina ļoti daudzi, bet svarīgi esot atrast savu pieskārienu. «Var radīt ko vērtīgu un skaistu, bet ja tas neiziet cauri ugunij, lieta nav nekam derīga. Arī dzīvi var izgaršot tikai tad, ja gūst pieredzi, «iziet caur uguni», un to, ka mūsos šī uguns ir, apliecina šodien redzētais un dzirdētais,» zīmīgā atklāsmē dalījās sarīkojuma dalībniece. «Mēs degam – par gleznošanu, dārziem un citām sev svarīgām izpausmēm. Lai katram izdodas sevī atklāt radošumu un degt!»
Arī Līgai Kindsfāterei sirdij tuva ir mālošana un, izrādās, D. Balckare ir viņas skolotāja, kas atvērusi ceļu uz unikālo māla pasauli. Pirmā saskarsme ar plastisko materiālu bijusi pirms daudziem gadiem, kad, mācoties 6. klasē, laukos izrakusi māla gabalu un izveidojusi figūriņu. Toreiz ciemos pie krustmātes bija iebraukusi kāda sieviete no «Latvijas keramikas» un, ieraugot darbiņu, teica – meitenei esot ķēriens. Talantu izkopusi gan tikai nesen, kad pārcēlusies dzīvot uz Bauskas novadu. L. Kindsfāterei prieku sagādā arī rokdarbi; sarīkojumā varēja apskatīt viņas adījumus. «Kad strādāju ar mālu, prāts atslēdzas un pagaist visas pasaules problēmas. Vislabprātāk veidoju skulptūras,» atklāj sieviete.
Pārsteigumu sagādāja Daiga Siliņa, pavēstot, ka arī viņa māla noslēpumus apguvusi pie D. Balckares. «Man patīk veidot un radīt lietas ar rokām. Tas prasa pacietību, precizitāti, raisa zinātkāri, turklāt nomierina; mālošana rosina socializēšanos. Prieks pašai radīt un lepoties ar iznākumu,» viņa teic. D. Siliņu saista arī aušana un šo nodarbi viņa tēlaini salīdzina ar muzicēšanu. «Aust patīk tāpēc, ka stelles atgādina klavieres. Spied pedāļus, kustini pirkstiņus, un raksts vedas kā melodija!» smaidot teic sieviete.
Gūst enerģiju un iedvesmu
Evitas Rozes uzmanību gongi, Tibetas dziedošās bļodas, kristāla bļodas un citi vibroakustiskie instrumenti piesaistīja nejauši, nonākot klausītājas lomā. Ieinteresēja neparastais skanējums un tā raisītās izjūtas, tāpēc pievērsusies skaņu meditācijai jeb, kā viņai labprātāk tīk sacīt, skaņu ceļojumiem. Tā ir unikāla skaņu vibrācijas prakse, kas palīdz sasniegt dziļu relaksāciju, gūt mieru, atbrīvoties no trauksmes un spriedzes. E. Roze klātesošajiem demonstrēja vairākus līdzatvestos instrumentus, ļaujot sadzirdēt un sajust skaņu viļņu nomierinošo iedarbību. «Instrumenti tiek ievibrēti, un skaņa iedarbojas gan uz dzirdi, gan psihi,» viņa paskaidroja.
Sarīkojuma izskaņā dalībnieces atzina, ka guvušas enerģiju un iedvesmu, klausoties cita citas stāstos, bet tiem, kuri šoreiz bija skatītāju lomā, vēlēja uzdrošināties atrast sev tīkamu laika piepildījumu.
«Pārsteidzoši, cik daudz apdāvinātu un dedzīgu cilvēku ir mūsu apkaimē! Viņu aizrautība, atvērtība, pacietība un iedvesma mani uzlādē, piepilda ar prieku un emocijām,» sajūsmināta «Bauskas Dzīvei» pauda S. Neliusa. Viņa ir gandarīta, ka sarīkojuma mērķis – atklāt sieviešu radošo dzīvi un talantus – ir piepildīts, un kopābūšana, iespējams, kādam būs jauns sākums saistošam vaļaspriekam, idejām, sadarbībai vai kopīgi plānotam notikumam.
Foto: Žanna Zālīte
