Pasaules čempionāta kaislības Rīgā, Bauskā un daudzviet Latvijā vēl nerimsies, fanu tik dažādās izpausmes turpināsies reizē ar mūsu valstsvienības spēļu dienām.
Pasaules čempionāta kaislības Rīgā, Bauskā un daudzviet Latvijā vēl nerimsies, fanu tik dažādās izpausmes turpināsies reizē ar mūsu valstsvienības spēļu dienām.
Par Bauskas līdzjutējiem mūsu laikraksta mājaslapā atsauksmes ir dažādas. Vērts padomāt. Gita raksta: “Man tā gribējās būt Bauskā pēc Latvijas un Slovēnijas spēles. Šķiet, tā ir jauka tradīcija – pēc uzvarām rīkot goda apļus pa Bauskas ielām. Galvenais, ka tas netiek darīts izrādīšanās nolūkos, bet pauž īstu prieku. Protams, atrodas visādi “fruktiņi”, kam tas ir iemesls “acu aizliešanai” un kas īstenībā neko nesaprot, bet nevajag par tādiem uzskatīt visus. Gribat vai ne, bet hokejs ir vienīgais, kas spēj tautu kaut kādā veidā vienot. Tas ir vienīgais brīdis, kad mēs sevi apzināmies kā tautu… Diemžēl. Šis, protams, ir mans subjektīvais viedoklis.”
Kāda persona, kas sevi dēvē par īstu fanu, savukārt spriež citādāk: “Es skatījos spēli mājās un jutos ļoti labi. Uzskatu, ka nav nekur jābrauc vai jāiet, var piedzerties, skatoties televizoru, un netraucēt citiem. Lai jau ļaudis fano, bet ne tik traki…” Vēl viens izteikums: “Vai tas hokejs, vai kas cits, bet Bauskā labi der par iemeslu “acu aizliešanai”. Tādēļ par hokeju nefanoju tajā aptrakušo cilvēku pūlī “Rimi” laukumā, bet ar draugiem savā kompānijā.”
Visbeidzot arī šādi vārdi: “Ja 12 – 15 gadu vecs aprijies šmurgulis velk pa zemi Latvijas karogu un kaut ko mēģina baurot, tēlojot hokeja fanu, skats ir baigs. Nevajag huligānismu barā norakstīt uz hokeja rēķina.”
Nepasacīšu neko jaunu, bilstot, ka arī sporta līdzjutēju izdarības atklāj sabiedrības uzvedības modeļus. Iepriekš citētais to pārliecinoši apstiprina, tāpat kā fakts, ka Rīgā pēc 9. maija spēles kārtības sargi sastādījuši simt administratīvo protokolu. Ja salīdzinām, kā dienvidu zemēs fani līksmo par savu valstu futbolistu veiksmēm, tad mūsu līdzjutēji ir daudz rāmāki. Bet pasaule ir tik dažāda!
Es tomēr pievienojos Gitas rakstītajam par vienotību. Manuprāt, sports vēl ir tas, kas mūs satur kopā pāri visai sadrumstalotajai ikdienai, kurā vairs nepietiek laika sastapties radiem, draugiem, paziņām. Ir taču īsziņu režīms, ir epasts, ir portāls “Draugiem”. Neatrodu tajā visā pašu svarīgāko – klātbūtni, acu skatienu, smaidu, rokasspiediena siltumu. Manuprāt, attīstoties tehnoloģijām, aizvien vairāk pazūd cilvēciskas tuvības neatkārtojamība. Un fanu izpausmes, iespējams, ir šī dzīvā siltuma meklējumu veids. Arī īstas emocijas!
Pasaules čempionāts Rīgā drīz beigsies, un viss atkal pierims. Man patīk, ka Latvijas hokeja fani ir ievēroti daudzās valstīs un viņiem veltī atzinīgākos vārdus. Tā tomēr ir īpaša brālība, kas nerodas tāpat vien.
