Skatoties uz Parīzi no Eifeļtorņa vai 209 metru augstā Monparnasa, pilsētas mērogi ar aci nav aptverami. Klusēt apbrīnā Parīzes centrā vienas dienas laikā bez steigas var izstaigāt ievērojamākās vietas.
Skatoties uz Parīzi no Eifeļtorņa vai 209 metru augstā Monparnasa, pilsētas mērogi ar aci nav aptverami.
Klusēt apbrīnā
Parīzes centrā vienas dienas laikā bez steigas var izstaigāt ievērojamākās vietas. Tas nekas, ja vakarā kājas šķiet nodilušas par pāris centimetriem īsākas. Lieldienu brīvdienās Parīzē bija saulains, bet vēss laiks un pastaiga nešķita nogurdinoša.
Orientēties palīdz Sēna. Nonākot līdz tai, nevar neaiziet uz Sitē salu, kur slejas Parīzes Dievmātes katedrāle. Var stāvēt ļoti garā rindā, lai par 20 eiro nopirktu biļeti un, pārvarot vairāk nekā 500 pakāpienu, uzrāptos tornī, kur, saskaņā ar Viktora Igo romānu, mājojis zvaniķis Kvazimodo, nelaimīgi mīlēdams čigānieti Esmeraldu.
Gluži bez maksas augu dienu ikviens var apskatīt pašu katedrāli, kurā esot 8000 sēdvietu un 20 000 stāvvietu. Īpašas izjūtas ir, nonākot tur tieši Lieldienās un noliekot savu iedegto svecīti līdzās tūkstošiem citu.
Kājas aizved
Ejot gar Sēnu, kājas aizved līdz Luvrai. Visas muzeja ekspozīcijas apskatei vajag vismaz divus mēnešus, bet pusstundas laikā, sekojot norādēm, var atrast trīs svarīgākos objektus – Nīkes statuju, Milosas Venēru un, protams, Leonardo da Vinči Monu Lizu. Virziens nav jāvaicā, tikai jāseko apmeklētāju plūsmai.
Laukā pie Luvras apmeklētāji kavējas piesaulītē āra kafejnīcā. Skatos uz kādu večiņu, kurai, šķiet, ir vismaz 100 gadu. Viņa snauž ratiņkrēslā. Pamostas, iedzer malku no kafijas tases, ieskatās spogulītī, uzkrāso lūpas un iesnaužas no jauna.
Dārgā čupiņa
Ap Tilerī dārza strūklaku pulcējas vecāki ar bērniem, kuri baseinā laiž ar motoriņu vadāmus kuģīšus. Pamanāms pulciņš mazu japānīšu, kuri ir visorganizētākie tūristi – visi spilgti zilās jakās un katram fotokamera rokā.
Jaunieši uz soliņa skūpstās tik kaislīgi, ka jādomā, ar ko tas beigsies. Ļoti daudzi smēķē, ēd un visu nevajadzīgo met turpat pie kājām. Tomēr netīrībai neļauj izplesties, ar ratiņiem brauc tīrītājs, kurš ar tādu kā ķeksi pie rokas visu savāc nepieliecoties. Taču, ja sunītis Parīzē atstāj aiz sevis čupiņu un saimnieks to tūlīt nesavāc, sods ir 475 eiro. Tāpēc parīzieši neizvēloties lielus suņus.
Uz klāja
Sēnā noenkurotas baržas, kurās cilvēki dzīvo. Šāda “dzīvokļa” īre nav lēta, drīzāk tā ir prestiža lieta. Vakarā kuģītī vizinoties pa Sēnu, interesanti vērot ne tikai skaisti izgaismotos vēstures un mākslas objektus, bet arī baržinieku dzīvi. Uz klāja puķu kastes, tāds mazs iekopts dārziņš, uz auklas žāvējas veļa, lodziņos gaisma, kūp skurstenītis, un smaržo pēc vakariņām.
Merkura kalnā (Mons Mercurius) 3. gadu simtenī nogalināts pirmais Parīzes bīskaps svētais Denī. Šo vietu pārdēvēja par Mocekļu kalnu (Mons Martis). Tagad tā ir Monmartra, kur mākslinieki pusstundas laikā gatavi uzzīmēt portretu, kas top 129 metrus virs jūras līmeņa. Turpat līdzās baltā Svētās sirds bazilika. Pārpildītajā dievnamā ienāku brīdi pirms kārtējā dievkalpojuma, un sargi stingri brīdina: “No cameras, no video, no microfona!”
Skats no augšas
Gandrīz stundu gaidu rindā pie lifta, lai uzbrauktu Eifeļtornī, bet augšā izturu vien desmit minūšu. Vējš ir tik ass un ledains, ka šķiet – tūlīt sāks snigt. Žēl, jo skats no šejienes uz Parīzi naktī ir fantastisks. Bet uz Parīzi no augšas var palūkoties, arī uzkāpjot Triumfa arkā vai no veikala “Samaritaine” (art deko paraugs) jumta.
Pilnīgi cits iespaids par pilsētu ir tās supermodernajā daļā Defānsā (La Défense), kur mute ilgi paliek vaļā, skatot to, ko arhitekti spēj izdomāt un celtnieki īstenot. Lai tur nokļūtu, jābrauc ar pazemes vilcienu vai metro. Nokāpšana kādā no Parīzes “pagrabstāva” pieciem līmeņiem vien ir piedzīvojums. Tā ir Viktora Igo romānos attēlotā pazemes pasaule, kurā dzīvojuši un, kas zina, gan jau arī vēl mīt bezpajumtnieki.
Ilgas pēc ierastā
Parīze ir krāsaina. Kā Pompidū centrs, kuram “iekšas” (spilgti zilas komunikāciju caurules) izvērstas ēkas ārpusē. Krāsainas ir arī ļaužu sejas, jo cittautiešu šeit ir ļoti daudz. Viņu apdzīvotajos kvartālos ik uz soļa frizētavas, kur sīksprogainas nēģerietes pārtop par eksotiska izskata blondīnēm.
Mazajos turku, slovāku, serbu, ķīniešu, poļu veikaliņos var iegādāties cittautiešu dzimtenē iecienītus produktus, delikateses un dzērienus. Šīs privātbodītes ir vienīgās, kur nedēļas nogalē ko ēdamu nopirkt tūristam, jo pārtikas veikali Parīzē svētdienās ir slēgti, uz iepirkšanās centriem jābrauc ārpus pilsētas.
Steks pie deguna
Kad aprīļa sākumā nolēmu Lieldienas pavadīt Parīzē, aizrakstīju draudzenes krustmeitai, kura “Erasmus” programmā studē Nansī. Dina tieši tobrīd bija Parīzē, bet tur – vispārējais streiks, jauniešu nemieri. “Republikas laukums pilns satrakojušos ļaužu. Policisti dzenā viņus un arī mums novicināja stekus gar degunu. Meklējām apvedceļu, bet Bastīlijas laukumā tas pats. Vakarā atgriežoties hostelī, redzējām, kā strādā tīrīšanas brigādes, zaļi tērpti vīriņi ar slotām ātri savāca atstātās pudeles, papīrus, centīgi iestikloja telefona būdiņu durvis, zinot, ka rīt tās atkal sabojās.”
Nedēļu vēlāk, Klusajā sestdienā, Parīze bija gluži citāda – saulaina, mierīga un… bez parīziešiem, kuri, mieru meklēdami, Lieldienu brīvdienās bija izbraukuši no pilsētas.
***
fakti
– Francijas galvaspilsēta Parīze dibināta ap 250. gadu pirms mūsu ēras, Senās Romas laikā saukta par Lutēciju.
– Iedzīvotāju skaits – gandrīz tikpat, cik Latvijā, – 2 miljoni 139 tūkstoši 551.
– Viena no tūristu visapmeklētākajām pilsētām pasaulē. Kopš viduslaikiem Eiropas intelektuālais un mākslas centrs.
– Viena no retajām pilsētām, kas gandrīz nemaz necieta Otrajā pasaules karā.
