Izrādes bērniem ir teātru ieguldījums savā nākotnē. Tāda varētu šķist arī Nacionālā teātra iecere, aicinot pie sevis pavisam mazus skatītājus un rādot viņiem Morisa Māterlinka pasaku «Zilais putns».
Izrādes bērniem ir teātru ieguldījums savā nākotnē. Tāda varētu šķist arī Nacionālā teātra iecere, aicinot pie sevis pavisam mazus skatītājus un rādot viņiem Morisa Māterlinka pasaku “Zilais putns”.
Ja bērns pēc šīs izrādes vecākiem teiks, ka viņš vēl kādreiz grib atnākt uz teātri ko līdzīgu paskatīties, tas būs ieguvums visam radošajam kolektīvam. Tieši šādus, mazos skatītājus ieintriģējošus akcentus šajā iestudējumā es meklēju vispirms. To klāsts gan nešķita bagātīgs. Izrādei trūka krāšņuma, pārsteigumu, efektu, kad mazajiem skatītājiem zālē elpa aizrautos, viņi no smiekliem sāktu plaudēt vai arī no bailēm slēptos zem krēsliem.
Smīdina skatītājus
Tomēr vairāki aktierdarbi, papildināti ar tērpu mākslinieces Daces Džeriņas interesantajiem kostīmiem, piesaista publikas uzmanību. Patiesi kolorīts ir Rasmas Garnes vai Helgas Dancbergas tēlotais maizes klaipiņš – mīļš, sirsnīgs, nedaudz naivs, toties gana amizants. Teātra kritiķi atzinīgi novērtējuši Egīla Melbārža tēloto ūdeni. Aktieris ļoti pārdomāti, veiksmīgi visu izrādi ievēro tēlam piešķirto stilistisko nokrāsu. Vai tas ir gana atraktīvi un interesanti mazākiem skatītājiem, neņemos apgalvot.
Ar komismu tēlā pirmajā brīdī pārsteidz Līga Liepiņa, kura sevi pieteic kā burvju feju, kaut gan pēc tādas neizskatās. Bērniem šī alošanās šķiet smieklu vērta. Diemžēl neko daudz vairāk par pierasto strīdu nespēj parādīt suņa un kaķa attēlotāji Mārtiņš Egliens un Juta Vanaga. Kaut gan kostīmi šiem abiem zvēriņiem ir skatienus piesaistoši. Zīmīgu detaļu vizuālajā tēlā vai savdabīgu niansi sniegumā var saskatīt arī pārējos lugas varoņos, tomēr spilgtu uzplaiksnījumu trūkst. Tas attiecas arī uz abiem galveno lomu tēlotājiem, zilā putna meklētājiem māsu un brāli – Līgas Vītiņas Mitilu un Mārtiņa Brūvera Tiltilu. Īsti nejutu arī mazo skatītāju ieinteresētu līdzdzīvošanu galveno varoņu gaitām.
Sirsnīgi mirkļi
M. Māterlinka luga ir filosofiski bagāts darbs, kurā ko ieklausīties un pārdomāt ir arī pieaugušajiem. Sirsnīga ir epizode, kurā, nonākuši Atmiņu zemē, bērni sastop mirušo vecmāmiņu un vectētiņu. Katru reizi, kad dzīvi palikušie iedomājas par saviem mīļajiem aizgājējiem, viņi tur, Atmiņu zemē, to jūt – sirsnīga atziņa, kurai tik ļoti gribētos ticēt.
Interesanta ir došanās uz Nākotnes zemi, kurā mīt un piedzimšanu gaida bērni. Tā varētu izvērsties kā emocionāli neparasta epizode.
Jārosina sevi
Tomēr jāsecina, ka iestudējuma režisore Ilze Rudzīte nav daudz domājusi par pieaugušajiem vērotājiem. Iespējams, viņa vēlējusies atvieglot skatīšanos mazajiem bērniem, tāpēc nebija minēto epizožu filosofiski emocionāla tēlojuma. Taču tas nemazina autora teksta nozīmi, un, klausoties veco ļaužu vai vēl nedzimušo bērniņu runās, skatītājam atliek pašam rosināt sevi uz sirsnīgiem iztēles mirkļiem.
Atsevišķām izrādes epizodēm interesantu muzikālo noformējumu radījis Nils Īle, tomēr kopīga, atmiņā paliekoša caurviju motīva nav.
Savulaik Nacionālajā teātrī jaunie skatītāji varēja vērot viņiem paredzētās izrādes “Pepija”, “Superdetektīvs Blumkvists”, “Sasiesim astes!”. Savukārt luga “Zilais putns” ir šīs virtenes turpinājums. Jauki, ja skatītājiem izdosies tajā piedzīvot gan briesmas, gan jautrus brīžus un kopīgi priecāties par laimīgām beigām.
