Pavasara pali un intensīvas lietavas Latvijā vienmēr ir bijušas sezonāls izaicinājums, taču pēdējos gados arvien biežāk kļūst skaidrs, ka klimata pārmaiņas maina šo parādību raksturu. Nokrišņi kļūst intensīvāki, biežāki un grūtāk prognozējami, un applūšanas risks pieaug gan pilsētās, gan lauku teritorijās. Lai gan arī šogad šķita, ka pali pēc sniegotās ziemas varētu būt intensīvi, Dabas māte mūs šopavasar pasaudzēja, bet tā varēja arī nebūt.
Par paliem parasti runājam brīdī, kad ūdens jau ir pagrabos, ielas pārvēršas par upēm un pašvaldības skaita zaudējumus infrastruktūrai. Tomēr līdzšinējās tendences un prognozes liecina, ka šādas situācijas nākotnē kļūs arvien biežākas. Tas nozīmē, ka nepieciešama daudz sistemātiskāka pieeja gan infrastruktūras plānošanā un teritoriju attīstībā, gan iedzīvotāju informēšanā par riskiem.
Tie vairs nav izņēmumi, bet tendence
Pēdējos gados esam piedzīvojuši vairākas situācijas, kas parāda, cik būtiska ir laba pārvaldība un infrastruktūras gatavība ekstrēmiem laikapstākļiem. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir Jēkabpils plūdi 2023. gadā, kad ledus sastrēgums Daugavā izraisīja vienus no lielākajiem paliem pēdējo desmitgažu laikā. Tika appludinātas plašas teritorijas, evakuēti iedzīvotāji, un bojājumus piedzīvoja gan infrastruktūra, gan dzīvojamās ēkas. Par šo gadījumu apdrošinātāji atlīdzībās izmaksāja 1,3 miljonus eiro.
Līdzīgas problēmas regulāri piedzīvoja arī Ogre, līdz tika uzbūvēti aizsargdambji, un Jelgavas apkārtne, kur pavasara pali un lietavas ietekmē zemākās teritorijas pie upēm. Jelgava tradicionāli ir viena no pilsētām, kur pali ir labi zināms risks, jo Lielupe un tās pietekas veido plašu palienes teritoriju.
Arī Rīgā intensīvas lietavas pēdējos gados vairākkārt izraisījušas ielu applūšanu, īpaši rajonos ar zemāku reljefu vai nepietiekamu lietus ūdens novadīšanas kapacitāti. Pēc spēcīgām vasaras lietusgāzēm ūdens uzkrājas ielās un pagalmos, jo lietus ūdens kanalizācijas sistēmas nespēj tik ātri novadīt lielo ūdens daudzumu. 2024. gada jūlija vētrā no intensīvām lietavām smagi cieta gan galvaspilsēta, gan arī Jelgava un Jūrmala, un par visā Latvijā nodarītajiem postījumiem apdrošinātāji atlīdzībās izmaksāja 25 miljonus eiro.
Šie piemēri nav tikai atsevišķi incidenti. Tie parāda sistēmisku izaicinājumu – pilsētas un infrastruktūra savulaik nav projektētas tik intensīvām nokrišņu epizodēm.
Pilsētu infrastruktūra neatbilst jaunajai realitātei
Liela daļa Latvijas pilsētu infrastruktūras tika projektēta pagājušā gadsimta vidū vai otrajā pusē, balstoties uz klimatiskajiem datiem, kas šodien vairs pilnībā neatspoguļo realitāti. Intensīvas lietavas, kas agrāk bija retums, kļūst arvien biežākas.
Papildu problēma ir urbanizācija. Pilsētās arvien vairāk teritoriju tiek pārklātas ar asfaltu, betonu un bruģi. Cietie segumi būtiski samazina iespēju ūdenim iesūkties augsnē. Rezultātā arvien lielāka lietus ūdens notece nonāk kanalizācijas sistēmās, kuras bieži vien nav projektētas šādai slodzei.
Līdz ar to lietus ūdens novadīšanas sistēmas kļūst par kritisku infrastruktūru. Taču daudzviet tās ir gan tehniski novecojušas, gan nepietiekami uzturētas. Tādēļ intensīvu lietavu laikā veidojas pārplūdes vietas, ‘un vietās, kur lietus notekūdeņu novadīšanu nodrošina kanalizācijas kopsistēma, kopā ar lietus ūdeni vidē nonāk arī sadzīves notekūdeņi.
Tā kā visas kanalizācijas sistēmas pārbūve ir ļoti dārga un laikietilpīga un pašvaldībām nav šādas rocības, viens no risinājumiem, par kuru arvien vairāk runā pilsētplānotāji, ir tā sauktā zaļā infrastruktūra – caurlaidīgi segumi, lietus dārzi, savākšanas dīķi, mitrās zonas, un citas teritorijas, kas palīdz absorbēt ūdeni un samazina slodzi uz kanalizācijas sistēmām.
Tas liek pārdomāt pilsētvides attīstību kopumā. Ne visas teritorijas ir jābruģē vai jāasfaltē. Zaļās zonas pilsētā nav tikai estētikas jautājums – tās ir daļa risinājuma, kā pielāgoties klimata pārmaiņām.
Fragmentāra plānošana rada jaunas problēmas
Pašvaldības arvien vairāk apzinās lietus ūdens apsaimniekošanas nozīmi, taču bieži vien risinājumi tiek ieviesti fragmentāri – kāda projekta vai finansējuma ietvaros. Tomēr ūdens plūsmas sistēma darbojas daudz plašākā mērogā. Ja vienā teritorijā tiek uzlabota ūdens novadīšana, bet netiek izvērtēta ietekme uz blakus teritorijām, problēma vienkārši pārvietojas citur, tāpēc lietus ūdens apsaimniekošanai nepieciešama integrēta pieeja visas pilsētas mērogā.
Vairākas pašvaldības, piemēram, Rīga, Jelgava, Valmiera, Kuldīga Ogre un Cēsis pēdējos gados aktīvāk pievēršas lietus ūdens pārvaldībai un klimata pielāgošanās risinājumiem. Taču joprojām pašvaldībām daudz vairāk uzmanības būtu jāvelta esošās infrastruktūras uzturēšanai un monitorēšanai. Jaunas sistēmas izbūve ir dārga, savukārt regulāra uzturēšana bieži vien ir efektīvāks un lētāks veids, kā samazināt riskus. Vienlaikus arī iedzīvotājiem ir jābūt gataviem par lietus ūdens apsaimniekošanu maksāt, kā tas jau tiek darīts kopsistēmas teritorijās vai arī citās valstīs, piemēram, Dānijā, Vācijā vai Lietuvā.
Lauku teritoriju problēma – meliorācijas sistēmas
Ārpus pilsētām applūšanas risku būtiski ietekmē meliorācijas sistēmu stāvoklis. Latvijā meliorācijas grāvju tīkls veidots desmitgadēm ilgi, taču daudzviet tas ir nepietiekami uzturēts. Grāvji aizaug, tiek aizbērti vai pārveidoti, un drenāžas sistēmas vairs nespēj efektīvi novadīt ūdeni. Situāciju sarežģī arī īpašumtiesību struktūra – daļa sistēmas atrodas pašvaldību, bet daļa privātajā īpašumā.
Ja kāds no posmiem netiek uzturēts, visa sistēma kļūst mazāk efektīva. Rezultātā applūšanas risks pieaug arī teritorijās, kur agrāk šādu problēmu nebija. Te būtu jāveic daudz plašāka kontrole arī privātīpašumā esošajās teritorijās, jo nesaimnieciska darbība apdraud citus īpašumus, vai arī jārod citi legāli risinājumi, kā pašvaldības šīm teritorijām varētu piekļūt.
Applūšanas riski sākas ar zemesgabala izvēli
Ne mazāk svarīgs aspekts ir iedzīvotāju individuālie lēmumi. Nereti cilvēki izvēlas zemesgabalus gleznainās vietās – pie upēm vai zemākās teritorijās, nepainteresējoties par potenciālajiem applūšanas riskiem.
Pirms īpašuma iegādes ir ļoti svarīgi iepazīties ar pašvaldības teritorijas plānojumu un applūšanas risku kartēm. Pašvaldībās bieži ir informācija arī par iepriekšējām problēmām vai iedzīvotāju sūdzībām konkrētajā teritorijā.
Svarīgi arī saprast, kā tiek interpretēti riska rādītāji. Ja teritorijai noteikts 10 % applūšanas risks, tas nozīmē, ka statistiski simts gadu laikā šāda situācija var atkārtoties aptuveni desmit reizes, un šādā teritorijā nedrīkstētu būvēt mājokli. Ne vienmēr palīdzēs arī apdrošināšana, jo apdrošinātāji paredzamus riskus nesedz, proti, ja īpašums atrodas teritorijā, kas applūst biežāk nekā apdrošināšanas noteikumos paredzēts, tad šo risku neapdrošinās. Turklāt jāizvērtē, cik tuvu no konkrētā īpašuma atrodas teritorijas, kas var applūst, jo šī zona var paplašināties un apdraudēt arī blakus esošās teritorijas.
Klimata riskus nevar ignorēt
Applūšanas postījumi arvien biežāk parādās arī apdrošināšanas statistikā. Taču svarīgi saprast – apdrošināšana var palīdzēt segt zaudējumus pēc notikuma, bet tā nevar novērst pašu problēmu. Tāpēc klimata risku pārvaldība nevar būt tikai apdrošinātāju atbildība. Tā ir kopīga sistēma, kurā iesaistās pašvaldības, valsts institūcijas, attīstītāji un paši iedzīvotāji.
Pašvaldībām jādomā par ilgtermiņa teritoriju plānošanu un infrastruktūras uzturēšanu. Attīstītājiem jāsniedz pilnvērtīga informācija par teritoriju riskiem. Savukārt iedzīvotājiem jāpieņem informēti lēmumi par dzīvesvietas izvēli, jāiesaistās apkārtējās infrastruktūras uzturēšanā un jābūt gataviem par to maksāt, lai neciestu zaudējumus.
Klimata pārmaiņas nozīmē, ka līdzšinējā pieeja – reaģēt tikai pēc problēmas rašanās – vairs nebūs pietiekama. Jo agrāk šie riski tiek apzināti un pārvaldīti, jo mazāki būs zaudējumi gan cilvēkiem, gan īpašumiem nākotnē.
Teksts: Jānis Abāšins, Latvijas Apdrošinātāju asociācijas vadītājs
Jurijs Kondratenko, ilgtspējīgas lietus ūdens apsaimniekošanas eksperts, SIA “Grupa93”, RTU Ūdens sistēmu un biotehnoloģiju institūts
