Saulaines tehnikumā 2. aprīlī notika konference «Ceļā uz veselu lauksaimniecību». Tajā varēja uzzināt ne tikai to, uz kādiem mērķiem jaunajā Eiropas Savienības budžeta periodā varētu virzīties lauksaimniecības nozare, bet arī novērtēt, cik tuvu vai tālu šobrīd joma ir no vēlamā.
Atklājot konferenci, Zemkopības ministrs Armands Krauze skaidroja, ka nozares nākotnes mērķi tiek noteikti jau laikus, negaidot piedāvājumu no Eiropas Savienības (ES), jo pēc tam ietekmēt esot grūti, turklāt citas valstis pasteidza iekļaut savas intereses.
Ministrs arī uzsvēra, ka lauksaimniecība caur atbalsta pasākumiem izmanto publisko naudu, tāpēc viens no mērķiem ir palielināt produkcijas izlaidi, produktivitāti un nozares pienesumu iekšzemes kopproduktam. Kā bākuguns noteikts Somijas līmenis un vidējā lauksaimniecības izlaide no hektāra 2200 eiro apmērā. A. Krauze atzina, ka tas ir izaicinošs mērķis, taču nav nesasniedzams. Latvija klimata ziņā ir pat labākos apstākļos, jo atrodas vairāk uz dienvidiem, turklāt pirmās brīvvalsts laikā mūsu valsts bijusi krietni priekšā ziemeļu kaimiņam.
Pirmo reizi, plānojot kopējo lauksaimniecības stratēģiju, centrā esot atsevišķu nozaru izstrādātie nākotnes redzējumi. Šobrīd kā pirmās savus attīstības virzienus noteikušas putnkopības un aitkopības nozares, citām vēl darbs priekšā.
Kopējā lauksaimniecības politika jaunajā periodā paredz virzību uz ražošanas atbalstu lauksaimniecībā. Kā norādīja ministrs, šobrīd vairāk nekā 20 tūkst. saimniecību vispār nepelna, tikai uztur lauku vidi. Tām atbalsts būtu jāsaņem no vides programmām, nevis lauksaimniecības. Ražojošo saimniecību skaits ir ap 23 tūkst. To vidū gan vairāk, gan mazāk pelnošas.
Vienlaikus Latvijai jācīnās par ES atvēlēto finansējumu, jo esam pēdējā vietā atbalsta apjoma ziņā. Šāda nelabvēlīga situācija izveidojusies, jo vēsturiski bijusi ļoti zema starta pozīcija, bet pieauguma procenti visām valstīm piemēroti līdzīgi.
Aprēķini rādot, ka lauksaimniecībai būtu vajadzīgi vairāk nekā 4 miljardi eiro nākamajam periodam. Tā ir ievērojama summa un veido gandrīz pusi no Latvijai kopumā atvēlētā finansējuma, taču A. Krauze uzskata, ka lauksaimniecība valstij ir svarīga. Eiropas Komisija šobrīd piedāvājot aptuveni pusi no vajadzīgā, tāpēc tiek domāts par vides saimniecību izslēgšanu no atbalsta saņēmēju loka. Mērķis esot panākt atbalstu mūsu lauksaimniekiem vismaz 100% apjomā no ES vidējā atbalsta.
Joprojām zema produktivitāte un maza pievienotā vērtība
Zemkopības ministrijas pārstāve Dace Freimane atklāja pašreizējos nozares galvenos klupšanas akmeņus. Konstatēts, ka Latvijas lauksaimniecībai joprojām zema produktivitāte, pat uz pusi zemāka nekā vidēji ES. Tas gan atšķiras pa nozarēm.
Lielāko daļu saimniecību ieņēmumus veido atbalsta maksājumi – mazajām un vidējām saimniecībām pat 80 – 90%. Taču atbalstam nevajadzētu būt attīstības atslēgai.
Negatīvi situāciju nozarē ietekmē arī importa produktu dominējošais stāvoklis patēriņā. Vidēji tikai 27% veido vietējā saražotā produkcija. Piemēram, Latvijas cūkgaļa ir mazāk nekā 20%, piena produkti – 21%.
Valstī saražotā lauksaimniecības produkcija veido piektdaļu eksporta, taču izvesti galvenokārt tiek izejmateriāli, kas nerada Latvijai pievienoto vērtību.
Lauksaimniecība ir arī risku ievainojama nozare. Kopš 2018. gada tā ir visvairāk ietekmētā nozare. Te gan pandēmija, gan karš Ukrainā, gan, protams, laikapstākļi, kas kopējo izlaidi ietekmējuši negatīvi. Kā risinājumus te ministrijas amatpersona minēja apdrošināto platību un dzīvnieku skaita palielinājumu, varbūt arī īpaša riska fonda veidošanu.
Tāpat nozarei nevajadzētu aizmirst parūpēties par tās galveno resursu – augsni – un tās auglību.
Nozares pašas izstrādā sev stratēģijas
Divas nozares – putnkopības, kura plaši pārstāvēta arī novadā, un aitkopības – pastāstīja, kā tapušas viņu stratēģijas un ko tās vēlas sasniegt tuvākajos 10 gados. Putnkopības nozares asociācijas vadītājs Jānis Gaigals atklāja, ka stratēģiju radījuši jau pirms trim gadiem. Virzība noteikta uz pašpietiekamu ražošanu no inkubācijas līdz pat produkcijas realizācijai un atbilstošas infrastruktūras izveidi Baltijā. Latvijas putnkopji vēlas kļūt par līderiem pat Ziemeļeiropas līmenī. Šai nozarei, kura nekad nav saņēmusi ES atbalstu, produktivitāte jau šobrīd ir pat augstāka nekā vidēji ES. Sešos gados dubultota izlaide, pieprasījums pēc produkcijas pieaudzis.
Stratēģija tapusi arī aitkopības nozarei, kas Latvijā pašlaik galvenokārt koncentrējusies Vidzemē. Aitu audzētāju asociācijas vadītājs Kristaps Melbārdis atgādināja, ka aitkopība Latvijā ir tradicionālā nozare. Latvijas brīvvalsts laikā dzīvnieku skaits bija mērāms miljonos, tagad tie ir 100 tūkst. Aitkopība nav tik industriāla nozare kā putnkopība, taču tā var gan pabarot, gan apģērbt. Nākotnes skatījumā tai svarīga kooperācija, produkcijas kvalitātes standarti, jo šobrīd tā ļoti neviendabīga. Nozīmīgs ir arī ciltsdarbs, nozares atpazīstamība. Mērķis ir gan par 50% vairot aitu skaitu uz vienu lauksaimniecībā izmantojamās zemes hektāru, gan palielināt produkcijas patēriņu Latvijā par 10%.
Pēdējie trīs gadi ļoti izaicinoši
Cik tuvu vai tālu šobrīd esam līdz Somijas izlaides līmenim 2200 eiro no hektāra, bija parēķinājuši Latvijas Lauku konsultāciju un informācijas centrā (LLKC). Tā valdes priekšsēdētājs Mārtiņš Cimermanis klausītājiem piedāvāja ļoti interesantus skaitļus. Viņš arī atzīmēja, ka Zemgales galvenajam balstam – augkopības nozarei – pēdējie trīs gadi bijuši ļoti sarežģīti. Aprēķiniem izmantoti dati par izlaidi laukaugiem. Visvairāk no tiem Somijas līmenim konvenciālajās saimniecībās pietuvojies ziemas rapsis ar aptuveni 1200 eiro izlaidi no hektāra, tam seko ziemas kvieši (1061 eiro) un lauku pupas (970 eiro). Laukaugu nozarē bioloģiskajās saimniecībās labākie rezultāti ir zirņiem (654 eiro), lauku pupām un auzām (abām nedaudz virs 500 eiro).
LLKC bija parēķinājuši arī, par cik būtu jākāpina ražība un cena laukaugiem, lai panāktu Somiju. Secinājums – tas praktiski nav iespējams, jo, piemēram, ziemas kvieši būtu jānokuļ 11,9 tonnas no hektāra, kas ir vismaz divas reizes vairāk nekā šobrīd. Arī iepirkumu cenām būtu ievērojami jāaug. M. Cimermanis atklāja, ka Somijā norādīto vidējo izlaidi daļēji panāk ar to, ka produkti tiek pārstrādāti, veidojot daudz lielāku pievienoto vērtību.
Dārzeņkopībā un augļkopībā situācija izlaides ziņā it kā labāka, taču, kā norādīja A. Krauze, tās ir darba un resursu ietilpīgas nozares. Konvenciālajās saimniecībās labākos rezultātus uzrādījusi gurķu audzēšana, bioloģiskajās – ķiploki, burkāni. Dārzeņkopībā vidēji bioloģisko saimniecību izlaide ir pat augstāka nekā konvenciālajās. Šajā jomā gan esot problēmas ar uzglabāšanu un noieta tirgu, tāpēc daļa produkcijas pie patērētājiem nemaz nenonāk. M. Cimermanis atzīmēja, ka te liels potenciāls arī tāpēc, ka šobrīd joprojām lielākoties ēdam ievesto.
Savukārt augļkopības nozarē vislabākā izlaide un bruto segums bijis tiem, kas audzē dzērvenes, zemenes un mellenes.
Aplūkojot lauksaimniecības nozares rezultātus kopš 2012. gada, «Swedbank» lauksaimniecības eksperts Rolands Zeltiņš atklāja vēl kādu tendenci. Pēdējie trīs gadi ļoti slikti bijuši graudkopības nozarei, bet pozitīvo «pīķi» un izaugsmi tā piedzīvojusi 2022. gadā un trīs gadus pirms tam. Savukārt piena nozarē tieši pretēji – pēdējie trīs gadi iezīmējas ar pluss zīmi.
Jābūt ekonomiskam pamatojumam
Konferences diskusijā starp dalībniekiem bija arī jaunais lauksaimnieks, uzņēmuma «Uzvara-Lauks» agronoms Rihards Berķis. Atbildot uz jautājumu par arvien augošo izmaksu spiedienu uz lauksaimniecības ražošanu, viņš uzvēra, ka jebkurai darbībai lauksaimniecībā jābūt ekonomiski pamatotai. Tas, kas atmaksāsies saimniecībai Zemgale, var neatmaksāties Vidzemē. Uzņēmumā vairāk skatoties uz optimizēšanu, tā samazinot izmaksas, jo ražas potenciāls esot tuvu maksimumam, vidēji 7-8 tonnas no hektāra. Kā piemēru viņš minēja tauriņziežu iekļaušanu kultūraugu sortimentā. Tas palīdzot samazināt riskus, kas saistīti ar mēslošanas līdzekļiem. Raksturojot nozares nākotni turpmākajos 10 gados, R. Berķa skatījumā tendences, kas jau tagad parādās – nepamatotas zaļā kursa prasības tiek mazinātas un vairāk tiek domāts par lauksaimnieku konkurētspēju globālajā tirgū. Kā vēl vienu tendenci viņš redz produkcijas pārstrādi uz vietas, nevis tikai tās eksportu. Tas radīs ne tikai augstāku pievienoto vērtību, bet arī veicinās cilvēku atgriešanos laukos. Savukārt konferences klausītāji vēlējās uzzināt, vai nākotnē «Uzvara-Lauks» varētu atgriezties pie cukurbiešu audzēšanas. R. Berķis šādu iespēju neizslēdza, ja vien tam būs ekonomiskais pamatojums, jo augsne mūsu pusē tam ļoti piemērota.
