Noslēgusies Bauskas rajona amatierteātru skate. Pilsētas Tautas namā tā risinājās 20. un 21. maijā. Deviņas teātra trupas rādīja 13 jaunus iestudējumus.
Noslēgusies Bauskas rajona amatierteātru skate. Pilsētas Tautas namā tā risinājās 20. un 21. maijā. Deviņas teātra trupas rādīja 13 jaunus iestudējumus.
Neatkarīgi eksperti
Izrādes vērtēja Rīgā strādājoši režisori Ģirts Sils, Zigrīda Ezeriņa un Rudīte Poča. “Latviešu cilvēki ir pieraduši, ka kritiķi nesaudzīgi un neapdomīgi mīdās pa grīdu, ko teātra ļaudis neatlaidīgi spodrina. Rūgtumam kopējā procesā nav vietas. Izejas pozīcijai ir jābūt iejūtīgumam un citu cilvēku darba cienīšanai. Mēs vēlamies palīdzēt režisoriem, nevis nesaudzīgi kritizēt amatierus. Dažreiz pašiem ir sāpīgi, kad jāveic “ķirurģiskas darbības”, lai “pacienti” – teātra trupas – izdzīvotu,” žūrijas nostāju pauž Ģirts Sils.
Viņš un Rudīte Poča Bauskas rajona amatierteātrus vērtēja pirmo reizi, un viņiem nebija priekšstata par kopainu. Izņēmums ir Zigrīda Ezeriņa, kura vairākus gadus bijusi pilsētas Tautas teātra režisore.
Veiksmīga debija
Rezumējot iespaidus, žūrija formulēja kopīgu viedokli: “Rajona amatierkopas var klasificēt trijās kategorijās – progress, kas ir radies tukšā vietā un materializējies par dzīvu teātri, kam noteikti ir jāsniedz atbalsts. Tad ir trupas, kas, sasniegušas noteiktu līmeni, apstājušās attīstībā. Visbeidzot ir jāmin teātri – pārpratumi –, kur ir nepieciešams izmantot visus iespējamos līdzekļus, lai ietekmētu un virzītu.”
Patīkams un negaidīts šīs skates atklājums bija Īslīces pagasta Līduma kultūras nama amatierteātris, kas iestudējis H. Paukša lugu “Piedod, Bokačo, ja vari!”. Trupa, ko vada Īslīces vidusskolas skolotāja Vaira Dundure, darbojas tikai pirmo sezonu. Komentē Zigrīda Ezeriņa: “Ļoti, ļoti interesants režisores redzējums, laba aktieru partnerības izjūta, ir kvalitātes, ko uzreiz var pamanīt un novērtēt. Veiksmīgās debijas pamatā neapšaubāmi ir prasmīgs režisores darbs.”
Jāveicina koleģialitāte
Analizējot Bauskas Tautas teātra sniegumu A. Eglīša lugā “Par purna tiesu”, žūrijas pārstāve Rudīte Poča retoriski vaicā: “Kādās vērtībās pilsētas Tautas nams balsta savu skatījumu, lai Tautas teātris būtu nosaukuma cienīgs? Kolēģa Ģirta Sila apzīmējums par steidzamu ķirurģisku iejaukšanos pašlaik ir attiecināms uz minēto trupu, lai to saglabātu. Iestudējums demonstrē arī to, cik ļoti režisoriem ir nepieciešama laba skola un iekšēja nepieciešamība pilnveidoties. Situācija kārtējo reizi aktualizē jautājumu par amatierteātru režisoru augstvērtīgu kursu pieejamību Latvijā.”
Žūrijas pārstāvji personiskās sarunās ar vairāku amatierkopu vadītājiem uzsvēra, ka padomu lūgšana pieredzējušākiem režisoriem tepat, rajonā, nav pazemošanās, bet koleģiāla, visnotaļ atbalstāma rīcība, kas var palīdzēt izvairīties no kļūdām. Vērtētāji ieteica veidot rajona režisoru ciešāku profesionālo sadarbību, mudinot valsts kultūras galveno inspektori Bauskas rajonā Inetu Pilverti rajona Padomē noskaidrot iespējas režijas kursu organizēšanai Bauskā.
Meistarības paraugs
Skatē piedalījās divi skolēnu amatierteātri no pilsētas 1. vidusskolas un Rundāles pagasta. Bauskas 1. vidusskolas trupas “Fantāzija” izrādi “Eža kažociņš” vērtē Zigrīda Ezeriņa: “Silti un atvērti jaunieši brīnišķīgā Māras Zālītes materiālā, aizkustinošs ezītis Atis Sinka ar tādu jūtu lādiņu sirsniņā! Jautājums ir par to, cik gudri un talantīgi šos dotumus izmantojam, cik mērķtiecīgi tos pakļaujam teātra mākslas pamatprincipiem. Režisors nedrīkstētu diktēt savas pieaugušo pasaules noteikumus, kas ir pretrunā ar bērna skatījumu.”
Rundāles pagasta teātra studija “Savējie” skatītājus pārsteidza ar trim pirmizrādēm – spēļu lugu par Vinniju Pūku, kurā piedalās četrus līdz septiņus gadus veci aktieri, Austrumu deju un kostīmu lugu “Apburtā pilsēta” un filosofisku japāņu dzejas izrādi “Sniegs”. Divus iestudējumus finansiāli ir atbalstījis Kultūrkapitāla fonds. Žūrijas viedokli pauž Ģirts Sils: “Mums nav nekas piebilstams vai aizrādāms, jo režisores Lilitas Lauskinieces veikums vairs neietilpst amatieru kategorijā. Augstākās profesionalitātes etalonu īpaši apliecina “Sniegs”. Pat mēs, rūdīti teatrāļi, piedzīvojām katarsi, vērojot stilistiski un estētiski izsmalcināto, filosofiski dziļo izrādi. Tādu meistarību nevar sasniegt bez mokošiem meklējumiem, smaga, neatlaidīga darba un nepārtrauktas izglītošanās.”
