Psiholoģiskā romāna žanra izsmalcinātākais pārstāvis paliek uzticīgs savam stilam arī šajā darbā. Visi, kuri interesējas par britu autora iepriekšējiem latviski tulkotajiem četriem romāniem, droši vien tos ir paguvuši izlasīt.
Psiholoģiskā romāna žanra izsmalcinātākais pārstāvis paliek uzticīgs savam stilam arī šajā darbā. Visi, kuri interesējas par britu autora iepriekšējiem latviski tulkotajiem četriem romāniem, droši vien tos ir paguvuši izlasīt. Visu vēstījumu ritms ir nesteidzīgs, bet rezignētie personāži allaž nododas pašanalīzei. It nekas neliecina, ka stāsti varētu beigties ar detektīvromāna cienīgu atrisinājumu, taču vienmēr tā arī notiek. Varoņu impulsīvā rīcība ir saistīta ar nekontrolējamiem zemapziņas impulsiem, kas I. Makjuana darbiem piešķir arī diezgan baisu pieskaņu. Tipisks piemērs ir romāns “Svešinieku mierinājums”.
Darba “Amsterdama” fināls patiesi ir satriecošs, jo divu inteliģentu vīriešu mūža draudzība beidzas ar dubultslepkavību. Nekādu nopietnu motīvu nav – abi ir sastrīdējušies par nenozīmīgiem sīkumiem. Uzreiz nāk prātā presē lasītās kriminālhronikas, jo Latvijas laukos līdzīgas situācijas nav retums. Vienīgi mūsējie “varoņi” ir neinteliģenti un nodzērušies, bet, ja kāds pašmāju autors šīs traģēdijas mēģinātu ietvert romānā, Bukera prēmiju kā I. Makjuans viņš noteikti nedabūtu.