Šīs sarunas sākums ir neviļus radusies vēlme paspēlēties ar nejaušu vārdu sakritību. Spēles ar vārdiem nereti sākas negaidīti, nobeigums mēdz būt visdažādākais. Interesants ir arī emocionālais un informatīvais ieguvums.
Šīs sarunas sākums ir neviļus radusies vēlme paspēlēties ar nejaušu vārdu sakritību. Spēles ar vārdiem nereti sākas negaidīti, nobeigums mēdz būt visdažādākais. Interesants ir arī emocionālais un informatīvais ieguvums.
Kādā Bauskas 1. vidusskolas pasākumā uzmanību piesaistīja puisis, kurš spēlēja ģitāru. Nejauši uzzināju viņa vārdu un uzvārdu – Kārlis Auzāns. Manī pamazām izkristalizējās ideja jaunieti uzaicināt uz sarunu ar vēl vienu man labi pazīstamu Kārli Auzānu – grupas “Autobuss debesīs” mūziķi. Bauskas Kārlis – 11. klases audzēknis, 18 gadu vecs. Kārlis no grupas “Autobuss debesīs” tieši desmit gadu vecāks.
Kādu dienu pēc grupas jaunā albuma “Par tavām kurpju šņorēm” nākšanas klajā mēs – trīs Auzāni – tikāmies vienā no Rīgas kafejnīcām, lai apspriestu jaunību, dzīvi un mūziku.
Sarunas sākumā Kārļi šķita nedaudz apmulsuši, jo situācija bija diezgan neikdienišķa. Ieklausoties sarunas biedros, apjautu, ka abiem piemīt arī vairākas spilgtas personības iezīmes, ir kopīgas rakstura īpašības. Viena no tām varētu būt garīgās pasaules izkoptība, arī mūzikas mīlestība.
Vispirms gribētu zināt, vai jūs saista radniecība.
Kārlis Auzāns no Rīgas:
– Es zinu, ka man radu Bauskā nav, vismaz tagad. Kaut gan tālā pagātnē varētu būt pilnīgi iespējams, ka mums bijuši kopīgi senči. Mans vecaistēvs Aleksandrs Auzāns ir no Latgales, bet nezinu, no kuras puses. Otrs vectēvs Kārlis Vilcāns ir Margaritas Vilcānes krusttēvs.
Kārlis Auzāns no Bauskas:
– Re, mums ir vēl kas kopīgs, arī mans vecaistēvs bija Kārlis, viņam par godu arī man ir tāds vārds.
Kā jums patīk savs vārds? Vai uzskatāt, ka tam ir nozīme cilvēka dzīvē, viņa raksturā?
Kārlis no Bauskas:
– Esmu atradis skaidrojumu – tas senā augšvācu valodā nozīmē ‘krietns vīrs’. Kāda vaina tādam vārdam?
Kārlis no Rīgas:
– Tēvs bija nolēmis man dot vārdu par godu Elvisam Preslijam. Labi, ka pārdomāja, jo man tāds vārds noteikti nepatiktu. Taču Kārlis Latvijā man šķiet maz izplatīts. Kad biju Amerikā, tur gan sastapu pārsteidzoši daudz jaunu vīriešu, kuriem bija vārds Kārlis.
Meklējot kopīgo jūsos, noteikti jāpiemin mūzika. Katram gan ir citādas prasmes, tomēr notis jūs vieno.
Kārlis no Bauskas:
– Ģitāru spēlēju pusotru gadu. Visu esmu apguvis pašmācības ceļā. Tas man ir sava veida vaļasprieks, ko, protams, vēlos izkopt vēl vairāk. Jūtu, ka laikam nedaudz esmu radošs cilvēks, varbūt tāpēc mūzika ir viens no maniem izpausmes veidiem. Kaut gan savu nākotnes profesiju saistu pavisam ar ko citu – tā varētu būt kokapstrāde.
Kārlis no Rīgas:
– Vecāki manus dokumentus iesniedza uzreiz trijās mūzikas skolās: “Dārziņos” – korī, “Mediņos” – klavieru klasē un Jurjānu Andreja mūzikas skolā – vijoles spēles grupiņā. Pirmajā netiku, bet Jurjānu Andreja mūzikas skolā pasniedzēja paskatījās un noteica, ka mani garie pirksti ir īsti piemēroti čella spēlei. Tā nu esmu kļuvis par čellistu, arī ģitāristu, izglītojies ne tikai Latvijā, bet arī ārzemēs.
Kārlis no Bauskas:
– Dažreiz nožēloju, ka vecāki nelika mācīties mūzikas skolā.
Vai ir viegli izvēlēties īsto profesiju? Cik svarīgi ir nekļūdīties?
Kārlis no Rīgas:
– Ir jādara tas, kas sniedz gandarījumu. Ja jūti, ka darbs nesagādā prieku, jāmet pie malas. Kaut gan ir svarīgi nepadoties pirmo grūtību priekšā. Man arī savulaik mūzikas skola bija piegriezusies par visiem 100 punktiem. Tēvs tā arī skarbi pateica: “Ej un izņem dokumentus!” Tad es sacīju, ka par spīti neņemšu, un labi vien bija. Nav jābaidās kļūdīties, bet nav arī jāprovocē kļūmes. Man šķiet, vajag ieklausīties savā balsī, vienlaikus nenoniecinot, ko saka pārējie. Ar laiku katrs apjauš, ko dara pareizi, ko nepareizi.
Kārlis no Bauskas:
– Es laikam pašlaik jūtu, ka vēlētos dzīvot mierīgā un klusā dabas vidē, prom no lielpilsētas. Kaut gan neesmu drošs, vai pēc gadiem desmit man nebūs cita jušana.
Kārlis no Rīgas:
– Tas ir normāli, ja cilvēks maina uzskatus par kaut ko, savas vēlmes.
Pa ceļam uz šo sarunu man Kārlis teica, ka viņam “Autobusa debesīs” mūzika nav īpaši saistoša. Turklāt tā domājot daudzi viņa līdzaudži. Tevi tas nesāpina?
Kārlis no Rīgas:
– Tas ir normāli. Līdz Imanta Kalniņa mūzikai ir jānonāk, varbūt pat jāizaug. Kad man bija 18 gadu, es nekādi nespēju pieņemt “Pērkona” mūziku – man tas šķita kaut kas pilnīgi nebaudāms. Taču tagad es saprotu, ka tā ir latviešu roka leģenda. Turklāt tagad jauniešiem ir pieejami tik daudzi mūzikas iegūšanas veidi, ka visā šajā klāstā kāds noteikti var arī mūs nepamanīt. Imantdienās es pirmo reizi biju tikai 19 gadu vecumā.
Kārlis no Bauskas:
– Es tieši to gribēju teikt, ka grūti atrast laiku, lai sēdētu, klausītos un iedziļinātos mūzikā. Man radio noskaņots uz SWH viļņa, un tas arī skan visu laiku. Imantdienās neesmu bijis, bet nu saprotu, ka vēl ir gads laika. Kaut gan šovasar varētu aizbraukt uz Cēsīm.
Kādi tev tagad šķiet astoņpadsmitgadīgi jaunieši?
Kārlis no Rīgas:
– Tik ļoti negribas izklausīties kā vecam pārgudriniekam, bet viņi ir daudz pieaugušāki nekā mēs savulaik savos 18. Nieka desmit gadu pagājis, bet paaudzes jau tik ļoti atšķiras. Man šķiet, jaunieši tagad ātrāk kļūst materiālisti. Mēs tolaik ilgāk dzīvojām ideālu pasaulē.
Cik svarīgi ir atrast īsto draugu, draudzeni? Vai var arī ko nokavēt?
Kārlis no Bauskas:
– Man šķiet, viegli tas nav – satikt, uzrunāt cilvēku. Ar savu draudzeni esam pazīstami jau divus gadus.
Kārlis no Rīgas:
– Tas ir jauki, ka tev jau divus gadus ir pastāvīga draudzene. Ir svarīgi atrast cilvēku, ar kuru var saprasties, kurš prot uzklausīt. Tas ir daudz sarežģītāk nekā atrast seksuālo partneri. Man arī ir draudzene, vairākus gadus dzīvojam kopā, bet papīri mums vēl nav nokārtoti. Starp citu, tā ir visā pasaulē vērojama tendence, cilvēki negrib, varbūt baidās saistīt viens otru ar juridiskiem dokumentiem. Pāri daudzus gadus dzīvo kopā, nereģistrējot laulību. Manuprāt, ir jāiekārto dzīve, tad varēs precēties. Līdz gadiem 30 to vajadzētu izdarīt. Turklāt mana mūziķa profesija arī rada blakusapstākļus.
Kārlis no Bauskas:
– Es piekrītu, jaunība jāizbauda.
Kārlis no Rīgas:
– Turklāt labāk to baudīt patiesi jaunībā nekā tad, kad ir ap 40. “Privātajā Dzīvē” mēs lasām, kā četrdesmitgadnieki izmisīgi metas jaunu kaislību un piedzīvojumu meklējumos.
Kā jūs raksturotu sevi?
Kārlis no Rīgas:
– Tas ir ļoti grūti, un varbūt nav īsti prātīgi. Ja sāc daudz domāt par sevi, kļūsti par savu domu vergu. Man nepatīk sevi analizēt. Es zinu savas labās, sliktās īpašības un ar tām rēķinos.
Kārlis no Bauskas:
– Man patīk kārtība, bet diezgan bieži esmu par slinku, lai to uzturētu ap sevi. Esmu sapratis, ka jāizkopj gribasspēks. Ir gadījies kaut ko iesākt, uzreiz nepabeigt, pēc tam ir ļoti grūti lietas novest līdz galam. Man interesē ar koku saistīti darbi, padodas rasēšana, pavisam maz saprotu no algebras. Laikam esmu humanitāri orientēts cilvēks.
Ko jūs vēlētu viens otram?
Kārlis no Bauskas:
– Lai Kārlim un “Autobusam debesīs” izdodas nepazaudēt sevi, savu stilu! Manuprāt, mūsdienās ir tik daudz iespēju ietekmēties no citiem, ļauties vilinājumam.
Kārlis no Rīgas:
– Mūsdienu pasaulē ir milzum daudz dažādu mehānismu, ar kuru palīdzību var manipulēt ar cilvēkiem. Tas jauniešiem pašlaik ir visgrūtākais, saglabāt savu identitāti, saprast, ko grib sasniegt un tad uz to tiekties. Līdzīgi, kā Kārlis teica par vilinājumiem mūzikā, ikdienā to ir pat vēl vairāk.
