“Solidaritātes maksājums” ir konfiskācijas instruments, kas vērsts uz politisku mērķu sasniegšanu, nevis uz iedzīvotāju labklājības palielināšanu, uzskata degvielas tirdzniecības uzņēmuma “KOOL Latvija”/”Orelex” stratēģijas vadītājs Aleksejs Švedovs.
“Tādā formā, kādā to šobrīd prezentē autori, proti, bez skaidra un visiem degvielas tirgus dalībniekiem vienāda cenu noteikšanas mehānisma, kas atbilst šī biznesa darbības apstākļiem, “solidaritātes maksājums” grauj veselīgas konkurences principus, vienlaikus nekādā veidā nenodrošinot cenu samazināšanos gadījumā, ja tās pieaug pasaules tirgū,” uzsver A. Švedovs.
Viņš atzīmē, ka uz globālās nestabilitātes, ģeopolitisko risku un strauju “Platts” kotācijas svārstību fona degvielas tirgus jau šobrīd atrodas būtiska spiediena apstākļos, un degvielas cenas Latvijā pieaug straujāk, nekā patērētāji spēj tām pielāgoties. “Šādā situācijā lēmums ieviest tā saukto “solidaritātes maksājumu” izskatās nevis kā sabiedrības aizsardzības mehānisms, bet kā papildu slogs tai pašai sabiedrībai. Publiski politiķi to pamato kā taisnīguma un virspeļņas pārdales instrumentu, taču praksē tiek ignorēts viens no pamatprincipiem ekonomikā – jebkuras papildu izmaksas uzņēmējdarbībā gala rezultātā tiek pārliktas uz patērētāju,” norāda uzņēmumā.
SIA “KOOL Latvija” valdes priekšsēdētāja Jana Logina atzīmē, ka degvielas uzņēmumi nedarbojas vakuumā – tie ir atkarīgi no starptautiskajām cenām, loģistikas, valūtu svārstībām un regulējuma. Ja šiem faktoriem pievienojas jauns fiskāls instruments, uzņēmumi ir spiesti kompensēt izmaksu pieaugumu, un tiešākais veids ir cena uz degvielas uzpildes stacijas tablo. Rezultātā maksā nevis abstrakts “sektors”, bet konkrēts cilvēks, kuram bieži vien nav alternatīvu – viņam ir jāuzpildās, lai nokļūtu darbā, aizvestu bērnus vai nodrošinātu ikdienas vajadzības.
“Apgalvojumi, ka “uzņēmumiem jādala virspeļņa”, kas tiek virzīti Latvijas Ekonomikas ministrija līmenī, politiski var šķist pārliecinoši, taču ekonomiski nozīmē tikai vienu – gala maksātājs būs patērētājs. Un viņš maksā vairākkārt: caur degvielas cenu, caur piegāžu sadārdzinājumu un caur cenu kāpumu veikalos. Tas rada sistēmisku spiedienu, no kura nav iespējams atteikties vai “pārslēgties”, jo degviela ir pamata nepieciešamība, un patērētājs kļūst atkarīgs no lēmumiem, kurus viņš nevar ietekmēt.
Vienlaikus jāņem vērā, ka degvielas biznesa modelis jau ilgstoši darbojas uz robežas. Degvielas uzcenojums ir tik zems, ka tās pārdošana bieži vien nesedz infrastruktūras uzturēšanas izmaksas – stacijas, iekārtas, loģistiku un personālu. Tāpēc degvielas uzpildes stacijās tiek attīstīti veikali un papildu pakalpojumi, kas ne tikai papildina biznesu, bet faktiski subsidē degvielas piegādes un pārdošanas procesu. Ja šim jau tā trauslajam līdzsvaram tiek uzlikti papildu maksājumi un ierobežojumi, visas sistēmas ilgtspēja sāk sabrukt,” uzsver J. Logina.
Viņa turpina: “Papildu spiediens ietekmē arī pašu tirgus struktūru. Degvielas sektors Latvijā nav viendabīgs – tajā darbojas gan spēcīgi tirgus dalībnieki, gan ievainojamāki uzņēmumi. Tie, kas nespēj konkurēt ar servisu, infrastruktūru vai sortimentu, ir spiesti cīnīties ar vienīgo instrumentu – cenu. Lai nezaudētu klientus, cenas tiek samazinātas līdz pašizmaksai vai pat zem tās, faktiski strādājot ar zaudējumiem. Taču šāda konkurence nav ieguvums patērētājam – tā ir īslaicīga ilūzija.
Strādājot ar zaudējumiem, nav iespējams segt operacionālās izmaksas, uzturēt stacijas un investēt attīstībā. Tālāk iedarbojas destruktīva spirāle: cenu samazināšana izdzīvošanas nolūkā noved pie apjomu krituma, vienības izmaksu pieauguma un vēl lielāka spiediena uz peļņas maržu. Uzņēmumi zaudē stabilitāti, uzkrāj maksātnespējas riskus un noteiktā brīdī pamet tirgu. Rezultātā izzūd konkurence, kas līdz šim ierobežoja cenu pieaugumu.
Tieši šeit parādās galvenais risks patērētājam. Ja tirgus sašaurinās līdz vienam vai dažiem lieliem spēlētājiem, izvēle pazūd, un līdz ar to arī reāls cenu spiediens. Patērētājs nonāk vēl ievainojamākā situācijā: viņš ne tikai maksā vairāk, bet kļūst atkarīgs no ierobežota piegādātāju skaita un to cenu politikas.
Rezultātā, aiz solidaritātes lozungiem veidojas sistēma, kurā īstermiņa spiediens uz biznesu pārvēršas ilgtermiņa atkarībā patērētājam. Degviela kļūst dārgāka, izvēle samazinās un cilvēku spēja ietekmēt savus izdevumus izzūd.”
