Šosvētdien Vasarsvētki – kārtējā kristiešu svinību diena. Tās priekšvakarā uzklausīju baušķenieci Intu Baltgalvi, kura iepriekšējos nozīmīgajos kristiešu svētkos – Lieldienās – bija par svēto dēvētajā zemē Izraēlā.
Šosvētdien Vasarsvētki – kārtējā kristiešu svinību diena. Tās priekšvakarā uzklausīju baušķenieci Intu Baltgalvi, kura iepriekšējos nozīmīgajos kristiešu svētkos – Lieldienās – bija par svēto dēvētajā zemē Izraēlā.
Viņa apmeklēja ne tikai Telavivu, bet bija arī Jeruzalemē, baudīja peldi Nāves jūrā, klusēja pie Raudu mūra.
– Mūžīgā un svētā pilsēta – tā dzirdēts sakām par Jeruzalemi. Mūsu grupā bijām 13 dalībnieku, kā paši smējāmies, 12 mācekļu un Jēzus. Tikai neviens negribēja uzņemties Kristus lomu. No mums vairāki bija izteikti līderi, spilgtas personības, bet tas netraucēja brauciena pamatmērķim – Lieldienu baudīšanai Izraēlā.
Simbolu pieejamība
– Jeruzaleme – vārds, kas gan fanātiskiem kristiešiem, gan atturīgiem reliģisko ideju piekritējiem tomēr izskan ar noslēpumainu svētuma pieskaņu. Protams, to visu izjutu arī es, gandrīz katra iela šajā pilsētā ir Kristus dzīves un darbu leģendām apvīta. Tomēr tas nav sterils muzejs, kurā var pārvietoties čībiņās un klusumā baudīt dievišķu auru. Tā ir dzīva pilsēta, kurā mīt strādnieki, tirgotāji, kalpotāji un pa ielām klīst tūristu pūļi.
Mans ceļš ik dienas uz darbu Bauskā ir pa zināmām un ierastām ielām. Tāpat Jeruzalemē daudzi simti, pat tūkstoši vietējo ik dienas uz darbu, uz skolu vai veikalu dodas pa Krusta ceļu, garām lūgšanu namiem un mošejām. Ielu malās ir bodītes, kuru durvīs skaļi savu preci piedāvā tirgoņi. Pirmajā brīdī pat šķita tā neierasti – neaizskarams svētums – Krusta ceļš – iela, pa kuru pati staigāju vairākas reizes dienā. Tad apjautu, ka šī lieta ir arī pilsētas lielākā burvība – kristīgo simbolu pieejamība un līdzās esamība.
Svarīga noskaņa
– Man uzturēšanās Jeruzalemē bija ikdienas pieskaršanās vietām un priekšmetiem, kuriem varbūt pirms gadu tūkstošiem līdzās bijis Jēzus Kristus. Esot Jeruzalemē, pieauga pārliecība, ka viņš tiešām te bijis, staigājis, svētījis un cietis. Ja kāds iebildīs, ka faktoloģija var būt citādāka, es neprotestēšu. Man bija svarīga noskaņa, un Lieldienās Jeruzalemē es to izjutu.
Pilsētā vienkopus sadzīvo vairāku reliģiju pārstāvji. Lieldienu rītā vienlaikus skanēja Kristus baznīcu zvani un musulmaņu lūgsnas, kas no torņiem vēlās pāri puspilsētai. Kad pārvarēju pirmo izbrīnu, apjautu, ka vietējie pie tā ir pieraduši. Viņi pieņem pasauli, kāda tā ir – daudzveidīga un savās ticībās vienota.
Viegli iemīlēt
– Izraēlu ir viegli iemīlēt – tā ir apjauta, ar kuru es devos prom no šīs zemes. Pirms brauciena paziņas mani satrauca, kā jutīšos valstī, par kuru pie mums plašsaziņas līdzekļi vai ik dienas vēstī nelāgas ziņas. Izraēlā man nebija baiļu, lai arī uzzinājām, ka kaut kur Telavivā pirms pāris dienām bijuši spridzināšanas gadījumi. Pilsēta ir liela, militāristu ir daudz, tomēr, šķiet, pašu vietējo iedvestā drošības izjūta pārņem arī svešiniekus. Telaviviešus var saprast – nedzīvosi taču katru dienu baiļu pārņemts. Šī pārliecība palīdz arī svešiniekiem vispirms domāt par valsti, kurā esi ieceļojis, un neļauties masu baiļu psihozei.
Ticības spēks
– Izraēlā bija iespēja baudīt arī citas, bieži daudzinātas vietas un norises, pašas acīm skatīt un ar ķermeni izjust dažādas parādības. Pelde Nāves jūrā ir tik īpatna un arī intriģējoša. Dubļi, kurus te, Latvijā, dažkārt pērkam par dārgu naudu, tur, Nāves jūras krastā, brīvi pieejami – ņem un dubļojies, cik tīk.
Raudu mūrī palika arī manas, manu draugu, ģimenes locekļu, skolēnu dotas zīmītes. Ja katrā no mums būs ticība, tad uz papīra rakstītās burtu rindās apslēptās vēlmes arī piepildīsies. Turot plaukstu pie Raudu mūra, es patiešām jutu, ka brīnumi pasaulē piepildās.
