Pagājušajās brīvdienās pilnīgi nejauši kļuvu par putnu vērotāju.
Pagājušajās brīvdienās pilnīgi nejauši kļuvu par putnu vērotāju. Zinu, ka īpašas spārnaiņu vērošanas akcijas notiek putnu dienās, kad tālie ceļotāji atgriežas no malu malām. Šajā laikā cilvēki pēta lidoņus, izliek tiem mājvietas mežos un parkos. Ikvienam ir iespēja noraudzīties uz spārnotajiem iemītniekiem, taču – vai daudzi to izmanto, tas šajā gadījumā arī nav svarīgi. Tomēr, kas to ir darījuši, sāk raudzīties uz putniem pavisam citādāk – kā uz vienreizējām, unikālām dzīvām būtnēm, kuru uzvedību var vērot diezgan ilgi, ja vien laiks atļauj. Zinu cilvēkus, kas ar šo nodarbošanos ir aizrāvušies tieši pēc putnu dienām, kurās ilgu laiku esam ar spārnotajiem dabas iemītniekiem.
Mans acu skats pagājušās svētdienas agrā rītā apstājās pie melnā stārķa, kurš rāmi bradāja pa Mūsas upi netālu no trošu tiltiņa Īslīces pagasta pusē. Vēroju to vairāk par stundu. Putns nelikās traucēts. Šķiet, ka viņam galvenā nodarbe bija brokastu sagādāšana.
Lasītāji laikrakstu par šo putnu bija informējuši jau pirms nedēļas, un arī tad melnais svētelis bija manīts šajā pašā vietā. Interesanti, ko gan tas ir atradis šajā diezgan apdzīvotajā vietā? Atšķirībā no baltajiem stārķiem, kas ir ainavu un klajumu putni, melno labsajūtai ir nepieciešami biezi meži. Otrs noteikums – tīri ūdeņi. Šī suga parasti izvairās no cilvēku tuvuma. Iespējams, šis Mūsas upē redzētais ir jaunākās paaudzes pārstāvis, kurš nodomājis ieviest kādas pārmaiņas savas dzīvesvietas organizēšanā. Taču varbūt tie ir pavisam citi iemesli, kas lidoni atvilinājuši tuvu urbanizācijai.
Pēc ornitologu aplēsēm, Latvijā ir ap 600 šīs sugas brāļu, bet vēl nesenā pagātnē bija ap 900. Taču mežu iznīcināšana ir kaitējusi arī gandru populācijai.
Statistika liecina, ka putnu vērošanā Latvijā piedalās arvien vairāk ļaužu. Urbanizācijas un strauja dzīves tempa laikmetā tā ir iespēja atjaunot saikni ar dabu, atgūt līdzsvaru un harmonizēt domu pasauli.
Iespējams, mazpilsētās un pagastos daba cilvēkiem ir tuvu, tāpēc tas vēl nav tik aktuāli. Taču, padzīvojot Rīgā, ir saprotams, kāpēc nedēļu nogalēs no galvaspilsētas ārā plūst automašīnu straumes. Ne ļaužu pūļu pārpildītie lielveikali, ne izklaides centri, ne citi lielpilsētas atpūtas piedāvājumi nespēj dot to enerģijas lādiņu, ko cilvēks var iegūt mežā, pļavā, pie ūdeņiem, kur klusumu pāršķeļ vien putnu čalas. Un tās nebūt nav traucējošas.
