Mūzika un muzicēšana spēj vienot cilvēkus, kuri runā dažādās valodās un dzīvo tālu cits no cita.
Mūzika un muzicēšana spēj vienot cilvēkus, kuri runā dažādās valodās un dzīvo tālu cits no cita. To apliecināja Hedemoras (Zviedrija) draudzes kora vizīte Bauskā no 25. līdz 28. maijam.
Atceras sirsnību
Bauskas luterāņu draudzes kora dziedājums sajūsmināja vikāru Andersu Berglundu. 2004. gada vasarā viņš pārstāvēja Hedemoras draudzi Svētā Gara baznīcas 410 gadu jubilejas svinībās. Impulsīvi radās lēmums uzaicināt Bauskas draudzes kora dziedātājus ciemos uz Hedemoru. Brauciens notika 2005. gada maija beigās, un šo dziesmoto ceļojumu koristi atceras ar sirsnību.
Dziedātāja Ilga Balode: “Mūs uzņēma ārkārtīgi sirsnīgi. Aprūpēja, gādāja. Uzzinājām – kāds no Hedemoras draudzes locekļiem ziedojis prāvu summu, lai mūs uzņemtu.”
Mārīte Agruma: “Man tas bija pirmais brauciens ārpus Latvijas, jāuzsver, ka zviedru draugi sedza visus ceļojuma un uzturēšanās izdevumus. Acu priekšā skats, prāmim tuvojoties Zviedrijas krastiem, kā virs šērām aust saule.”
Inese Lavrinoviča: “Atceros, mēs pamatīgi gatavojāmies un, manuprāt, dziedājām ļoti labi, ko atzina zviedru klausītāji. Sniedzām koncertu, piedalījāmies kristību dievkalpojumā, apmeklējām vairākus dievnamus. Ceļojums bija ļoti labi pārdomāts un organizēts.”
Netrūkst nianšu
No šiem mirkļiem pagāja tieši gads, un pagājušajā nedēļas nogalē, 27. un 28. maijā, Hedemoras koris dziedāja Bauskas luterāņu dievnamā. Skanēja ne tikai balsis, bet arī čells, flauta, ģitāra, vijoles, bungas, klavieres un ērģeles.
“Mēs vairāk strādājam ar balsīm, cenšamies dziedāt profesionāli, izkopjam vokālo māku. Hedemoras kora dziedājums bija vienkāršs, bet bagāts niansēm, sniegumu darīja interesantāku instrumentu izmantošana,” tā vērtē pedagoģe un draudzes ērģelniece, Bauskas kora diriģente Diāna Siliņa.
Uz Bausku bija atbraukusi lielākā daļa Hedemoras kora dziedātāju, un daudzi Latvijā bija pirmoreiz. Privātās sarunās zviedri centās uzzināt, kā dzīvojam, lūdza stāstīt par Atmodas laiku, atcerējās, ko savulaik dzirdējuši par Baltijas ceļu un barikādēm Rīgā.
Koncerta noslēgumā zviedri dziedāja dažus pantus no mūsu “Pūt, vējiņi!” un bija aizkustināti, kad klausītāji cēlās kājās un dziedāja līdzi. Nācās viņiem stāstīt, cik daudz latviešiem savulaik nozīmēja šī dziesma. Ar to vienmēr izskanēja Dziesmu svētki un tautas manifestācijas. Tā līdzinājās Latvijas himnai, kad “Dievs, svētī Latviju!” nedrīkstēja dziedāt. Kā var būt, ka dziesmas ir aizliegtas, to zviedriem nebija viegli izskaidrot.
Labākā vēsts
Diriģents Lennarts Bengts Hedemoras draudzes kori vada 15 gadu, bet dziedāšanas tradīcijas draudzē ir 80 gadu senas. Mūzikas pedagoģe ir arī diriģenta dzīvesbiedre Maite, kura vada kori Gartenbergas draudzē. Korim reizi nedēļā ir mēģinājums, reizi mēnesī tas koncertē dievnamā, piedaloties dievkalpojumā, dziedāts arī Stokholmā.
Kopā ar vecākiem muzicē arī viņu bērni – mūzikas koledžas audzēkne Angelika (19 gadu) bieži dzied solopartijas, jaunākā meita Emīlija (15) spēlē flautu, bet dēls Kristofers (13) – bungas.
“Dziedāšana ir skaistākā lūgšana, un no mūsu puses tā ir labākā vēsts, ko varam nest Dievam, – esam kopā ticībā un mūzikā,” saka Maite Bengta. Zviedri nav visai čakli baznīcā gājēji, bet jauniešu pasākumos labprāt piedalās arī Emīlija. Viņa dzied jauniešu korī, un muzicēšana dievnamā ļauj izjust īpašu prieku, pacilātību, atzīst meitene.
Šo ģimeni vieno arī apzināts veģetārisms, ko īsteno gan vecāki un kopš dzimšanas arī bērni, atsakoties no gaļas, zivīm, olām un citiem dzīvnieku valsts produktiem. Apziņa, ka nogalina apēšanai, šausmina, atzīst meita Angelika. “Lietojam veselīgu uzturu, nekas mums nekaiš, un ar lieko svaru nav jācīnās. Nesen man veica asins analīzes, un tās bija ļoti labas,” tā Angelika.
Čaklās rokas
Ciemiņus Bauskā uzņēma draudzes padome, maksājumus un galvenās rūpes par viesiem uzņēmās draudzes locekļi. Gūrijs Bulle, Gunta Macpana un Veltas Upītes ģimene pēc kārtas savās mājās klāja vakariņu galdu vairāk nekā 20 cilvēkiem.
Tas nebūtu iespējams bez dāmu komitejas priekšnieces Marutas Reinfeldes un viņas palīdzēm Zentas Maziļevskas, Lonijas Macpanes, Mārītes Agrumas un Ingrīdas Kārkliņas čaklajām rokām. “Nebija apgrūtinoši, jo mēs tiešām jutāmies kā viena ģimene un par savējiem taču vienmēr gādā,” saka draudzes priekšnieks Guntis Macpans.
