Bauska varbūt nav pārbagāta ar iespaidīgiem arhitektūras pieminekļiem, taču tai ir kas ļoti īpašs – renesanses laika plānojums
Sava laika progresīvākais pilsētas plānojums, ērts, loģisks un dzīvotspējīgs līdz pat šodienai, ir viena no nozīmīgākajām Bauskas vecpilsētas vērtībām, kuru otrdien, 21. aprīlī, Bauskā, kopienas centrā «Pasta 5», aicināja ieraudzīt mākslas zinātniece Ina Līne. Daudz no pilsētas unikālā mantojuma jau pazaudēts. Vai un ko gribam saglabāt no palikušā – to mākslas zinātniece jautāja vecpilsētas namu īpašniekiem un visiem baušķeniekiem.
Valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis
Atklājot biedrības «Meistars Gothards» organizēto lekciju «Bauskas vecpilsētas saglabājamās vērtības», I. Līne atzina, ka ir gan objektīvās pilsētas vērtības, kas piefiksētas dokumentos, grāmatās, gan subjektīvās. Katram pilsētas iedzīvotājam tās var būt atšķirīgas – kādam tā ir bērnības, citam romantisko atmiņu vai senču piemiņas pilsēta. «Man šķiet, ka tieši tas kopā – kas ir formāli un kas katram cilvēkam personīgi – ir svarīgi. Tas veido to vērtību,» sacīja mākslas zinātniece.
Viņa uzsvēra, ka Bauskas vērtība slēpjas jau tajā, ka tā ir pilsēta ar garu vēsturi, ko ļoti labi atspoguļo skats uz pilsētu no putna lidojuma. Pilsētas struktūrā labi saskatāmi visi tās pastāvēšanas posmi, sākot no dibināšanas līdz pat šodienai: vecpilsēta ar veco ēku ainavu, vēlākos gados izbūvētie kvartāli, zaļā teritorija ar privātmāju apbūvi.
Plānā labi var nolasīt, kā cilvēki konkrētās vietās dzīvojuši, ar ko nodarbojušies, kāds bijis viņu priekšstats par to, kas ir skaista un laba dzīves telpa un daudz ko citu.
Dokumentos kā vērtīga un saglabājama minēta vecpilsētas teritorija un mazliet arī no 20.gadsimta apbūves. Senā daļa ar likumu apstiprināta kā valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis. Šajā teritorijā ir skaidri noteiktas arī ēkas, kurām ir pieminekļa statuss un arhitektoniskā vērtība, taču, pēc mākslas zinātnieces teiktā, daudz vairāk ir tādu ēku, kam šāda statusa nav, taču tās vērtīgas, jo nosaka, kā pilsēta izskatās, iezīmē tās kopējo ainavu.
Tāpat dokumenti paredz, kas pilsētbūvniecības piemineklī būtu saglabājams, piemēram, plānojums, celtņu izvietojums, to mērogs, ielas, jumtu ainava u. c. Daudzi no šiem punktiem attiecināmi arī uz Bauskas vecpilsētu.
Plānojums, kas izceļ citu pilsētu vidū
No Bauskas vēsturiskā centra vērtībām kā pirmo Ina Līne izceļ pilsētas plānojumu. Mākslas zinātniece gan ironizē, ka cilvēki gadu gaitā ļoti centušies to pārveidot, bet tas līdz pat šai dienai izrādījies dzīvotspējīgs. Pilsētas sistēma radīta 16. gadsimta beigās, 17. gadsimta sākumā, un no šodienas skatpunkta to var dēvēt par ārkārtīgi progresīvu tam laikam.
Plānojums Bausku padara atšķirīgu no lielas daļas tā laika pilsētām. Tā neveidojās stihiski un haotiski kā daudzas viduslaiku pilsētas, bet jau no pirmsākumiem Bauska tapa kā regulāri plānota pilsēta ar kvartāliem, ielām, kur viegli pārvietoties, kuru ērti plānot un iemērīt. To dēvē par renesanses laika plānojumu, un tajos gados tas bija ļoti liels sasniegums.
Negribam vairs ieiet mājā no ielas
Nākamā Bauskas vecpilsētas īpašā iezīme, ko Inas Līnes skatījumā būtu vērts saglabāt, ir perimetrālā apbūve, kad būves orientētas ar galvenajām fasādēm pret ielām. Līdz ar to plānojuma režģi vecajā pilsētas daļā veido ne tikai ielu tīkls, bet arī ēkas ar savu izvietojumu. Kad pilsēta tapa, tas ikdienas dzīvē bija ļoti svarīgi, ļaujot iedzīvotājiem aktīvi iesaistīties dzīves ritumā.
Mūsdienās par šādu apbūves veidu cilvēki nepriecājas, jo tiešā saskare ar ielu daudziem vairs nešķiet vilinoša. «Cik daudz ēkās šobrīd iespējams ieiet no ielas?» jautā I. Līne. Kādreizējās parādes durvis labākajā gadījuma ir cieši aiznaglotas, bet sliktākajā – likvidētas un aizmūrētas pavisam.
Pilsētas smaids bez zobiem
Lielākā problēma, kas gadu gaitā izveidojusies labi plānotajā vēsturiskā centra struktūrā, ir caurumi. Māju vai nu nav vispār, vai arī tās pārbūves rezultātā it kā atkāpušās no ielas, veidojot neiederīgus tukšumus. Katra laika gaitā zaudētā māja grauj unikālo Bauskas pilsētas vērtību – regulāro plānojumu un tā apbūvi, uzsver I. Līne.
Sava artava tajā ir Otrajam pasaules karam, kad karadarbībā daudz vecpilsētas koka apbūves nodega, atstājot tukšumus, kuri tā arī nav aizbūvēti. Karā smagi cieta arī 20. gadsimta 20. – 30. gados uzceltie pilsētas kvartāli, kas pēc pašreizējiem apbūves noteikumiem arī ietilpst vecpilsētā un var pretendēt uz atbalstu īpašuma atjaunošanai, restaurācijai. Tāpat pilnībā nopostīta apbūve otrpus Mēmelei, kur šobrīd atrodas «Elektriķi».
Taču karam «labs» sabiedrotais bijusi arī pēckara saimnieciskā rosība un pārliecība, ka mājas, īpaši jau vecās koka, nav vērtība, cilvēkiem vajag ko jaunu un noderīgu.
- gadā Bauskas vecpilsēta tika pasludināta par pilsētbūvniecības pieminekli, kurā nav vēlamas to postošas darbības, taču, neskatoties uz to, šajā teritorijā tapa izmēros pilnīgi neiederīgas būves, piemēram, veļas mazgāšanas komplekss.
I. Līne norāda, ka pagājušā gadsimta 70., 80. gadi bijuši īpaši postoši vecpilsētas ansamblim, bet šis process diemžēl nav apstājies arī mūsdienās.
Lai uzskatāmi parādītu to, cik ļoti tukšumi maina vecpilsētas struktūru, Ina Līne piedāvāja attēlu, kur no vecpilsētas vaibstiem bija dzēsusi pēdējā laikā skaļas diskusijas izraisījušo Dreņģeru iebraucamo sētu. Viņa ironiski norāda, ka tikpat labi nojaukt un iesēt zāli, kā piedāvāts publiskajā telpā, var arī citviet vecpilsētā, jo daudzas ēkas ir tehniski sliktā stāvoklī.
«Ja to struktūru pazaudēsim, tad pazaudēsim Bausku un to, kādēļ tā ir vērtīga, un to, ar ko mēs varētu lepoties – ka mums ir 16. gs. beigās, 17. gs. sākumā iedibināta pilsētas struktūra, kas kā telpiska uzbūve saglabājusies pat līdz 21. gadsimtam,» piebilst mākslas zinātniece.
Pilsētas siluets kā vizītkarte
Vērtība I. Līnes skatījumā ir arī pilsētas siluets, ko veido ielas un to apbūve un ko redzam, kad iebraucam pilsētā. Bauskai ir pat vairākas šādas panorāmas, atkarībā no tā, no kuras puses tajā iekļūst. Kurš skats ir īpašais Bauskas pilsētas siluets? – aizdomāties liek mākslas zinātniece.
I. Līne bija sarūpējusi bagātīgu un reti redzētu vēsturisko fotomateriālu, kurā Bauska gandrīz neatpazīstama – šarmanta, vienkārša, bet tik cienīga un proporcionāla. Aplūkojot Bauskas attēlus no iepriekšējiem gadsimtiem, ēkas neizskatās noplukušas un nav iegrimušas zemē, kā tas ir šobrīd. Vēl pagājušā gadsimta 30. gados pilsēta izskatījās harmoniska, saglabātas proporcijas starp ēku izmēriem, ielu un ietves platumiem.
Savukārt šobrīd Bauska palēnām grimst zemē, nu jau gandrīz līdz pirmā stāva palodzei – sarkastiski norāda I. Līne. Tas paātrina māju bojāeju, un arī pati pilsēta pēc uzbūves kļūst citāda.
Izmainījušās arī pašas ēkas, taču mākslas zinātniecei šķiet, ka ne vienmēr tas ir attaisnojami. Kā piemēru viņa rāda Bauskas apriņķa skolu (Rīgas iela 8), kura tapusi 19. gs. 20. gados. Celta kā vienstāva ēka, pat ar tornīti zvaigžņu vērošanai. Tā paša gadsimta beigās tai tiek piebūvēts otrais stāvs, ēku nozīmīgi pārvēršot. Bet pēc kara to papildina vēl ar vienu stāvu, rezultātā iegūstot goliātu uz apkārtējās zemās apbūves fona.
Nepazaudēt vēl vienu pilsētas skatu
Jau pieminētās perimetrālās apbūves neatņemama sastāvdaļa bijuši arī žogi kā risinājums situācijās, kad ēku fasādes nav vērstas pret ielu. I. Līne atceras diskusiju pirms gadiem ar Būvvaldi un arhitektiem par to, kādi žogi pilsētā būtu nepieciešami. Noteikumi paredz, ka tiem jābūt zemiem un caurskatāmiem, taču I. Līnei šķiet, ka vecpilsēta varētu būt arī izņēmums. Uz šo brīdi praktiski visi vecpilsētai raksturīgie žogi ir zaudēti. Palicis vien neliels fragments pie Lodiņa alus fabrikas. Tā detaļas liecina, ka tas varētu būt 19. gadsimta žogs, ko būtu vērts uzmērīt, lai paliek vismaz dokumentos.
Stāstot par pilsētas siluetu, Ina Līne rāda arī attēlus ar Lodiņa alus fabrikas skatu no otra upes krasta. Tā ir nozīmīga pilsētas silueta sastāvdaļa, iebraucot pilsētā no Rīgas. Kaut daļēji cietusi, tā saglabājusies maz izmainīta, taču mūsdienu arhitektu redzējums fabrikas pārbūvei mākslas zinātnieci esot šokējis. Ja iecerēto uzbūvētu, Bauska zaudētu arī šo unikālo skatu.
Silueta neatņemama sastāvdaļa ir arī jumti. Mākslas zinātnieces skatījumā Bauskai raksturīgie varētu būt dakstiņa jumti, jo māls, no kā tos izgatavo, ir pieejamākais materiāls. Neviens vēsturiskais dakstiņa jumts pilsētā gan nav saglabājies. I. Līne būtu priecīga arī, ja ēkas vecpilsētā rotātu skārda jumti. Atbilstoši vēsturiskajiem paraugiem tiem gan būtu jābūt no lokšņu skārda, nevis vienlaidu. Vienam vēsturiskam objektam pilsētā ir šāds jauns jumts, taču to esot bijis ļoti grūti panākt, galvenokārt jau mūsdienu būvnieku izpratnes dēļ.
Vērtīgas ēkas arī bez pieminekļa statusa
Neapšaubāmi pilsētas vērtība ir vēsturiskā apbūve un tās atsevišķās ēkas. I. Līne rāda vairāku namu skices, kādām tām būtu jābūt, ņemot vērā secināto inventarizācijā. Taču realitātē nevienu no tām dzīvē šādā izskatā redzēt nevar.
Oficiāli Bauskā ir tikai astoņi arhitektūras pieminekļi. Lielākā daļa no tiem ir sabiedriskas ēkas kā luterāņu un pareizticīgo baznīca, rātsnams, arī bijušais kinoteātris.
Tas gan nenozīmē, ka tikai astoņas mājas pilsētā ir svarīgas – uzsver mākslas zinātniece. Ir vēl vairāki nozīmīgi nami, kā māja Rūpniecības ielā 14, Plūdoņa ielā 18, kura ir ārkārtīgi vērtīgs 18.gadsimta būves paraugs ar saglabātām vērtīgām detaļām, Plūdoņa ielā 15 ar unikālu ēkas fasādes detaļu. Neatņemama pilsētas silueta sastāvdaļa ir arī vairākas vecās sarkano ķieģeļu ēkas.
Ar nožēlu I. Līne teic, ka daudzas ēkas laika gaitā ir pilnībā pārvērtušās, tās zaudējušas elementus, kas tās reiz padarīja īpašas. Viņasprāt, svarīgās detaļas iznīcinātas galvenokārt nevērīgas attieksmes dēļ, cilvēki tās izvelējušies neredzēt un neaprūpēt, sabojājuši, veicot remontdarbus ar neatbil-stošiem materiāliem. Līdz ar pazaudētajām durvīm un logiem nebūtībā aizgājušas arī to detaļas, meistarīgi būvkalumi.
Vecos logus bieži nomainījuši nesimetriski jeb, kā tos nosauc I. Līne, klibi vai arī akli (bez raksturīgā dalījuma) logi, nav saglabāta neviena dekoratīvā detaļa.
I. Līne ironizē, ka katrai mājai vecpilsētā kā likums ir vismaz trīs dažādi logu izpildījumi, jo nevar taču likt tādus pašus kā kaimiņš.
Saudzējami būtu māju balkoniņi, kas ne tikai rotā ēku, bet arī ielai piešķir noteiktu ritmu. Pilnībā diemžēl jau zaudēti raksturīgie lieveņi. I. Līne iesaka māju īpašniekiem neizturēties tik nevērīgi pret mājas vēsturiskajām apdares un dekoratīvajām detaļām, kas vēl saglabājušās. Tās palīdz ēkai nepārtapt par bezpersonisku briesmoni un liecina par to, ka kādreiz tā bijusi skaista. Tas neprasa milzu ieguldījumus, bet tik uzskatāmi parāda, kāda pilsēta reiz bijusi.
Izpētīt, lai vismaz zinātu
Likums nosaka, ka vēsturiskām būvēm jāveic inventarizācija vai izpēte un arī norāda, ko tas ietver. Tādējādi tiek apzināta gan ēkas vēsture, tas, kāda ir tās vieta pilsētas apbūvē, gan tajā vēl saglabājušās vēsturiskās detaļas. Kā skaidro I. Līne, tas nenozīmē, ka īpašnieks neko ēkā nevarēs darīt un viss ir jāsaglabā. Tā ir informācija, uz kuras balstīt nākamos soļus mājas atjaunošanā, piemeklējot labākos risinājumus. Izpēte vai inventarizācija dod iespēju saglabāt datus pat tad, ja vairs nekas nav saglabājams.
Ko īpašniekm tas dod? Pirmkārt, viņš kaut ko uzzina par savu māju un vērtīgo tajā. Vai tas ir svarīgi, atkarīgs no īpašnieka. Otrkārt, ir arī praktisks labums – ja veikta īpašuma izpēte un īpašnieks vēlas to tālāk atbilstoši sakārtot, var pretendēt uz finansiālu atbalstu.
Ina Līne inventarizāciju ar izpētes elementiem veikusi nedaudz vairāk kā 10 mājām Bauskas vecpilsētā. Divas ir piedzīvojušas kaut kādu atjaunošanu. Par vienu mākslas zinātniece tā kā ir priecīga, par otru – ne pārāk, jo tur prevalējuši būvnieka lēmumi. Viņa atzīst, ka tieši cīņa ar nekompetentiem būvniekiem, kas visu zina labāk, esot tā grūtākā. Nezin kāpēc viņiem ir naids pret vēsturiskām detaļām.
Pārējo namu īpašnieki nav vēlējušies ņemt vērā inventarizācijā konstatētos faktus. Tāpēc jautājums, ar ko I. Līne noslēdza savu lekciju – vai vērtību saglabāšana vispār kādam un pilsētai kā tādai ir svarīga un vajadzīga – paliek atklāts. ◆
