Bauskas–Vecumnieku ceļā pelēkā asfalta lente negaidīti apraujas, un atlikušos divus kilometrus līdz Dāviņu pagasta padomei nākas braukt pa grantsceļu.
Bauskas–Vecumnieku ceļā pelēkā asfalta lente negaidīti apraujas, un atlikušos divus kilometrus līdz Dāviņu pagasta padomei nākas braukt pa grantsceļu. Pagasta vecie ļaudis teic, ka vainīgi esot padomju laiki, kas varējuši turpināties vēl gadus desmit. Tad 15 kilometrus no Bauskas līdz Dāviņiem varētu atripināt pa glaunu asfaltu.
Pašlaik daļa no šī ceļa posma ir valsts pārziņā, kuras plānos melnā seguma ieklāšanu nemin. Savukārt ceļš, kurš nogriežas no valsts ceļa un ved tieši uz pagasta centru, pieder pašvaldībai. Taču arī tai nav līdzekļu pāris kilometru asfaltēšanai.
Lai nu kā bijis, tagad pagastmāja sagaida jaunā ietērpā: saremontēta fasāde, ielikti paketlogi, sakopts zāliens ap ēku. Iekštelpas gan slēpj vairāk nekā 40 gadu ilgas vēstures dvesmu. Pa stāvajām kāpnēm apmeklētāji dodas uz bibliotēku, tai līdzās ir dzīvoklītis, kur mīt ilggadējā pagasta sekretāre, nu pensionāre Antoņina Novicka. Pirmajā stāvā šaurā istabiņā izvietota Teņu pasta nodaļa. Paredzams, ka tā drīz piedzīvos remontu.
Cieši cits citam blakus
Atlikušajās četrās istabās strādā pašvaldības darbinieki. Viena telpa ir grāmatvedei, viena sekretārei, savs kabinets priekšsēdētājai. Ceturtajā istabā uzturas kasiere, kas vienlaikus ir arī privatizācijas komisijas priekšsēdētāja, un sociālā dienesta vadītāja. Sava vieta pie galda atvēlēta arī pagasta policistam.
“Varbūt arī tāpēc mūsu pašvaldības mazais kolektīvs ir tik draudzīgs, jo strādājam cieši cits citam blakus. Ko tur daudz strīdēsies un balsi pacelsi, viss tāpat dzirdams un redzams,” savu astoņu darbinieku saimi raksturo pašvaldības vadītāja Līvija Šarķe.
Iespējams, siltumu attiecībās veicina arī dzīvā uguns, kuru aukstajos gadalaikos pašvaldībā strādājošie var baudīt, veroties apaļo krāšņu kurtuvēs. Pagalmā prāva malkas kaudze, kuras sastrādāšanu uztic vietējiem gadījumu darbu veicējiem.
Pagastmājā darbojas izteikts sieviešu kolektīvs. Vairums no tā agrāk strādāja kādreizējā kopsaimniecībā. Dāviņu pagasta padome var lepoties ar savām sekretārēm. Nepilnu 40 gadu ilgajā pagasta pastāvēšanas vēsturē viņas bijušas tikai divas: Antoņina Novicka un kopš 1988. gada – Ina Nikolajeva.
Latgalietes tiešums un viesmīlība
No Preiļu rajona pirms 27 gadiem Dāviņu pusē nonākusi tagadējā pašvaldības grāmatvede Inita Dāce. Par latgalieti sevi uzskata arī pašvaldības vadītāja Līvija Šarķe. Viņa dzimusi Jēkabpils rajona Atašienes pagastā, divu novadu – Latgales un Zemgales sadurā. Pēc Saulaines tehnikuma beigšanas norīkota darbā par agronomi uz padomju saimniecību “Dāviņi”, tā arī te iesakņojusies. Ģimenē ir divas meitas – viena studente, otra mācās Misas vidusskolā. “Es jau kā latgaliete dažreiz esmu pārāk tieša, atklāta. Tomēr esmu saglabājusi arī latgalisko viesmīlību, ko dažreiz grūti nākas saskatīt zemgaliešos,” ne bez lepnuma atzīst L. Šarķe.
Pagastmājā strādājošajiem nav īpašas atpūtas vai pusdienu pagatavošanas telpas. Visi, izņemot sociālo darbinieci, ir vietējā ciema iedzīvotāji, tāpēc dienas vidū katrs rod laiku aizsteigties līdz mājām ieturēt nelielu maltīti. Taču pašvaldības pamatfunkciju veikšanai ēkā apstākļi ir nodrošināti. Ir rajona Padomes pārziņā esošais interneta pieslēgums, kura darba kvalitāte nereti izpelnās pārmetumus. Pašvaldības rīcībā ir mikroautobuss, vieglā automobiļa nav. “Nu nav ko brīnīties. Redz, kā var iztikt arī bez vieglās mašīnas. To vienīgo, kas mums bija, uz līguma pamata esam patapinājuši pagasta policistam,” skaidro pašvaldības vadītāja.
Visi ēd brīvpusdienas
Dāviņu pagastā šogad paredzēts iztērēt 195 455 latus – tik liela ir budžeta izdevumu daļa. Naudas lielākā tiesa paredzēta kultūras darbam, sociālajai nodrošināšanai, teju 30 tūkstošus savstarpējos norēķinos samaksās par 180 skolēniem, kuri no pagasta dodas mācīties uz vairākām rajona skolām. Turklāt visiem saviem audzēkņiem pašvaldība iedod līdzi arī savdabīgu ceļamaizi – apmaksātas brīvpusdienas. “Man nav žēl viena otra pabalsta lūdzēja, bet bērniem atteikt nedrīkst, jo viņi nav vainīgi, ka vecāki paši nespēj par pusdienām samaksāt,” teic L. Šarķe.
Pašvaldība var atļauties visiem saviem skolēniem maksāt brīvpusdienas, jo izglītības iestādes pagastā nav. Naudu, ko citi tērē skolas uzturēšanai, dāvinieši var atvēlēt bērnu pabarošanai, arī transportam, lai viņus nogādātu līdz mācību iestādēm. “Pagasta maksātās brīvpusdienas, arī ceļa izdevumi – tas ir labs atspaids ģimenei,” teic Inese Viļuma, kuras trīs bērni katru dienu mēro ceļu uz Misas vidusskolu.
Četras minimālās algas
29 tūkstošus šogad plānots tērēt pašvaldības darba nodrošināšanai. Deputāti nolēmuši, ka priekšsēdētājas alga būs četru minimālo algu apmērā, tādējādi L. Šarķei par darbu mēnesī pienākas 360 latu. Vēl 144 latus viņa saņem par izpilddirektora pienākumu pildīšanu. Pērn, pagasta padomē strādājot, priekšsēdētāja nopelnījusi kopā 5666 latus, par darbu Bauskas rajona Padomē saņemti 410 latu.
Dāviņu pagasta padomes deputātiem par darbu komitejās pagājušajā gadā samaksāti 930 latu. Pieci tūkstoši latu iztērēti vienīgā pašvaldības pārziņā esošā automobiļa darba nodrošināšanai, tostarp bākā salejot degvielu par 1674 latiem, šoferim algā izmaksājot 2106 latus.
Atceras Zauera laikus
“Tāds mākslīgs veidojums jau mēs te esam. Senāk tāda Dāviņu ciema nemaz nebija,” kā Dāviņi radušies, skaidro kāda pagasta centrā sastapta vietējā iedzīvotāja. Dāviniete Velta Rozīte stāsta, ka 1968. gada 27. jūnijā, pamatojoties uz Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrētu, tika izveidots Dāviņu ciems. Tam par pamatu bijusi Bruknas ciema padomes teritorija, sava tiesa jaunveidojumam atvēlēta no Vecsaules un Misas ciema zemes. Tad arī tapusi padomju saimniecība “Dāviņi”.
Kolektīvās saimniekošanas laiks šeit ienesis dzīves rosību, vairums ciema ēku tapušas tieši tajos gados. Kad dāviniešiem prasa, ar kura priekšnieka vārdu viņiem saistās spilgtākās atmiņas, gandrīz visi min kādreizējās saimniecības direktoru Albertu Zaueru. Tieši viņš ieguldījis visvairāk enerģijas ciema, arī kopsaimniecības attīstībā.
Dzīvo bez jumta
“Strādīgi cilvēki joprojām ir mūsu bagātība,” apgalvo pašvaldības vadītāja. Viņa uzteic vietējos zemniekus, lepojas ar pagasta skolēniem. “Cepuri nost pensionāru priekšā. Bez viņu darba mūžā paveiktā tādu Dāviņu šodien nemaz nebūtu,” sirsnīgus vārdus par vecļaudīm teic L. Šarķe. Taču uzreiz arī piebilst, ka daudzi ir šī laika rūpju nomākti, daļai cilvēku zudusi uzņēmība aktīvai rīcībai.
Dāviņu centrā ir 11 vairākstāvu daudzdzīvokļu māju. Pašvaldībai tās kļuvušas par lielāko rūpju objektu. Vairums dzīvokļu tajās ir privatizēti, nu iedzīvotājiem pašiem jāuzņemas māju apsaimniekošana – jāievēl mājas vecākais, jādomā par kooperēšanos. Pašvaldība rīkojusi sapulces, aicinājusi mājokļu aģentūras speciālistus, taču kopdarbībai iemītnieki nav iekustināmi. “Kāda man, pirmajā stāvā dzīvojošam, rūpe par to, kas notiek trešajā stāvā? Man dzīvoklis ir bez jumta,” sūdzēties par kaimiņu aktivitātēm uz pagastmāju nācis ne viens vien iemītnieks.
Lambārte nav apdzīvota vieta
Daudzdzīvokļu mājās mītošo, kā arī ūdensapgādes problēmas Dāviņos un Lambārtē ir tagadējās aktualitātes pašvaldībā. Vadītāja uzteic savus darbiniekus, kuri spētu sagatavot projektu ES līdzfinansējuma ieguvei, taču tam nepieciešams laiks un nauda.
L. Šarķe min Rīgas birokrātiju, kurai pretim stāties mazajam Dāviņu pagastam ir bezgala grūti. Tā galvaspilsētas kabinetos iesprūdis 30 tūkstoš latu kredīta pieteikums caurtekas izbūvei pašvaldības ceļā Stīnuži–Lambārtes kalte. Pirms tam šiem pašiem darbiem prasīts ES līdzfinansējums, projekta pieteikums astoņus mēnešus Rīgā vētīts, līdz atzīts, ka Lambārte ar pārdesmit mājām neesot nekāda apdzīvota vieta, tāpēc Eiropas naudu caurtekai tērēt neklājoties.
Būs Dāviņu novads
Skaidrs, ka pagasts ar nepilnu tūkstoti iedzīvotāju nākotni saskata, vienīgi apvienojoties ar citām pašvaldībām. Dāviņu īpatnība ir tāda, ka pagasts atrodas teju rajona centrā. 15 kilometru jāmēro līdz Bauskai, tikpat līdz Misai. Vietējie vairāk sliecas pievienoties Bauskai, jo lielākie darījumi kārtojami pilsētā. Taču vidū ir Codes pagasts, kurš dāviniešus nevēlas un pie Bauskas pievienoties arī neļauj. Tā nu sanāk, ka neviens īsti nekāro pēc 8067 hektārus lielā Dāviņu pagasta. Mežotne, Code, Dāviņi un Vecsaule – tas arī būtu vietējiem pieņemams novada modelis, taču ministrijas plānos skatāms, ka novadu veidos tikai divi pagasti: Dāviņi un Vecsaule. “Lai mani atvaino vecsaulieši – vai, diviem platības un turības ziņā dažādiem pagastiem apvienojoties, taps viens spēcīgs novads – neesmu pārliecināta. Atklāts ir arī jautājums, kā jauno novadu sauks. Nu kāpēc lai tas nebūtu Dāviņu novads?” pusnopietni, puspajokam vaicā L. Šarķe.
***
Uzziņai
– Dāviņu ciema, vēlāk pagasta vadītāji:
Jaņina Liepiņa (1968. – 1971. g.),
Jevgēnijs Razumnijs (1971. – 1984. g.),
Zigrīda Vanaga (1984. – 1997. g.),
Kārlis Grieķis (1997. – 2001. g.),
Līvija Šarķe (kopš 2001. g.).
– Dāviņu pagasta iedzīvotāju nacionālais sastāvs:
iedzīvotāji kopā – 910, no tiem latvieši – 553, krievi – 185, baltkrievi – 78, lietuvieši – 44, ukraiņi – 30, poļi – 13, armēņi – 4, kā arī viens moldāvs, tatārs un čuvašs.
(Dati šī gada 24. maijā)
