Bijušo VDK aģentu vārdi tiks publiskoti šogad pēc 1. novembra. Paredzams, ka laikraksta «Latvijas Vēstnesis» numurs, kurā tos publicēs, kļūs par vislabāk pirkto izdevumu. Izlasot šo ziņu, atskārtu, ka arī es varu «būt čekas maisā».
Bijušo VDK aģentu vārdi tiks publiskoti šogad pēc 1. novembra. Paredzams, ka laikraksta “Latvijas Vēstnesis” numurs, kurā tos publicēs, kļūs par vislabāk pirkto izdevumu. Izlasot šo ziņu, atskārtu, ka arī es varu “būt čekas maisā”. Kā? Pavisam vienkārši, jo ar stūra māju jeb drošības komiteju man ir bijušas darīšanas.
Šīs iestādes uzmanību manai biogrāfijai pievērsu, studējot otrajā kursā. Septembri vadījām vienā no Aizkraukles rajona kolhoziem. Pa dienu strādājām kopsaimniecības laukos, bet vakarus vadījām, darot to, ko šodienas jaunieši sauc par tusiņiem. Kādu sestdienu, pēc ballītes klubā, bariņš mūsējo uz naktsmājām atnāca tikai no rīta. Esot klīduši gar Daugavas malu un dziedājuši.
Diemžēl šīs dziedāšanas atbalss sasniedza universitātes pirmo daļu, kā tolaik sauca drošībnieku desantu augstskolā. Oktobrī, kad atsākās mācības, mūs citu pēc cita sauca uz pārrunām, lai noskaidrotu, kuri dziedājuši aizliegtās dziesmas ar pretvalstisku saturu – “Zilais lakatiņš” un citus leģionāru iecienītus meldiņus. Kaut arī neteicām neko, seši mani kursa biedri tika izslēgti no universitātes. Daži no viņiem augstskolu nav pabeiguši vēl šodien.
Septiņdesmito gadu vidū, kad jau strādāju laikrakstā “Padomju Jaunatne”, pie manis atnāca cilvēks, kurš nodeva uzaicinājumu uz tikšanos viesnīcā “Metropole”. Tur mani gaidīšot kāds svarīgs cilvēks. Saņēmu ieteikumu klausīt visam, ko viņš saka. Tuvākie kolēģi laikrakstā atzina, ka līdzīgas pārrunas bijušas ar dažiem no viņiem. Tas bija aicinājums uz sadarbību ar čeku, piedāvājums kļūt par ziņotāju jeb aģentu.
Līdz tikšanās vietai aizgāju kopā ar kolēģi. Biju šausmīgi nobijusies. Atvadoties iedevu viņai savu zelta gredzentiņu, sakot, lai atdod to mammai, ja neiznāku no viesnīcas. Nebija noslēpums, ka tolaik cilvēki, kuri atteicās sadarboties ar čeku, gluži vienkārši pazuda.
Norādītajā viesnīcas numurā satiktais jauneklis neslēpa nolūku. Par mani, manu ģimeni un arī gadījumu par aizliegtajām dziesmām viņš zināja pat labāk nekā es pati. Man piedāvāja tikties ar ārzemju latviešiem vai cilvēkiem, kuri bijuši ārzemēs, un par sarunās uzzināto ziņot “stūra mājai”. Atlīdzību naudā nesolīja, taču teica: “Jūs taču gribēsit vēl kaut kur aizbraukt ar savu kori, vai ne?”
Spriežot par čekas maisu publiskošanu, Saeimas debatēs paustas dažādas domas. Sacīts, ka pēc tam latvieši galīgi noēdīs cits citu, ka šiem dokumentiem ir zema ticamība, ka sarakstu publiskošana radīs problēmas ne tikai 4880 VDK bijušajiem aģentiem, bet arī viņu ģimenes locekļiem.
Izvērtējot manu personību, acīmredzot toreiz netiku atzīta par pietiekami piemērotu kalpošanai VDK un man nekad nav nācies sniegt jelkādu ziņojumu. Taču neesmu droša, vai mana vārda nav sarakstos, ko novembrī publicēs. Ja tā, jau iepriekš atvainojos.
