Jānis jau ilgus gadus dzīvo un strādā Stokholmā, sieva Līga ik pa brīdim mīt tepat Bauskas rajonā, bet daudz laika pavada arī pie vīra Zviedrijā. Bērni gan dzīvo Latvijā, jo šejienes skola labāk patīkot nekā «pie svensoniem».
Jānis jau ilgus gadus dzīvo un strādā Stokholmā, sieva Līga ik pa brīdim mīt tepat Bauskas rajonā, bet daudz laika pavada arī pie vīra Zviedrijā. Bērni gan dzīvo Latvijā, jo šejienes skola labāk patīkot nekā “pie svensoniem”.
Nupat pagājušajā nedēļas nogalē Jānis svinēja 40 gadu jubileju un, protams, dēliem bija sen nopirktas biļetes lidojumam uz Stokholmu – svētki jāatzīmē visiem kopā. Puikām šoreiz bija jālido vieniem pašiem. Vecākais brālis jau pilngadīgs, mazajam gan tikai 12 gadu, tālab zēniem līdzi notariāli apstiprināta pilnvara, ka viņi drīkst izbraukt no Latvijas. Šķita, visi dokumenti kārtībā, atlika tikai gaidīšanas uztraukums.
Uz lidmašīnu nelaiž
Tad pēkšņi Jānis saņēma tālruņa zvanu no vecākā dēla – Rīgas lidostā pie aviosabiedrības “Ryanair” reģistrācijas letes zēniem pateikts, ka viņi lidot nedrīkst, jo nav līdzi dzimšanas apliecības. Pases ir, pilnvara ir, bet vēl vajagot dzimšanas apliecību. Taču šis dokuments ir pie vecākiem Zviedrijā…
Jānis pats runāja ar lidsabiedrības darbinieci, tomēr viņas lēmums palika negrozīts. Turklāt vispārzināms, ka “Ryanair” ceļotāju nopirktās biļetes nekad neņem atpakaļ un nekādus izdevumus nekompensē. Viņi bija ļoti “pretimnākoši” – piedāvāja biļetes uz nākamo reisu par 240 latiem (tā saucas “lētā” lidsabiedrība). Tas tiešām izklausījās par traku. Raudāja zēni, raudāja mamma, bet neko darīt. Šoreiz ciemošanās jāatliek. Zēni brauca atpakaļ uz Bausku…
Ja ir īsti draugi
Pāris stundu pēc satraukuma pie Jāņa un Līgas Stokholmas dzīvoklī viesos ierodas citi arī Zviedrijā mītoši latvieši. Bēdīgais stāsts tiek izrunāts vēlreiz. Jāņa draugam Aldim rodas fiksas idejas – puikām jābrauc ar kuģi no Paldiskiem Igaunijā uz Kapelšēru Zviedrijā (100 km no Stokholmas), tur tiks arī bez dzimšanas apliecības. Prāmis no Paldiski ostas atiet sestdienā pulksten desmitos no rīta, Zviedrijā būs ap septiņiem vakarā – tieši uz svinībām. Tātad ap pieciem rītā vajadzētu puišiem izbraukt no Bauskas. Bet kas zēnus šo ceļa gabalu aizvedīs? Aldis sāka zvanīt – vienam, otram, trešajam… Jā, kāds draugs no Tukuma piekrita. Nospriedām, ka tas tiešām ir īsts draugs. Jo kuram gan labprāt gribētos tā pēkšņi naktī dzīties no Tukuma uz Bausku un tad vēl uz Igauniju un atpakaļ?
Tiek sazvanīti puikas, nobrīdināta ome, lai zēnus ceļ četros augšā. No rīta ap astoņiem Zviedrijā saņemta ziņa, ka Igaunijas robeža šķērsota veiksmīgi, arī bez dzimšanas apliecības. Vēl pēc pusotras stundas visiem garastāvoklis ir pilnībā možs, jo zēni nopirkuši biļetes par labu cenu – 14 latiem – un tikuši uz kuģa, arī tur pieticis ar pasēm un pilnvaru.
Arī kartes jāizvēlas
Ap pusdienas laiku Jāņa mobilajā tālrunī pienāk īsziņa no zēniem: “Neko nevarēsim ne ēdamu, ne dzeramu nopirkt, jo manu “Visa Electron” karti uz kuģa neņem pretī. Skaidras naudas nav, būsim badā.” Nospriedām, ka tā nu gan nebūs vairs liela bēda, badā puikas nepaliks, jo somas pilnas ar Latvijas labumiem – žāvētām vistiņām, tomātiem, rabarberiem. Jutīs izsalkumu, ēdīs šos ciemakukuļus. Tomēr arī no šī gadījuma visiem būs mācība – uz kuģiem tiešām “Visa Electron” neder, jāiegādājas un jāņem līdzi vismaz “Visa Classic”, ja nekā cita “krutāka” nav.
***
Tā tika atrisināta šī situācija. Sākas vasara – skolēnu brīvdienu, atvaļinājumu un ceļojumu laiks. Šis nupat notikušais atgadījums varētu daudziem lasītājiem noderēt, ja būtu līdzīgas situācijas.
Jāzina, ka bērns viens pats bez vecākiem no Latvijas var izlidot, ja viņam līdzi ir pase, apstiprināta pilnvara un dzimšanas apliecība vai notariāli apstiprināta tās kopija. Ja kāda no šiem dokumentiem nebūs, lidot nedrīkstēs. Tāda nu reiz ir kārtība Latvijā. Bet labi draugi mums katram ir allaž vajadzīgi.
Jāņa un Līgas ģimenes stresiem Stokholmā līdzi dzīvojusi ANITA ROZENTĀLE
